Jaunieša pieraksti atklāj nepārdomātu un steidzīgu jaunkareivju apmācību posmu, bezjēdzīgu cilvēku dzīšanu nāvē, lai, svešā mēlē saucot "Служим Советскомy Союзу!", mestos patriekt ienaidnieku no kāda meža pudura, pastāvīgu neziņu par notiekošo un tā jēgu. Atmiņās sniegts ieskats Trešajā Kurzemes cietokšņa lielkaujā, kas sākās ar plašu sarkanarmiešu uzbrukumu Saldus apvidū 1944. gada Ziemassvētkos. Aleksandrs tajā piedalījās 130. strēlnieku korpusa 308. divīzijas prettanku rotas sastāvā, taču drīz vien krita gūstā un nonāca pie vāciešiem, kur lieti noderēja Rīgas vagonu fabrikas "Vairogs" amatu skolā iegūtās atslēdznieka automehāniķa prasmes. Labojot vācu mašīnas, Aleksandrs sagaidīja kara beigas, taču priekšā vēl bija garš ceļš uz mājām.
(Tālāk Aleksandra Beča pierakstītais)
Iesaukšanas pavēste
Bija skaists, patīkams un līksmes pilns [1944. gada] augusts. Pats rudzu novākšanas laiks, pie kā biju saistīts, lai priekā strādātu, cerēdams uz laimīgu un vieglāku nākotni, jo visi un katrs atsevišķi pēdējos gados bijām daudz ko pārdzīvojuši. Daudzi cerēja, ka nu vairs nekas ļaunāks nevarētu notikt kā tajās dienās, kad Latgalei nāca pāri kauju viesulis. Neviens vairs negribēja atcerēties baigo vasaru "toreiz" [1941. gadā]. Taču cilvēki maldījās.
Jau nepilnu nedēļu [pēc krievu ienākšanas] Preiļos tika rīkotas iesaukšanas komisijas, kuras daudzus ķēra vairāk nekā trīs "zaļo" [vācu okupācijas] gadi kopā. Kādai mātei vienā dienā bija jāatvadās no četriem dēliem. Gandrīz vai katrā mājā bija asaras.
"Jau no pirmajām dienām bija redzams strādnieku cilvēka, sarkanarmieša brīvais vārds."
Arī mani šis liktenis piemeklēja. Tas bija 17. augusta agrs rīts, kad mani, vēl mierā esošu, pārsteidza negaidīta un nepatīkama prasība – izlasīt un parakstīties uz iesaukšanas pavēstes. Pie labākās gribas tur neko citu vairs nevarēju darīt, kā vēsi izlasīt un parakstīties. Vēl trīs dienas, un tad ardievas dzimtajām mājām uz nezināmu laiku, visdrīzāk, uz mūžu.
Jau no pirmajām dienām bija redzams strādnieku cilvēka, sarkanarmieša brīvais vārds. Tā kā bijām kopā radi un draugi, tad to visu spējām uzņemt vēsi. Toreiz spriedām un gudrojām, pieļaudami visādas varbūtības, bet viss bija veltīgi, jo daudzi vīri, šai lietā būdami ātri un pārdroši, vēlāk ņēma nelabu galu (9 grami svina).
Jaunkareivju apmācības
Augusta pēdējās dienās jau bijām tālu uz Vidzemes un Latgales robežas. Apmetāmies Aiviekstes krastmalas pļavās. Mazie siena šķūnīši bija mūsu kazarmas vairāk nekā divas nedēļas. [..]
Aiviekstes ūdeņu malā kādudien ieraudzījām baigas lietas, kādām savulaik, lasīdami laikrakstos par "viņu" šausmīgajiem varas darbiem, neticējām. Pašā krastā bija kāda vācu zaldāta drēbes gabali, fotogrāfijas un dažādi dokumenti ar adresēm no Rīgas, turpat līdzās ieraudzījām arī kaut ko cimdiem līdzīgu. [..] Labāk apskatot, atklājām, ka tās ir cilvēka abu roku ādas. Smuki novilktajās ādās bija redzami arī nagi. Viss cilvēka ķermenis bija briesmīgi izķēmots, šauts, durts un sists. To visu redzot, mēs katrs sapratām "viņu" īsto patiesību.
[..] Drīz šo vietu atstājām. Pārgājiens nebija liels, savus 40–50 km, bet samērā grūts, jo lietū, naktī un nezināmā ceļā. [..] Rīta pusē bijām paredzētajā vietā, kur mūs sadalīja ieroču šķirās. Biju ļoti nelaimīgs, kad tiku nošķirts no draugiem un pazīstamiem, bet, tā kā karavīra paša vēlēšanās netika ievērota, mani iedalīja tanku iznīcināšanas rotā.
"Īsti pasaules grāvēji"
Ik dienu drudžaini gatavojāmies, lai pēc iespējas ātrāk varētu skaitīties Sarkanās armijas pilntiesīgi karavīri – "īsti pasaules grāvēji". Drīz pienāca diena, kad devām svinīgo solījumu – mūžīgu uzticību Sarkanajai armijai, grupā pa pieci lasīdami zvērestu. Pēc tam saņēmām ieroci, kāds nu kuram gadījās – jauns, vecs, lietojams, nelietojams. Man, par laimi, bija tā Dieva svētībiņa un reizē ar to vislielākā moku pilnā nākotne pie to tīrīšanas un nešanas: garā šautene ar štiku kopā sniedzās man pāri augumam, tai klāt vēl 250 patronas, 20 rokas granātas, kā arī prettanku šautene, kas garāka par 2 metriem un sver 20 kg, 40 patronas, no kurām viena sver 400 g, divas prettanku granātas un pārējie piederumi, kādi nu sarkanarmietim varēja būt.
Šī krava kādu vakaru tika uzņemta plecos, lai dotos ar kājām vairāk nekā 50 km. Tas bija pirmais Kristus ceļš. Pa ceļam vairāk nekā pusi munīcijas tomēr dāvāju grāvmalai, jo nebiju spējīgs vairs to nest. Par šādu rīcību gan saņēmu bargu rājienu un apkaunojumu kā Sarkanās armijas kaitētājs.
Lietainās dienas rīta pusē bijām kādā mežā, kur bija jāierokas, jāizžāvē slapjās drēbes un jāatpūšas tāpat bedrītē vai uz slapjām ozola lapām, kuras bijām sagrābuši. Pēcpusdienā sāka pienākt tukšas mašīnas. Kādam nolūkam, to mums neviens neteica. Tikai paši spriedām, ka tās domāts reizē ar mums iegrūst vilkam mutē. Tā arī notika.
Vakara pusē bija drudžaina munīcijas papildināšana, suharu izdošana, trīsdienu šņabja (100 g) iebaudīšana un vairāki mēģinājumi mašīnās iekāpt, izkāpt, izvērsties, ieņemt pozīcijas. Viss neveicās, jo bija ļoti mežains apvidus. Daudziem pie izlekšanas pārtrūka mugursomu striķi, jo tās bija smagi pielādētas gan ar munīciju, gan suhariem. Ja tāda soma paspruka [vaļā], tad pat vislabākajam krasnokam [sarkanarmietim] bija vismaz 25 minūšu darbs, lai to no jaunu uzliktu uz muguras. Ar šautenēm bija tāpat. Kā jau jaunkareivjiem, paspruka un izkrita gan aizslēgs, gan pati [šautene], kuru vis tik drīz tādā mudžeklī nevarēja pacelt.
Tā pēc vairākiem mēģinājumiem bijām profesionāli un droši par sekām un savu māku.
Ceļš uz fronti
Ar dziesmu "Paliec sveiks" atstājām šo mežu. Lai gan nevienam nebija teikts, kurp braucam, sapratām, ka pāri Vidzemes kalnājiem dodamies frontes virzienā. Katrs bija priecīgs vismaz par to, ka nav jāiet kājām. Pēc lēna un saraustīta nakts brauciena no rīta bijām jau dažu kilometru attālumā.
Tur mūs pārsteidza vācu lidmašīna, kuras zemā ložmetēju uguns piespieda visus izklīst. Pa mašīnām sāka šaut mīnmetēji, un pāri galvām bez pārtraukuma šalca artilērija. Ceļš bija aizsprostots: saspridzināts mazāks tiltiņš, ceļa vidū un gar malām izspridzinātas bedres, pāri ceļam krustām šķērsām sagāzti koki. Iegriezāmies kādā zemākā ielejā, kur nogaidījām līdz pievakarei. Te sākām saprast, kas var notikt arī ar mums, jo redzējām gan pajūgos vestos, gan kājām ejošos ievainotos.
"Saņēmām ieroci, kāds nu kuram gadījās – jauns, vecs, lietojams, nelietojams."
Pienāca stunda, kad atkal bijām mašīnās, kamēr viens pie ložmetēja mašīnas priekšā, lai sargātu no ienaidnieka lidmašīnām. Izbraucot pielādējām un nodrošinājām šautenes, sagatavojām mešanai rokas granātas katram gadījumam. [..] Aiz meža pavērās neredzēts skats. Tumsā degošas ēkas tuvu un tālu kā liela uguns jūra. Tepat tuvumā kvēloja kādas nupat nodegušas mājas. Izbraukuši tām cauri, nonācām kādā piekalnē, kas bija smuki apaugusi ar pīlādžiem. Tuvo raķešu blāzmas neļāva kalnā braukt, tāpēc uz kādu laiku apstājāmies. Vispirms bija jānomaskē mašīnas, jānoliek posteņi un gaisa novērotājs, tad jāgaida norunātās signāla zīmes (ienaidnieka tanki – trīs zaļas raķetes; kājnieku izlūki – viena rozā raķete; lidmašīnas – daudzas sarkanas raķetes; trauksme izbraukšanai – trīs gari svilpieni).
Miegs, kā par brīnumu, bija kā uzburts. Viens otram virsū, kā nu kurais, snaudām. Auksts rudens rīta puses vējš saldēja ārējos sānus, arī salna sāka mesties uz mašīnas daļām. [..] Pa ceļam biju ierunājies ar kādu jasmuižieti, kas mani un daudzus biedrus reizēm sakaitināja ar savu valodu: "Neredzēt mums vairāk mājas! Tikpat kā gatavi jau esam!" Tobrīd neviens vairs negribēja par māti un mājām runāt.
Pirmās ugunskristības
[..] Pa miegam dzirdēju it kā svilpienu. Jā, nosvilpa atkal – trauksme! Mašīnās sacēlās kņada. Priekšējās mašīnas jau sāks rūkt, arī mūsu sāka drebēt no motora darbības. Visos bija uztraukums un trīsas vai nu no aukstuma, vai gaidāmajiem notikumiem. [..]
Nakts tumsā bija saredzamas kādas mājas. Viens otrs ierunājās, ka laikam "iesim gulēt, maizi un cigaretes meklēt". Gar pašu mājas sienmali bija izrakts grāvis, bet apakšā mājai izbūvētas zemas, šauras, līkumainas, tuneļiem līdzīgas ejas. Tām cauri izlīduši, nonācām mājas pagalmā pie kāda krūmiņa. Arī tālāk zem istabas sienām bija izraktas ejas. Visa mājas apakša un pat lauks bija sarakts šādos tuneļos. Atgriezāmies norādītajā vietā, izraudzījām mazu bunkurīti, kurā bija siens, un gājām gulēt. [..]
Kad pamodāmies, caur šķirbām baļķos, ar kuriem bija segta bunkura virsa, jau spīdēja saule. Prātīgi izlīdām, lai apskatītos apkārtni. Redzējām grāvī samestus dažādu šķiru ieročus, gan vācu, gan krievu, kā arī munīcijas kastes un čupas. Lejā gaidīja mūsu mašīnas, izkliedētas un rūpīgi nomaskētas.
[..] Beidzot atkal – trīs svilpieni. Katrs savu vietu zinādami, ātri bijām gatavi un braucām kalnā cauri kādai muižai, kas bija pa pusei degusi, pa pusei sašauta. Uz kāda stūra redzēju uzrakstu – "Ērgļu stacija". Tieši tās centrā bija vairāki kritušie, kuriem mašīnas brauca pāri. [..] Te ceļš bija pilns gan ar mašīnām, gan ieročiem, gan arī kritušajiem, kā arī nedrošs no mīnām. Viena no pirmajām mašīnām, uzbraucot mīnai, bija jāzaudē. Grāvjos abās pusēs redzējām guļošus zaldātus, it kā tie vēl uz kādu tēmētu. Īpaši dziļi atmiņā man palika šāds skats: kāds vācu zaldāts ceļmalā, galvu nolicis uz cinīša, svārkus un mēteli noģērbis un ar tiem kārtīgi apsedzies, guļ aizmidzis uz mūžu. Ierocis un ķivere tam blakus.
Mežā iebraucot, mums uzbruka vācu lidmašīnas. Vairāki no mūsu vidus šai ugunī krita. Ātri, cik ātri vien spējām, izkāpām, nomaskējām mašīnas un, neviena neskubināti, ķērām lāpstas, lai raktu patvērumu vai sev atdusas vietu. [..]
Tad atkal nāca ienaidnieka lidmašīnas, viens bars pakaļ otram, gāzdamas karstu uguni pāri. Kad uguns mazliet rimās, mēs pacēlām galvas, izbērām smiltis no apkaklēm un vēl pirms saules rieta atkal izbraucām. Izbraucot mežam cauri, redzējām svaigas kauju pēdas. Kritušie bija neskaitāmi – gan vāci, gan krievi. Te kādas no mūsu kolonnas mašīnām uzbrauca lielākam lādiņam. Pa pusei izdegušas, tās stāvēja kādā iedobē, līdzās granātas nonāvētie. [..]
Iegriezāmies kādā apšu mežā. Uz visātrāko bija jāierokas, bet zeme cieta kā dzelzs. Izrakām – virsu noklājām ar bluķiem un zariem. [..] Kad ienaidnieks bija dažus kilometrus tālu, mēs jutāmies brīvāki un divatā ar Staņislavu Beču apstaigājām kādas pa pusei nodegušas mājas. Dzīvojamā ēka tikko beidza degt. Kūtī varēja redzēt izdegušus govju ģindeņus. Kaķis bija pakāries jeb kritis rožu krūmā, to aizstāvēdams. Dārzā sarāvām kāļus, burkānus, paņēmām līdzi zirņu klēpi un nācām no sirojumiem atpakaļ pie savējiem. Te mežā nodzīvojām vairākas dienas, līdz atkal izbraucām.
Kad stiprās ienaidnieka uguns dēļ tālāk vairs nebija iespējams braukt, kādā ielejā izkāpām, nomaskējāmies, ierakāmies un gaidījām pavēli braukt vai ar "urrā!" saucieniem triekties pretī ienaidniekam, kurš jau tepat pirmajās mājās aiz meža atradās. Brīdis, kad arī mūs sauca parādīt drosmi un visu, ko līdz šim bijām mācījušies, bija tuvu.
Pirmajai triecienā bija jādodas 7. rotai, kurā lielāko tiesu atradās visi mani draugi – kaimiņi un pārējie Preiļu puikas. Viņi sauca "Служим Советскомy Союзу!" un ķēdē pāri atklātam laukam devās pretī ienaidniekam, lai to padzītu no mājām un mazā meža pudura. Man bija tā laime palikt gandrīz drošā patvērumā un gaidīt pavēli "Iznīcināt tankus!". Tāda, par laimi, tobrīd nenāca.
Turpmāk vēl.
