Kā savā atzinumā norāda LBAS, ja pirmajā lasījumā atbalstītā redakcija1 paredzēja saņemt darbinieka piekrišanu pārcelšanai, tad otrajā lasījumā atbalstītā redakcija2 fundamentāli un būtiski samazina darbinieku aizsardzību un rada darbiniekiem negatīvas sekas.
Otrajā lasījumā atbalstītā likumprojekta 20. panta sestajā daļā ir noteikts, ka “lai nodrošinātu labu pārvaldību, it sevišķi pašvaldības uzdevumu efektīvu izpildi un sabiedrības uzticību konkrētās pašvaldības darbam, kā arī veicinātu darbinieka kvalifikācijas izaugsmi, darbinieku, neizsludinot atklātu konkursu un motivējot pārcelšanas pieļaujamību un lietderību, var pārcelt pašvaldības jebkurā citā amatā, ņemot vērā darbinieka kvalifikāciju un darba pieredzi, uz noteiktu vai nenoteiktu laiku tajā pašā vai citā iestādē, izvērtējot darbinieka viedokli. Pārcelšanas pamatojums var būt arī darbinieka motivēts lūgums.”
Pret šādu redakciju kategoriski iebilda Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS) un arī Tiesībsargs, lūdzot nodrošināt, ka darbinieku pārcelšanai ir nepieciešama darbinieka piekrišana.
Komisija neņēma vērā Tiesībsarga un LBAS izteiktos iebildumus, ka darba tiesiskajās attiecībās nav pieļaujama situācija, kad darba devējs bez darbinieka piekrišanas vienpusēji groza nodarbinātības noteikumus.
Darba devējs un darbinieks savstarpējās darba tiesiskās attiecības nodibina ar divpusēju līgumu - darba līgumu, kurā puses tostarp vienojas par amatu, atlīdzību un darba vietu.
Likumprojekta piedāvātā redakcija nevis aizsargā darbinieku, bet gan piešķir darba devējam patvaļīgi tiesības pārgrozīt ar vienošanos uzņemtās saistības, pēc būtības vienpusēji grozot darba līguma nosacījumus. Šāds regulējums ir pretrunā Darba likuma normām un līdzšinējai tiesu praksei.
Proti, Senāts 2020. gada 10.decembra spriedumā lietā nr. C69360318, SKC–1335/2020 ir norādījis, ka “darba vieta, pretstatā panāktajam saskanīgajam gribas izteikumam par veicamo darbu, darba samaksu un darbinieka pakļaušanos noteiktajai darba kārtībai, netiek uzskatīta par līguma būtisko sastāvdaļu. Tajā pašā laikā šis līguma noteikums ir tik būtisks, ka tas kā obligāts norādāms līgumā, turklāt tā grozīšana iespējama, tikai pusēm vienojoties, kā to paredz Darba likuma 40. un 97.pants. Citiem vārdiem, iepriekš noteikto darba vietu darba devējs nevar grozīt vienpusējā kārtā.”
LBAS uzskata, ka situācijā, kad darba devējs ir tiesīgs bez darbinieka piekrišanas, pretēji darbinieka gribai, pārcelt viņu jebkurā citā amatā, ir arī saskatāms Satversmes 106. panta pārkāpums un pārceļot darbinieku citā amatā, būs konstatējamas piespiedu darba pazīmes.
Piedāvātā redakcija ļaus darba devējam “atbrīvoties no nevēlama darbinieka”, pārceļot darbinieku tādā darbā, kuru darbinieks nevēlas un labprātīgi nekad nepiekristu, tādējādi “spiežot” darbinieku vai nu rakstīt uzteikumu “pēc paša vēlēšanās” vai izbeigt darba tiesiskās attiecības “vienojoties”, neizmaksājot atlaišanas pabalstu.
Tāpat Saeimas komisija pieļauj tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu, jo likumprojekts iejaucas jau noslēgtajos darba līgumos. Tie darbinieki, kas jau 20 gadus ir strādājuši vienā amatā, tagad varēs tikt pārcelti citu pienākumu izpildei. Savukārt, darbinieka atteikšanās jeb nepiekrišana pārcelšanai var tikt atzīta kā pārkāpums, kura sekas ir darba attiecību izbeigšana. Šāda situācija LBAS ieskatā ir pilnīgi un kategoriski nepieļaujama.
LBAS norāda, ka darbinieki darba tiesiskās attiecībās ir vājākā un neaizsargātākā līguma puse. Valstij būtu jārūpējas par darbinieku tiesisko aizsardzību, nevis jārada labvēlīga vide nepamatotai tiesību pasliktināšanai un paša darbinieka lemtspējas par būtiskiem nodarbinātības noteikumiem pilnīgai ignorēšanai.
1 https://titania.saeima.lv/LIVS13/saeimalivs13.nsf/0/C46718A748D05F09C2258855002A1992?OpenDocument
2 https://titania.saeima.lv/LIVS13/saeimalivs13.nsf/0/8E2E24D003C402D1C22588470048CF7F?OpenDocument
