Publicēts pirms 7 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik
Principi kā tiesu darbības pamats
Tiesībās vārds "princips" tiek izmantots, apzīmējot dažādus juridiska rakstura jēdzienus, kas reizēm var mulsināt tos, kuri ikdienā ar tiesību zinātni sastopas reti. Ne visi uzreiz ir gatavi diskusijai par tādiem specifiskiem juridiskiem jautājumiem kā dispozitivitātes, nevainīguma prezumpcijas, procesuālās ekonomijas, sacīkstes vai objektīvās izmeklēšanas princips.
Lai varētu skaidri izprast dažādus tiesību jautājumus, kurus caurvij atšķirīgi principi, sākotnēji jāizprot termina "princips" patiesā jēga.
Pats vārds ir cēlies no latīņu valodas, kurā "principium" nozīmē pamatu, pirmsākumu. Pēc būtības princips ir teorētisks vispārinājums, kurā apvienotas kādas parādības galvenās, kopīgās, raksturīgākās īpašības. No šā jēdziena satura izriet, ka par principu nevar būt kurš katrs priekšraksts, noteikums vai prasība, kas kaut kādā mērā ataino jautājuma būtību, bet gan tikai un vienīgi pats svarīgākais no tiem – tāds, kurš nosaka galvenos izejas punktus un uzbūves pamatnostādnes.
Tiesu darbībā pastāv kopīgi pamatnoteikumi. Tiesu darbības principi ir ietverti likumos un raksturo visbūtiskākos tiesu organizācijas un funkcionēšanas jautājumus. Tiesnešiem, tiesu darbiniekiem un tiesvedībās iesaistītajām personām šo principu ievērošana ir obligāta.
Tiesības uz taisnīgu tiesu ir vienas no vissvarīgākajām personas pamattiesībām. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka taisnīga tiesa ir saprotama divos veidos – kā neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata lietu, un kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process, kura ietvaros šī lieta tiek izskatīta. Tas nenozīmē, ka tiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu nepastāv arī ārpus tiesām – administratīvajā procesā iestādē, piemēram, Valsts ieņēmumu dienestā, vai citos gadījumos. Valstij jānodrošina efektīva tiesību aizsardzība ikvienai personai, kuras tiesības vai likumiskās intereses ir aizskartas. No Satversmes izriet virkne tiesiskas valsts principu, kas prasa, lai tiesā lietas tiktu izskatītas tādā kārtībā, kas nodrošinātu to taisnīgu un objektīvu izspriešanu, un lai ikviena tiesas procesa rezultāts būtu taisnīgs.
Tas nozīmē, ka tiesu darbība nav pašmērķīga, bet gan orientēta uz taisnīgas tiesas spriešanu, kalpojot visai sabiedrībai kopumā. No tā var secināt, ka tiesu darbības principi vispirmām kārtām ietekmē tieši konkrētus cilvēkus, kas jau iesaistījušies tiesu procesos vai arī darīs to nākotnē.
Tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšana ir mehānisms, lai sniegtu efektīvu tiesisko aizsardzību ikvienai personai. Savukārt viens no veidiem, kā tiesības uz taisnīgu tiesu tiek īstenotas, ir tiesu darbības principu noteikšana. Protams, tikpat būtiska ir arī šo principu bezkaislīga un obligāta ievērošana gan no tiesas, gan arī no tiesas procesā iesaistīto personu puses. Tāpēc tiesu darbības principu izprašana un pārzināšana ir svarīga ikkatram no mums.
Principi - organizatoriskie un procesuālie
Tiesu darbības principi attiecas uz visiem jautājumiem, kas skar tiesas. Tos ir iespējams iedalīt organizatoriskajos un procesuālajos principos. Šīs divas principu grupas ir viena ar otru saistītas.
Tiesu darbības organizatoriskie principi paredz visbūtiskākos tiesu sistēmas un tiesu institūciju uzbūves, kā arī to savstarpējās mijiedarbības noteikumus.
Šie principi nodrošina tiesu darbības mērķu pēc iespējas efektīvāku sasniegšanu. Latvijā ir izveidota trīspakāpju tiesu sistēma, kuras ietvaros lietas tiek izskatītas pirmās instances tiesā, apelācijas instances tiesā un kasācijas instances tiesā, tomēr var būt arī izņēmumi no šādas kārtības. Latvijā pastāv arī Satversmes tiesa, kas likumā noteiktās kompetences ietvaros izskata lietas par likumu atbilstību Satversmei, kā arī citas ar likumu tās kompetencē nodotās lietas.
Tiesu darbības procesuālie principi izriet no tiesu sistēmas organizācijas un izpaužas jau konkrētu tiesas procesu īstenošanā dzīvē. Tie raksturo galvenos tiesu darbības noteikumus, kas attiecas tieši uz tiesvedībā esošu lietu izskatīšanu. Lietu izskatīšanas principi ir noteikti likumā "Par tiesu varu" un dažādos procesuālajos likumos. Tie ir savstarpēji nesaraujami saistīti un veido vienotu, savstarpēji papildinošu sistēmu. Reti ir tādi gadījumi, kad sekošana vienam principam izslēdz cita principa piemērošanu. Piemēram, civilprocesā prasītāja atteikšanās no prasības padara lietas izskatīšanu pēc būtības par neiespējamu, tomēr no šā principa var būt izņēmumi, kad lietā prioritāri jāievēro bērna vislabākās intereses. Tamdēļ tiesnesim ir jāatrod zelta vidusceļš un, ievērojot vienu principu, pēc iespējas mazāk jāierobežo cits.
Dažādos tiesu procesos jāievēro atšķirīgi principi
Ir svarīgi saprast, ka Kriminālprocesa likuma, Civilprocesa likuma, Administratīvā procesa likuma, Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa un Satversmes tiesas likuma noteiktajā kārtībā tiek skatītas ļoti atšķirīgas lietas, tiesām vērtējot dažādas tiesiskās attiecības. Tāpat atšķirīgi tiek regulēts arī konkrēts tiesvedības process un tajā iesaistīto subjektu (pušu, dalībnieku, pārstāvju, aizstāvju u. c.) rīcība, tiem īstenojot savas procesuālās tiesības vai izpildot procesuālos pienākumus. Tāpēc pastāv gan lietu izskatīšanas vispārīgie principi, kas attiecas uz visām tiesām, gan arī sevišķie principi, kas attiecas uz noteiktu kategoriju lietām un ir raksturīgi tikai un vienīgi tām. Piemēram, nevainīguma prezumpcija ir tikai kriminālprocesā piemērojams princips, savukārt sacīkstes princips – tikai civilprocesā.
Ļoti daudzi lietu izskatīšanas principi dažādos tiesu procesu veidos ir kopīgi neatkarīgi no tiesu instances vai tiesas kompetences. Šos vispārīgos principus mēdz dēvēt arī par universālajiem, tie ir jāievēro pilnīgi visās tiesās. Tie izriet no jau pieminētā pamatprincipa, ka tiesai ir jānodrošina personas tiesības uz taisnīgu tiesu.
Svarīgākie no tiem ir:
Savukārt sevišķie jeb speciālie lietu izskatīšanas principi darbojas vienīgi atsevišķu kategoriju lietās. Šie principi izriet no dažādu tiesību nozaru dabas un īpatnībām – privāttiesības jeb civiltiesības ir tiesību joma, kas reglamentē privātpersonu vai to grupu attiecības, kurās nav iesaistīta valsts, savukārt publiskās tiesības atšķirībā no privātajām regulē attiecības starp valsti un privātpersonu (konstitucionālās tiesības, administratīvās tiesības un krimināltiesības). Piemēram, viens no galvenajiem civilprocesa principiem ir sacīkstes princips – puses savas tiesības realizē sacīkstes formā, savukārt tiesa lietu skata, ņemot vērā pušu iesniegtos pierādījumus un norādītos argumentus. Turpretim administratīvajā procesā darbojas objektīvās izmeklēšanas princips, kas atšķirībā no sacīkstes principa paredz aktīvu tiesas lomu lietas apstākļu noskaidrošanā un pierādījumu vākšanā. Savukārt kriminālprocess tiek īstenots visas sabiedrības interesēs neatkarīgi no tās personas gribas, kurai nodarīts kaitējums. Šajā procesā ļoti būtiska ir nevainīguma prezumpcija – ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Tāpat arī Latvijā pastāv Satversmes tiesa, kurā tiesas spriešanas būtība atšķirībā no citām tiesām ir izšķirt strīdus par tiesību normu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām, piemēram, Saeimas pieņemtu likumu atbilstību Satversmei. Satversmes tiesas procesā pastāv subsidiaritātes princips, atbilstoši kuram privātpersonai, iesniedzot Satversmes tiesā konstitucionālo sūdzību, nepieciešams izsmelt reālās un efektīvās iespējas aizsargāt savas aizskartās pamattiesības (parasti sākumā vēršoties atbilstošā tiesā iepriekš norādīto procesu ietvaros).
Likumā "Par tiesu varu" ir norādīti piecpadsmit lietu izskatīšanas principi, taču to uzskaitījums nav izsmeļošs. Kad lietu izskatīšanas principu jēdziena būtība kopumā ir noskaidrota, ir nepieciešams padziļināti apskatīt katru no šiem principiem atsevišķi.
Par konkrētiem tiesu darbības principiem, to jēgu un nozīmi – turpmākajās publikācijās.
