No lietas apstākļiem izriet, ka apsūdzētā persona, būdama komercsabiedrības faktiskā saimnieciskās darbības veicēja, bija iegādājusies un glabāja piecas jakas ar viltotām preču zīmēm, no kurām divas tika realizētas pircējiem kontrolpirkumu laikā. Noziedzīgais nodarījums saskaņā ar apsūdzību tika atzīts par izdarītu ievērojamā apmērā, jo attiecīgo oriģinālo jaku vērtība noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas laikā pārsniedza desmit Latvijas Republikā noteikto minimālo mēnešalgu summu.
Rīgas pilsētas tiesa bija atzinusi apsūdzēto par vainīgu un sodījusi ar sabiedrisko darbu uz 220 stundām, savukārt juridiskajai personai, kuras interesēs apsūdzētā bija rīkojusies, piemēroja piespiedu ietekmēšanas līdzekli – naudas piedziņu 15 Latvijas Republikā noteikto minimālo mēnešalgu apmērā. Latgales apgabaltiesa, iztiesājot lietu apelācijas kārtībā, šo spriedumu atstāja negrozītu.
Par Latgales apgabaltiesas lēmumu apsūdzētās aizstāve iesniedza kasācijas sūdzību. Izskatot lietu kasācijas kārtībā, Senāts konstatēja būtiskus Kriminālprocesa likuma pārkāpumus un atzina, ka pārsūdzētais lēmums ir atceļams. Senāta ieskatā, tiesa nav pienācīgi izvērtējusi, vai pierādīšanā pieļaujams izmantot tāda speciālista atzinumu, kurš vienlaikus rīkojies arī kā cietušā preču zīmes īpašnieka pārstāvis un tādēļ varētu būt ieinteresēts kriminālprocesa rezultātā. Izskatot lietu atkārtoti, tiesai būs jāvērtē, vai interešu konflikts ietekmējis speciālista atzinuma saturu.
Lai gan kasācijas sūdzībā uz to nebija norādīts, Senāts arī pievērsa uzmanību tam, ka tiesa nav pienācīgi pamatojusi pārsūdzēto lēmumu. Tiesas lēmumā nav paskaidrots, kā aprēķināta viltoto preču zīmju vērtība, jo tā atkarībā no apstākļiem var būtiski atšķirties no kontrafaktās preces tirgus cenas, turklāt attiecībā uz fiziskās un juridiskās personas atbildību aprēķinātais mantiskā zaudējuma apmērs atšķiras. Tāpat tiesas lēmumā ir saskatāmas būtiskas atšķirības starp fiziskajai un juridiskajai personai inkriminētā noziedzīgā nodarījuma faktiskajiem apstākļiem, kā arī trūkst pienācīga pamatojuma, kādā veidā preču zīmes īpašniekam ar noziedzīgo nodarījumu ir ticis nodarīts būtisks kaitējums. Kā norāda Senāts, izskatāmajā lietā bija jākonstatē ne tikai tas, vai kontrafaktās preces nepārdošanas gadījumā tās vietā būtu pārdota oriģinālā prece, bet arī tas, kādu mantisko labumu no šīs pārdošanas būtu guvis tieši cietušais. Līdz ar to arī tiesas piespriestās kaitējuma kompensācijas aprēķins atzīstams par nepietiekamu, jo nav tikusi pamatota cēloņsakarība starp noziedzīgo nodarījumu un cietušā negūto labumu.
Kā norāda Senāts, atkārtoti izskatot lietu, tiesai būs arī jāpārvērtē, vai apsūdzētā ir faktiski apzinājusies preču viltojuma faktu, šajā sakarā nepaļaujoties vienīgi uz apsūdzētās pienācīgas rūpības trūkumu vai uz Kriminālprocesa likumā ietverto prezumpciju, ka tiesības uz preču zīmi ir pārkāptas, ja persona nespēj ticami izskaidrot vai pamatot šo tiesību iegūšanu vai izcelsmi.
Lieta SKK-166/2026 (11517000821)
