Izskatāmajā lietā pieteicējam, kurš pārcēlies, lai dzīvotu ar ģimeni Latvijā, tika liegtas tiesības saņemt valsts apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus. Senāts, saskatot to, ka pieteicējam, kurš izmantojis savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, ir liegta pieeja gan Itālijas, gan Latvijas veselības aprūpes sistēmai, un izveidojusies situācija, ka pieteicējam vispār liegta aizsardzība sociālā nodrošinājuma jomā, 2019.gada. 9.jūlijā apturēja tiesvedību lietā, lai uzdotu Eiropas Savienības Tiesai prejudiciālus jautājumus.
Senāts spriedumā, vērtējot atbildes uz uzdotajiem jautājumiem, norāda uz Eiropas Savienības Tiesas sniegtajiem argumentiem, proti, ka ekonomiski neaktīvam Eiropas Savienības pilsonim ir tiesības tikt iekļautam publiskajā veselības apdrošināšanas sistēmā, tai pašā laikā valstij ir tiesības noteikt, ka dalība šajā sistēmā ir pakļauta nosacījumiem, lai persona nekļūtu par pārmērīgu slogu valsts publiskajām finansēm. Senāts norāda, ka vērtējot to, vai un kā valsts nodrošina piekļuvi publiskās veselības aprūpes sistēmai, jāņem vērā arī Eiropas Savienības Tiesas norādītais, ka gadījumā, ja valsts izvirza nosacījumus dalībai publiskās veselības apdrošināšanas sistēmā, valstij tomēr ir jārūpējas par samērīguma principa ievērošanu un tātad par to, lai šim Eiropas Savienības pilsonim nebūtu pārmērīgi grūti ievērot šādus nosacījumus.
Tātad no Eiropas Savienības Tiesas sprieduma izriet, ka dalībvalsts saskaņā ar saviem valsts tiesību aktiem nevar atteikt iekļaut savā publiskajā veselības apdrošināšanas sistēmā Savienības pilsoni, kuram saskaņā ar 2004.gada 29.aprīļa Eiropas Parlamenta un Padomes regulas Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu 11.panta 3.punkta „e” apakšpunktu ir piemērojami šīs dalībvalsts tiesību akti. Respektīvi, regulas normā ir ietverta prasība, lai tāds Savienības pilsonis kā pieteicējs (kurš ir ekonomiski neaktīvs un izmanto savas tiesības uzturēties dalībvalsts teritorijā saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004.gada 29.aprīļa direktīvas 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā 7.panta 1.punkta „b” apakšpunktu, un kuram tātad ir piemērojami Latvijas tiesību akti sociālā nodrošinājuma jomā) varētu tikt iekļauts tādā šīs dalībvalsts publiskajā veselības apdrošināšanas sistēmā kā valsts finansētā veselības aprūpes sistēmā.
Senāts spriedumā norāda, ka Ārstniecības likuma 17.panta normu piemērošana nedrīkst nonākt pretrunā ar Eiropas Savienības Tiesas spriedumā ietverto Eiropas Savienības tiesību normu interpretāciju. Piemērojot Latvijas tiesību normas atbilstoši iepriekš norādītajiem Eiropas Savienības Tiesas secinājumiem, nedrīkst nonākt pie rezultāta, ka pieteicējs būtībā ir pilnīgi izslēgts no Latvijas publiskās veselības apdrošināšanas sistēmas. Apgabaltiesas spriedumā atzīts, ka pieteicēja situācijā piemērojama Ārstniecības likuma 17.panta piektā daļa. Proti, pieteicējs neietilpst panta pirmajā, trešajā un ceturtajā daļā minētajās personu kategorijās, kurām ir tiesības saņemt no valsts pamatbudžeta un pakalpojumu saņēmēju līdzekļiem apmaksāto ārstniecības pakalpojumus, tādēļ ārstniecības pakalpojumus viņam ir tiesības saņemt par maksu. Tātad būtībā pieteicējs attiecībā pret publisko veselības aprūpes sistēmu ir tādā pašā situācijā kā jebkura no tās izslēgta persona, viņam ir sistēmiski liegts jebkādā veidā būt par tās dalībnieku. Tā kā tas neatbilst regulas Nr. 883/2004 11.panta 3.punkta „e” apakšpunktam, apgabaltiesas spriedumu nevar atzīt par pamatotu un tiesisku, tādēļ Senāts spriedumu atcēla un nodeva lietu jaunai izskatīšanai.
Lieta Nr.SKA-5/2022 (A420273216)
