No lietas apstākļiem izriet, ka prasītāja bija iestājusies biedrībā – kinoloģiskajā klubā –, taču kluba valde viņu vēlāk bija izslēgusi no biedru skaita, jo bija atklājies, ka pirms iestāšanās klubā viņas sanbernāra šķirnes suns izstādes laikā iekodis trešajai personai. Prasītāja uzskatīja, ka šāds valdes lēmums ir prettiesisks un nemotivēts, jo viņa faktiski tiek divreiz sodīta par vienu pārkāpumu, par kuru atbildētājai bijis zināms jau iepriekš.
Rīgas rajona tiesa noraidīja prasību un atzina, ka kinoloģiskā kluba valde, ievērojot kluba statūtos noteikto mērķi – veicināt sabiedrībā humānu attieksmi pret dzīvniekiem – nevarēja neņemt vērā iegūtās ziņas, ka prasītāja varētu būt cietsirdīgi izturējusies pret savu suni un tādējādi izraisījusi dzīvnieka agresivitāti. Par notikušā apstākļiem atbildētāja uzzinājusi tikai pēc tam, kad prasītāja par notikušo bija sniegusi paskaidrojumu Latvijas kinoloģiskajai federācijai. Tā kā valdes lēmuma pieņemšanā nebija pieļauti procesuāli pārkāpumi, tiesa secināja, ka prasītāja pamatoti tikusi izslēgta no kluba par tā statūtos noteiktā mērķa būtisku pārkāpšanu.
Izskatījusi prasītājas apelācijas sūdzību, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija atzina, ka prasība ir noraidāma. Tiesa pievienojās pirmās instances tiesas argumentācijai, ka prasītājas pārkāpums ir atzīstams par būtisku, un atzina par pierādītu, ka prasītāja ar savu rīcību ir radījusi sunim ciešanas, tādēļ atbildētājas valde pamatoti lēmusi viņu izslēgt no kluba. Tiesa norādīja, ka atbildētājai, ievērojot tās statūtus un iekšējos normatīvos aktus, ir tiesības patstāvīgi lemt par biedru uzņemšanu un izslēgšanu, kā arī vērtēt biedru rīcības atbilstību noteiktajiem uzvedības standartiem un mērķiem, tāpēc dzīvnieka un biedra rīcības izvērtēšana ir atšķirīgas procedūras un nenozīmē dubultu prasītājas sodīšanu. Lai gan atbildētājas valdes sēde bijusi slēgta un notikusi bez prasītājas klātbūtnes, tieši pašas prasītājas kategoriskā nostāja liegusi viņai izmantot tiesības sniegt paskaidrojumus par notikušo, proti, prasītāja bija pieprasījusi valdes sēdē atļaut piedalīties arī viņas pārstāvim, kas tika liegts. Tiesa šādā atbildētājas rīcībā nesaskatīja prasītājas tiesību aizskārumu, jo iztaujāšana bija plānota ar mērķi noskaidrot notikušā incidenta faktiskos apstākļus, par kuriem pārstāvis nespētu sniegt paskaidrojumus. Turklāt ne Biedrību un nodibinājumu likums, ne arī atbildētājas statūti neparedz, ka biedriem būtu jānodrošina absolūtas tiesības piedalīties valdes sēdēs vai šim nolūkam pieaicināt pārstāvi. Atbildētājas valde, pieņemot pārsūdzēto lēmumu, ir ņēmusi vērā, ka prasītājas rīcība ir novedusi pie citas personas savainošanas un izstādes pārtraukšanas, kas savukārt radījusi papildu izdevumus un pārdzīvojumus tās dalībniekiem, kas bijuši liecinieki notikušajam. Tiesa arī norādīja, ka atbildētājai bija pamats reaģēt uz radušos situāciju, jo paralēli notiekošajā tiesvedības procesā par iesaistītā suņa diskvalifikāciju bija pieņemts tiesas lēmums par pagaidu aizsardzību, kas būtu ļāvis sunim atkal piedalīties izstādēs un potenciāli apdraudēt citas personas.
Lieta SKC-715/2026 (C33442724)
