"10% - tas ir diezgan daudz. Citi netic, saka, nevar būt! Tik liels ietaupījums droši vien ir tiem, kas visu lieto nesaprātīgi – ūdens noslēdzēji ir bojāti, elektrība deg visās telpās, pat tur, kur neviens neuzturas, u.c. Bet pasekojiet līdzi saviem elektrības, ūdens lietošanas paradumiem. Secināsiet, ka, daudz neko nemainot, ieguvums būs! Mēs paši birojā trīs mēnešus izmēģinājām ES ieteikumus, un ieguvums bija pat vairāk nekā 10%!" saka B. Ģine, piebilstot, ka siltumenerģijas taupīšana no izmaksu viedokļa ir visbūtiskākā, tāpēc siltuma ekonomija varētu dot vislielāko efektu.
Aizsargplēves
Telpu apsildei – gan ar elektriskām ierīcēm, gan centralizēti nodrošinātai – patērējam daudz energoresursu. Ja siltuma zudumu samazināšanai nekas netiek darīts, zudumi ēkās ir diezgan ievērojami – caur logiem un durvīm izplūst 27%, caur sienām – 18%, caur ventilācijas sistēmām – 21% siltumenerģijas.
"Mums Jomas ielā, Jūrmalas biroja ēkā, ir logi līdz grīdai – ziemā bija diezgan auksti. Savukārt no marta staigājām īso piedurkņu krekliņos un slaucījām sviedrus. Taču, aplīmējot logus ar aizsargplēvēm, iekšā vairs netika saules stari un nebija tik karsti. Plēves ir dažādas – mēs logus aplīmējām no ārpuses. Mājās, dzīvokļos var līmēt arī no iekšpuses. Tie, kuriem vasarā telpās ir ļoti karsti un kas domā par gaisa kondicioniera iegādi, kam ir liels elektroenerģijas patēriņš, varētu iztikt ar aizsargplēvēm un samazināt temperatūru par pāris grādiem," iesaka B. Ģine.
Siltuma zudumu sadalījums ēkā
Kad Energoefektivitātes centrā ierodas klienti un sūdzas par nepietiekamu siltumu mājās vai birojā, viņi vienmēr kritizē centrālapkuri, elektrisko sildītāju, pat nedomājot, ka vērts rūpīgi padomāt, kā telpās saglabāt saražoto siltumu. Tiesa, ēku nesošo konstrukciju siltināšana ir dārga, taču visus pārējos siltuma zudumus – caur logiem, durvīm, jumtu, grīdām, ventilāciju, sienām u.c. - varam samazināt paši. Piemēram, pārbaudīt logus – vai ir jauni koka logi, vai izkurtējuši un veci. Parasti B. Ģine iesaka attaisīt logu un starp rāmi un loga apakšpusi ielikt lapiņu. Ja to var viegli izvilkt, tikpat viegli siltums plūst ārā un aukstums – iekšā.
Ne katrreiz koka logi ir jāmaina. Ja tie ir labā stāvoklī, taču gaisa plūsma ir diezgan liela, rāmja malās var ielikt pašlīmējošās blīvgumijas, kas kalpos piecus sešus gadus. Loga rāmja malās var arī frēzēt rievu, lai ievietotu silikona gumijas, kas ir teju vai mūžīgas. Ar šiem darbiem gan nodarbojas firmas, ber arī mājās to var veikt pašu spēkiem.
"Birojā trīs mēnešus izmēģinājām ES enerģijas taupības ieteikumus, un ieguvums bija pat vairāk nekā 10%!"
"Nevajadzētu logu malas aizlīmēt ar līmpapīru vai avīzēm – līdz ar to telpas nevar vēdināt un būs sliktas kvalitātes gaiss," atzīst speciāliste.
Daudzos veikalos ir nopērkamas pašlīmējošās birstes, kuras var pielīmēt iekšpusē pie ārdurvīm, – tās izveido gaisa valnīti, kas nelaiž ārā silto gaisu, bet iekšā – auksto.
Lai gaiss brīvi cirkulētu, ieteicams starp telpām – gan birojā, gan mājās – nevērt ciet durvis. Savukārt, ja ir telpas, kur neviens neatrodas, tad gan durvis vajadzētu turēt ciet, lai tajās varētu uzturēt zemāku temperatūru.
Brīvdienās birojā – ar vilnas zeķēm
Pastāv normatīvi, kādai temperatūrai ir jābūt birojā, tā saucamā komforta temperatūra. To nosaka 2009. gada izdotie MK normatīvi Nr.359 "Darba aizsardzības prasības darba vietās". Ja ir darbs ar nelielu fizisko piepūli, tad temperatūra var būt no 19 līdz 25 grādiem. Savukārt gaisa relatīvajam mitrumam jābūt 30–70%. Ja ir darbs ar fizisku piepūli un smagumu pārvietošanu līdz 10 kilogramiem – ceļot, nesot u.tml. –, tad temperatūrai jābūt no 16 līdz 23 grādiem, bet, veicot smagu darbu, vēlamā temperatūra ir no 13 līdz 21 grādam.
Ja ir iespējams regulēt temperatūru, tad birojos to ieteicams samazināt darba dienas beigās un brīvdienās. Piemēram, Energoefektivitātes centrā jau pulksten četros temperatūra pakāpeniski samazinās, jo piecos beidzas darbadiena. Līdzīgs režīms tiek uzturēts arī brīvdienās. Ja kādreiz jāatnāk uz darbu brīvdienās un iepriekš nav izmainīts telpas apsildes grafiks, jāvelk kājās vilnas zeķes, jo ir vēss. Tāda pieredze ir daudzviet ES, jo dod būtisku enerģijas ekonomiju.
"Izdevumu aprēķins par apkuri uz sadalītāju (alokatoru) rādījumu pamata vienmēr tiks veikts pēc principa – katrs maksā par sevi."
Savukārt sadzīvē komforta temperatūra, esot mājās, ir 20–22 grādi. "Paši centrā izpētījām – 20 grādi ir mazliet par maz, savukārt 22 – par daudz. Visoptimālākais sadzīvē ir 21 grāds. Kāpēc tas ir nozīmīgi? Samazinot temperatūru par vienu grādu, par 5–7% samazinās siltuma izmaksas noteiktajam periodam," skaidro B. Ģine.
Savukārt nakts laikā temperatūru vajadzētu sazemināt par 3–4 grādiem. Vēl zemāku temperatūru vēlams izvēlēties tad, kad mājokli atstājat, – līdz 16 grādiem. Kāpēc tieši līdz 16 grādiem? Daudzdzīvokļu ēkās to nosaka normatīvie akti, savukārt privātmāju īpašnieki zina, ka pie zemākas temperatūras daudz vairāk enerģijas būs jāpatērē, tās atkal uzsildot līdz 21 grādam.
Telpās temperatūru var regulēt arī ar dažādiem termoregulatoriem - gan ar rokas vadību, gan elektromehāniskiem. Ar to palīdzību var regulēt gaisa temperatūru no vienas vietas piecām–septiņām telpām, pat līdz 30 radiatoriem, kā arī iestatīt noteiktu režīmu septiņām dienām noteiktās diennakts stundās.
Alokatori dzīvoklī
Viens no veidiem, kā ietaupīt siltumenerģiju, ir uz radiatoriem atšķirīgās vietās pēc noteiktas shēmas novietot nelielas elektroniskas mērierīces – alokatorus, kurus sadzīvē sauc par siltummaksas sadalītājiem. Tie izskatās kā mazas kastītes un darbojas ar baterijām. Katrā ierīcē ir uzstādīts mikrodators. Alokatoru var uzstādīt uz jebkura veida radiatora.
Sadalītāji fiksē, cik daudz siltuma no ēkas kopējā siltumenerģijas patēriņa ir saņēmis katrs dzīvokļa radiators. Protams, uz tā noteikti jābūt ierīkotam termostata ventilim, lai varētu regulēt telpās nepieciešamo temperatūru. Individuālie siltuma patēriņa uzskaites sadalītāji strādā vienotā sistēmā, datus apstrādā ar radiosignālu un noraida šo informāciju uz centrāli. Tos redz arī alokatora displejā: dzīvokļa saimnieks jebkurā brīdī var kontrolēt, cik siltumenerģijas jau patērējis, – tas stimulē ekonomēt siltumu un kontrolēt tā patēriņu.
Rēķinam – divas daļas
B. Ģine stāsta, ka alokatori ir jāliek visos dzīvokļos, nevar būt tā, ka daļai dzīvokļu daudzdzīvokļu mājā tie būs, bet daļai - nē. Kad tie izvietoti, tā saucamais dispečers, piemēram, "Rīgas siltums" vai kāds cits, uz pults saņem noteiktus signālus, nolasa rādījumus un izraksta iedzīvotājiem rēķinus par patērēto siltumenerģiju. Tiesa, tie veidojas no divām daļām – pastāvīgās un mainīgās. Mainīgie izdevumi pilnībā ir saistīti ar konkrētā dzīvoklī patērēto siltumenerģiju. Savukārt pastāvīgie izdevumi sadalās proporcionāli dzīvokļa platībai un paredzēti ēkas koplietošanas telpu apsildei, siltummezglu uzturēšanai u.c.
Pēc "Rīgas siltuma" aprēķiniem, eksperimenta rezultātā vienā no sociālajām mājām siltumenerģijas patēriņš samazinājās par 23%. Tiesa, tā bija jauna, siltināta ēka. Ja nams nebūtu siltināts, tad objektīvu izmaksu aprēķinu veikt būtu sarežģīti un, iespējams, atsevišķiem dzīvokļiem būtu jāmaksā dārgi, brīdina B. Ģine. Tāpēc alokatorus parasti izvieto pēc nama renovācijas. Viņa zina teikt, ka kādā renovētā mājā Rīgā siltumenerģijas ekonomija ir 43%. Ja vēl būtu uzlikti alokatori, ekonomija būtu vairāk nekā 50%.
"Kas notiek tagad nosiltinātās ēkās, kurās nav alokatoru? Daudzstāvu mājā no sestā līdz devītajam stāvam visi logi vaļā – par karstu, nav ieinteresēti taupīt, jo visi vienādi maksā proporcionāli apdzīvojamai platībai," saka B. Ģine, akcentējot, ka svarīgi ir sistēmu regulēt atkarībā no āra gaisa temperatūras. Ja neviens neregulēs, tad nebūs arī efektivitātes.
