Jā, sieviešu mantkārība varētu būt ļoti daudzu vīriešu pārdomu un sarunu temats. Tomēr, lai runa nekļūtu pārāk tendencioza, vai mēs varētu atzīt, ka arī vīrieši ir mantkārīgi? Citiem vārdiem, cilvēki ir vairāk vai mazāk mantkārīgi. Varētu iedomāties, ka lielākais un skaļākais kašķis sanāk tad, kad sievietes un vīrieša mantkārība traucē viens otram. Zinot to, ka dzīvo neskaitāmi bagāti un turīgi cilvēki, gan sievietes, gan vīrieši, varam iztēloties, ka viņi agri vai vēlu uzdod sev jautājumu – vai viņš vai viņa mīl mani vai manu naudu? – un ka viņi varētu būt pat apmierināti, ja atbildētu sev – jā, viņš vai viņa mīl gan mani, gan manu naudu.
Ar neapbruņotu aci var pamanīt, ka daudzi cilvēki attiecībās nemāk apieties ar jūtām un naudu, pie kam pēdējā neatkarīgi no daudzuma kļūst par kutelīgu, delikātu un pat neērtu parādību. Gan gaudās un vaimanās, gan uzrotītās piedurknēs un risinājumos, cilvēki sirds dziļumos un arī virspusē uzdod jautājumus – kāpēc un par ko man jāmaksā? Vai arī gluži pretēji dzīvo pārliecībā, ka man pienākas tāpēc, ka es esmu…
Tiem cilvēkbērniem, kuriem pirmo reizi degunā un dvēselē ir saslēgusies savstarpējās patikšanas un mīlestības ķīmija, būtu diezgan dīvaini uzklausīt – ziniet, mīļie, jūs stāvat darījuma priekšā, katrs no jums kaut ko dos un kaut ko ņems, arī naudu, un, jo prātīgāki būsiet, jo jūsu attiecības un laulība būs ilgstošākas un stabilākas.
Diez vai vērts dzīvot nezinīšu pasaulē un noliegt to, ka jūtu dzemdinātas attiecības prasa arī zināmas darbības. Pat, ja tās nav visos laikos apdzejotā mīlestība, bet gan draudzība, manas pārdomas saka, ka jebkuras attiecības prasa, lai tajās iegulda patiesu vēlēšanos, laiku un naudu. Varbūt kāds cits vērotājs pamanīs vēl kādu sastāvdaļu, tik man jāpiebilst, ka, iztrūkstot kādai no sastāvdaļām, agri vai vēlu attiecības izplēnēs. Nav jūtu un naudas pretstatījums, bet gan kopdarbība.
Gadu simtu un tūkstošu laikā cilvēkbērni ir uzbūruši neskaitāmus sievietes un vīrieša, bērnu un vecāku, ģimenes un sabiedrības attiecību modeļus un labklājības formulas. Tik viena lieta gan būtu tā kā skaidra – jo vairāk naudas, jo ērtāk dzīvot – bet no pretrunām nekur neizbēgt un ne vienmēr iepriekš apgalvotais nostrādā. Būsim redzīgi, gan meitenīte, gan puisītis noskatās, kā tēvs un māte dzīvo, tad pieaugot saklausās, kā sabiedrība iesaka dzīvot, lūk, divi tādi modelīši sanāk kopā un varbūt bruģē savu zelta vidusceļu, kur strupceļa pilni ir ķieģeļi ar vārdiem – man pienākas, jo es esmu vīrietis, un man pienākas, jo es esmu sieviete.
Cilvēkiem rēķini pienāk neatkarīgi no dzimuma, pat dzimšana un miršana ir neizbēgami saistīta ar naudu. Darbīgam būs veselīga attieksme pret to, naudas pelnīšanas un tērēšanas apjomi būs saistīti ar ideju un domu lidojumu. Nevarība, nesaprātība un neapdomība pret naudu, čīkstēšana vai dusmošanās par naudu tikai norāda uz neveselīgu attieksmi pret realitāti un sevi pašu. Šādam cilvēkam būtībā nepieciešama palīdzība, tik skumja ir apziņa, ka sabiedrība ir paspējusi saražot kaudzi stereotipu, kamdēļ šāds cilvēks, un gluži vienalga, sieviete vai vīrietis, ilgi cietīsies līdz vadzis lūzīs ar lielāku vai skaļāku brīkšķi.
Var jau pretstatīt sievieti un vīrieti jūtu un naudas attiecībās, raudzīties atpakaļ uz svēto Rifta ieleju ar Ādamu un Ievu, piesaukt atšķirīgās hromosomas, kaut vai tik šovinistiskā veidā – „sievietēm kaut kas pietrūkst, jo viņām nav Y hromosomas”… tik rodas vēlēšanās ķircinoši pajautāt, kas noticis ar vīrieša X hromosomu, kur pazudusi tai (X hromosomai) piedēvētā „ligzdošanas, krāšanas, mantas vākšanas un mājas iekārtošanas” daļa? Vai tiešām Y hromosoma ir tik nešpetna, ka liek skriet prom no sievietes, bērniem un mājām?
Cilvēku sugai jāapzinās, ka atbildība par pēcnācējiem ir abiem vecākiem, jo viņi labākajā gadījumā pieņem lēmumu laist bērnu pasaulē, bet citā gadījumā viņiem tā kaut kā sanāk. Pie sievietes bērns attīstās, sieviete viņu dzemdē, viņa viņu baro un aprūpē, līdz pienāk vīrieša laiks bērnam, tā kā daba noteikusi, ka sievietei ir pienākumi pret pēcnācējiem. Arī vīrietim tie ir un gana vienlaicīgi ar sievietes [pienākumiem], tikai būtu maldīgi paģērēt, lai viņš pilda funkcijas, kam daba viņu nav paredzējusi.
Būtu vien godīgi un svētīgi, ja visi jo visi atzītu, ka auklēt mazo cilvēkbērnu ir pilna laika darbs ar milzīgu atbildību. Šajā laikā un arī turpmāk ģimenei būs neskaitāmas vajadzības, gan jūtu, gan naudas, gan vēl vesels pulks. Var jau būt, ka formula nav ideāla un ir vecmodīga, tomēr aizkustinoši būtu redzēt, ja sieviete auklētu bērnus un vīrietis auklētu ģimeni, gūstot gandarījumu no šīs auklēšanas. Šeit derētu atgriezties pie mūsu jūtu ķīmijas pārņemtajiem un mazliet pagrozīt prātus, kad un kā viņiem pateikt to, ka priekšā stāv darījums, ja vien viņi kā nezinīši nav jau pilnā sparā tajā iekšā.
Skeptiskie ierunāsies par to, kā gan tāda savstarpēja lološana varētu praksē notikt, bet tas jau ir cits stāsts, kurā daudz kas būtisks atrodas ārpus mīlētājiem…
Ar neapbruņotu aci var pamanīt, ka daudzi cilvēki attiecībās nemāk apieties ar jūtām un naudu, pie kam pēdējā neatkarīgi no daudzuma kļūst par kutelīgu, delikātu un pat neērtu parādību. Gan gaudās un vaimanās, gan uzrotītās piedurknēs un risinājumos, cilvēki sirds dziļumos un arī virspusē uzdod jautājumus – kāpēc un par ko man jāmaksā? Vai arī gluži pretēji dzīvo pārliecībā, ka man pienākas tāpēc, ka es esmu…
Tiem cilvēkbērniem, kuriem pirmo reizi degunā un dvēselē ir saslēgusies savstarpējās patikšanas un mīlestības ķīmija, būtu diezgan dīvaini uzklausīt – ziniet, mīļie, jūs stāvat darījuma priekšā, katrs no jums kaut ko dos un kaut ko ņems, arī naudu, un, jo prātīgāki būsiet, jo jūsu attiecības un laulība būs ilgstošākas un stabilākas.
Diez vai vērts dzīvot nezinīšu pasaulē un noliegt to, ka jūtu dzemdinātas attiecības prasa arī zināmas darbības. Pat, ja tās nav visos laikos apdzejotā mīlestība, bet gan draudzība, manas pārdomas saka, ka jebkuras attiecības prasa, lai tajās iegulda patiesu vēlēšanos, laiku un naudu. Varbūt kāds cits vērotājs pamanīs vēl kādu sastāvdaļu, tik man jāpiebilst, ka, iztrūkstot kādai no sastāvdaļām, agri vai vēlu attiecības izplēnēs. Nav jūtu un naudas pretstatījums, bet gan kopdarbība.
Gadu simtu un tūkstošu laikā cilvēkbērni ir uzbūruši neskaitāmus sievietes un vīrieša, bērnu un vecāku, ģimenes un sabiedrības attiecību modeļus un labklājības formulas. Tik viena lieta gan būtu tā kā skaidra – jo vairāk naudas, jo ērtāk dzīvot – bet no pretrunām nekur neizbēgt un ne vienmēr iepriekš apgalvotais nostrādā. Būsim redzīgi, gan meitenīte, gan puisītis noskatās, kā tēvs un māte dzīvo, tad pieaugot saklausās, kā sabiedrība iesaka dzīvot, lūk, divi tādi modelīši sanāk kopā un varbūt bruģē savu zelta vidusceļu, kur strupceļa pilni ir ķieģeļi ar vārdiem – man pienākas, jo es esmu vīrietis, un man pienākas, jo es esmu sieviete.
Cilvēkiem rēķini pienāk neatkarīgi no dzimuma, pat dzimšana un miršana ir neizbēgami saistīta ar naudu. Darbīgam būs veselīga attieksme pret to, naudas pelnīšanas un tērēšanas apjomi būs saistīti ar ideju un domu lidojumu. Nevarība, nesaprātība un neapdomība pret naudu, čīkstēšana vai dusmošanās par naudu tikai norāda uz neveselīgu attieksmi pret realitāti un sevi pašu. Šādam cilvēkam būtībā nepieciešama palīdzība, tik skumja ir apziņa, ka sabiedrība ir paspējusi saražot kaudzi stereotipu, kamdēļ šāds cilvēks, un gluži vienalga, sieviete vai vīrietis, ilgi cietīsies līdz vadzis lūzīs ar lielāku vai skaļāku brīkšķi.
Var jau pretstatīt sievieti un vīrieti jūtu un naudas attiecībās, raudzīties atpakaļ uz svēto Rifta ieleju ar Ādamu un Ievu, piesaukt atšķirīgās hromosomas, kaut vai tik šovinistiskā veidā – „sievietēm kaut kas pietrūkst, jo viņām nav Y hromosomas”… tik rodas vēlēšanās ķircinoši pajautāt, kas noticis ar vīrieša X hromosomu, kur pazudusi tai (X hromosomai) piedēvētā „ligzdošanas, krāšanas, mantas vākšanas un mājas iekārtošanas” daļa? Vai tiešām Y hromosoma ir tik nešpetna, ka liek skriet prom no sievietes, bērniem un mājām?
Cilvēku sugai jāapzinās, ka atbildība par pēcnācējiem ir abiem vecākiem, jo viņi labākajā gadījumā pieņem lēmumu laist bērnu pasaulē, bet citā gadījumā viņiem tā kaut kā sanāk. Pie sievietes bērns attīstās, sieviete viņu dzemdē, viņa viņu baro un aprūpē, līdz pienāk vīrieša laiks bērnam, tā kā daba noteikusi, ka sievietei ir pienākumi pret pēcnācējiem. Arī vīrietim tie ir un gana vienlaicīgi ar sievietes [pienākumiem], tikai būtu maldīgi paģērēt, lai viņš pilda funkcijas, kam daba viņu nav paredzējusi.
Būtu vien godīgi un svētīgi, ja visi jo visi atzītu, ka auklēt mazo cilvēkbērnu ir pilna laika darbs ar milzīgu atbildību. Šajā laikā un arī turpmāk ģimenei būs neskaitāmas vajadzības, gan jūtu, gan naudas, gan vēl vesels pulks. Var jau būt, ka formula nav ideāla un ir vecmodīga, tomēr aizkustinoši būtu redzēt, ja sieviete auklētu bērnus un vīrietis auklētu ģimeni, gūstot gandarījumu no šīs auklēšanas. Šeit derētu atgriezties pie mūsu jūtu ķīmijas pārņemtajiem un mazliet pagrozīt prātus, kad un kā viņiem pateikt to, ka priekšā stāv darījums, ja vien viņi kā nezinīši nav jau pilnā sparā tajā iekšā.
Skeptiskie ierunāsies par to, kā gan tāda savstarpēja lološana varētu praksē notikt, bet tas jau ir cits stāsts, kurā daudz kas būtisks atrodas ārpus mīlētājiem…
