Nevar teikt, ka rīcībnespējīgs žūpa mūsdienās nolemts pilnīgai pamestībai: gan jau viņu, visticamāk, savāks neatliekamā medicīniskā palīdzība, un tad jau sanitārītes nomazgās un atutos, augstas klases dakteri apkops pušumus un apārstēs savvaļas dzīvē iegūtās kaites, pie viena ļaujot komfortablos apstākļos uz nodokļu maksātāju rēķina izgulēt reibumu.
Piemēram, Rīgas Austrumu slimnīcas uzņemšanas nodaļā vien ik mēnesi nonāk pustūkstotis pacientu alkohola vai narkotisko vielu reibumā. Ja acīmredzamu traumu nav, kritušo žūpu var savākt pašvaldības policija, un arī tad, ja vien viņš ir spējīgs nosaukt savas dzīvesvietas adresi, policijas operatīvais transports pārvērtīsies par bezmaksas (atkal uz nodokļu maksātāju rēķina) taksometru un kungu vai kundzi glīti nogādās mājās. Ja nu beigu galā tas nav iespējams, tad nu gan dzērājs attapsies vai nu savas pašvaldības sarūpētā atskurbšanas telpā, vai, iespējams, kādā policijas kambarī.
Riņķadancis gadsimta ceturkšņa garumā
Kad Augstākā padome tālajā 1991.gada 4.jūnijā pieņēma lēmumu uzdot Ministru padomei līdz tā paša gada 1.decembrim noteikt kārtību un termiņus, kā veselības aizsardzības iestādēm no milicijas nododama alkoholiķu, toksikomānu un narkomānu atskurbināšanas funkcija, kā arī nepieciešamā ārstēšanas režīma piemērošana, neviens nepadomāja, ka šajā brīdī tiek sagrauta kopš padomju laikiem gana jēdzīgi strādājošā atskurbtuvju sistēma un sāksies juku laiki teju gadsimta ceturkšņa garumā.
Domāts it kā bija labi: nedrīkst atskurbtuves pārvērst par pastāvīgu, valsts apmaksātu servisa iestādi žūpām, šis pakalpojums jāapvieno ar nepieciešamajiem ārstniecības pasākumiem. Tolaik, protams, vēl bija dzīvs sociālisma laiku paradums, ka alkoholiķi var tā vienkārši paņemt un sākt piespiedu kārtā ārstēt, lai pievērstu skaidrai dzīvei. Taču šis uzdevums netika izpildīts, un 1999.gadā ar grozījumiem likumā "Par policiju" vispār atcelts. Tādējādi atskurbtuvēm it kā bija jāpaliek policijas paspārnē, bet īstenībā tās (vismaz iepriekšējā veidolā un pakļautībā) jau bija likvidētas.
"Ministrijas līdz šim no atskurbtuvju pārvaldības pienākuma ir pratušas izgrozīties."
Kopš tā laika notiek nepārtraukts riņķadancis, mēģinot atskurbtuvju pārraudzību uzvelt Iekšlietu ministrijai (sabiedriskās kārtības nodrošināšana), Labklājības ministrijai (vadošā valsts pārvaldes iestāde sociālās aizsardzības jomā, kas cita starpā reģistrē nevalstiskās organizācijas - sociālo pakalpojumu sniedzējus), Veselības ministrijai (atskurbtuvju darbības saistība ar medicīniskām problēmām) un decentralizēti – pašvaldībām, jo likumā tām noteikts pienākums cīnīties pret žūpību.
Ministrijas līdz šim no atskurbtuvju pārvaldības pienākuma ir pratušas izgrozīties, katra atrodot pietiekami svarīgus argumentus, tomēr šajā laikā gan ir rakstījušas dažādus nākotnes perspektīvas skaidrojošus dokumentus.
Ar 2012.gada 19.decembra Ministru kabineta rīkojumu Nr.614 Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai (VARAM) dots uzdevums sadarbībā ar iepriekš minētajām ministrijām plus Tieslietu ministriju, Finanšu ministriju, Latvijas Pašvaldību savienību un Pārresoru koordinācijas centru "veikt labās prakses apmaiņu starp pašvaldībām atskurbšanas telpu nodrošinājumā uz brīvprātības principa, kā arī sagatavot priekšlikumus ar atskurbšanas telpām saistītajos jautājumos".
Svarīgais atzinums - atskurbināšana ir valsts pārvaldes uzdevums
Tā Ministru kabineta komitejas 2013.gada 12.augusta sēdē tika izskatīts VARAM sagatavotais informatīvais ziņojums "Par atskurbšanas telpu tiesisko statusu un pašvaldību labās prakses iniciatīvām atskurbšanas telpu nodrošināšanā", un protokollēmumā tika atbalstīts VARAM priekšlikums deleģēt biedrībai "Latvijas Sarkanais Krusts" (LSK) valsts pārvaldes uzdevumu nodrošināt atskurbšanas pakalpojumu diennakts režīmā personām, kuras alkoholisko dzērienu ietekmē nonākušas bezpalīdzīgā stāvoklī.
Taču te radās nepārvarams šķērslis: LSK ir Labklājības ministrijas (LM) sadarbības iestāde, kam citas ministrijas nav tiesīgas deleģēt šādu uzdevumu, bet minētajā MK komitejas sēdē VARAM priekšlikums noteikt LM par atbildīgo atskurbšanas pakalpojuma nodrošināšanai netika atbalstīts. Taču šajā sēdē beidzot tika izbeigts strīds par atskurbināšanas funkcijas piederību valstij vai pašvaldībām, nosakot, ka atskurbināšana ir valsts pārvaldes uzdevums.
Tā kā VARAM neizdevās vienoties ar citām valsts institūcijām par atbildības uzņemšanos atskurbināšanas pakalpojuma organizēšanā, bet ministrijas kompetencē neietilpst funkcijas, kas saistītas ar veselības aprūpi, sabiedrisko kārtību un sociāla rakstura aprūpi, kā arī administratīvo tiesību piemērošanu, informatīvajā ziņojumā tika piedāvāts pagaidu risinājums – pašvaldību daļēja finansēšana par valsts pārvaldes uzdevuma – atskurbtuvju uzturēšana – izpildi.
"Lai pašvaldībām segtu pērn radušos izdevumus par atskurbināšanas pakalpojumiem, valdība atvēlējusi 154 tūkstošus eiro."
Pērn Ministru kabineta 16.decembra sēdē šis ieteikums tika atbalstīts kā pagaidu risinājums, nosakot, ka turpmāk ikgadējos pašvaldību izdevumus, kas radušies atskurbināšanas pakalpojumu sniegšanā diennakts režīmā, valsts daļēji kompensē līdz 15 eiro apmērā par katru atskurbšanas telpā ievietoto personu no valsts budžeta programmas "Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem". Šī daļējā kompensācija pašvaldībām gan nedrīkst pārsniegt 200 tūkstošus eiro gadā.
Lai pašvaldībām segtu pērn radušos izdevumus par atskurbināšanas pakalpojumiem, valdība VARAM atvēlējusi 154 tūkstošus eiro. Pēc ministrijas pieprasījuma pārskatus par atskurbtuvju finansiālajiem rādītājiem VARAM šā gada sākumā iesniedza 13 pašvaldības (Daugavpils, Jūrmalas, Jelgavas, Liepājas, Rēzeknes, Ventspils pilsētas pašvaldība un Balvu, Daugavpils, Dobeles, Krāslavas, Ogres, Preiļu un Talsu novada pašvaldība).
Kompensāciju nevarēja piešķirt Rīgas pašvaldībai, kura atskurbšanas pakalpojumu organizē sadarbībā ar LSK patversmi "Gaiziņš", un tas nenotiek diennakts režīmā. Tā kā pašvaldību atskurbtuvju pakalpojumus pērn izmantojuši vairāk nekā 10 tūkstoši personu, tad arī skaidrs, ka, iekļaujot atlīdzības saņēmēju lokā arī Rīgas pašvaldību, kur atskurbināto ir ap trim tūkstošiem, valdības piešķirtās naudas būs par maz.
Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sēdē 25.martā, kur izskatīja informatīvo ziņojumu par atskurbšanas telpu tiesisko statusu un pašvaldību labās prakses iniciatīvām atskurbšanas telpu nodrošināšanai, VARAM Pašvaldību departamenta direktora vietnieks Arnis Šults norādīja: "Indikatīvie rādītāji liecina, ka atskurbtuvju veidošana valstī, ja tās neveido pēc kādiem īpašiem kritērijiem, varētu izmaksāt aptuveni pusmiljonu eiro. Tas nav daudz, ņemot vērā, kādas summas figurēja, kad IeM šo koncepciju virzīja pirmskrīzes periodā, tur runa bija par vairākiem miljoniem latu. Ir daudz juridiski niansētu jautājumu, uz kuriem ir jāatrod atbildes, tāpēc sadarbojamies ar IeM, VM un TM; atbilstoši MK lēmumam mums līdz šā gada 1.decembrim ir jāsagatavo un jāiesniedz valdībā informatīvais ziņojums ar priekšlikumiem tālākai rīcībai."
Atskurbtuves vajadzētu aptuveni 30 apdzīvotās vietās
Protams, no ielām salasītie dzērāji kaut kur ir jāliek, un, kamēr valsts iestādes "bumbojas" ar atbildības deleģēšanu, daudzas pašvaldības, kā redzams, ir izveidojušas savas vai pārņēmušas bijušās policijas atskurbtuves.
"VARAM nav vērtēta pašvaldību metodika, nosakot izcenojumus, bet situācijas ir atšķirīgas un pieeja arī. Daugavpilī atskurbtuve ir narkoloģijas nodaļā pie slimnīcas, bet ar atsevišķu ieeju un policijas posteni pie durvīm, un tā skaitās kā medicīnas iestāde," skaidro VARAM parlamentārais sekretārs Edgars Tavars. Savukārt citur atskurbtuves nekādi nav saistītas ar medicīnas iestādēm.
Piemēram, Daugavpilī atskurbtuves pakalpojuma izmaksas vienai personai ir 38 eiro, Jelgavā – 75, Liepājā – 31, Jūrmalā – 92, bet Rīgā - 4 eiro.
Atskurbtuves galvenokārt atrodas lielākās pilsētās un bijušajos rajonu administratīvajos centros, stāsta A.Šults. "Ņemot vērā, ka jautājums izkustējies no vietas un parādījies līdzfinansējums, jautājuma virzība jau attīstās pašplūsmā, piemēram, tikko Ludzas pilsētā ir atvērta atskurbtuve, kura apkalpo arī apkārtējās novada teritorijas. Ja valstī veido atskurbtuvju tīklu, pilnīgi pietiktu, ja tās atrastos lielākajos administratīvajos centros kādās 30 apdzīvotās vietās Latvijā."
Tātad vismaz puse no nepieciešamā skaita jau ir, un, tiklīdz parādījies valsts līdzfinansējums, palielinājusies arī pašvaldību interese un iniciatīva jautājuma risināšanā. Tad jādomā – kam bija vajadzīga ņemšanās gadu gadiem, ja, šķiet, atslēga visam bija tik grūti nākusī atziņa, ka atskurbtuvju ierīkošana un uzturēšana tomēr ir valsts pārvaldes funkcija, ko var deleģēt vai nu pašvaldībām, vai LSK, protams, piešķirot tam attiecīgu finansējumu.
Vēl jau nekas nav beidzies. VARAM, kā jau minēts, līdz decembrim ir jāsagatavo valdībai atkal jauns informatīvais ziņojums, un neatbildētu jautājumu pagaidām ir daudz.
Pirmkārt, ir nolemts, ka ar atskurbtuvēm nodarbosies LSK, bet tagad to jau uzņēmušās vairāk nekā 10 pašvaldības. Vai būtu lietderīgi šo praksi lauzt, par vari uzspiežot citu kārtību?
Otrkārt, ir skaidrs, ka atskurbtuvē ir vajadzīgs medicīnas darbinieks, kas var apsekot ievietotās personas veselības stāvokli. Ja iestādē ik dienu nonāk pat vairāki desmiti "klientu", tad feldšerim slodzi var nodrošināt. Bet ko darīt, ja ir tā, kā Ludzā, kur no visa novada dienā vidēji ir atskurbināma tikai viena persona?
Treškārt, absolūti neskaidrs ir atskurbtuves juridiskais statuss – uz kāda likuma pamata tur cilvēku piespiedu kārtā var ievietot uz vairākām stundām, ja atskurbtuve nav tiesiski saistīta ar policijas darbību, bet ir pašvaldības brīvprātīgs veidojums?
Šādu jautājumu ir daudz, un ierēdņiem būs, ko pastrādāt. Līdz decembrim laika ir gana, un VARAM savā izziņā Saeimas komisijai raksta: "Ņemot vērā minētajā Ministru kabineta 2014.gada 16.decembra sēdes lēmumā noteikto, VARAM sadarbībā ar Tieslietu ministriju, Iekšlietu ministriju un Veselības ministriju turpinās darbu pie jautājuma izpētes un priekšlikumu sagatavošanas Ministru kabinetam par turpmāko rīcību atskurbināšanas pakalpojuma izpildes organizēšanā, finansēšanā un tiesisko jautājumu sakārtošanā."
