VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Aivars Kļavis
Rakstnieks, žurnālists
15. janvārī, 2013
Lasīšanai: 8 minūtes
RUBRIKA: Komentārs
1
17
1
17

Krupji, kas jau norīti un krupji, kas vēl jārij

Ik pa laikam sabiedrībai tiek piespēlēts pa kādam krupim, kurš tai jānorij. Un šajā ziņā situācija Latvijā ir absolūti orveliska. Daži šeit ne tikai ir vienlīdzīgāki par citiem, bet arī neuzskata par vajadzīgu atbildēt par savu rīcību. Viņi nostādījuši sevi ārpus laba un ļauna, jo viss, ko tie darot, tiekot darīts valsts interesēs. Pat tad, ja citiem tādēļ nākas rīt krupjus.

Kamēr aizvadītos Ziemassvētkos un Jaunajā gadā kultūras ministre Jaunzeme-Grende kopā ar vīru vairākas nedēļas tērēja nodokļu maksātāju naudu Austrālijā, LNSO pameta tā mākslinieciskais vadītājs Karels Marks Šišons. Iespējams, tādam pasaules līmeņa diriģentam kā Šišons Latvijas ūdeņi tik tiešām bija par seklu. Tomēr zīmīgi vārdi, kurus viņš teica, pametot Latviju, un ko atreferējis laikraksta „Diena” pielikums „KDi”: „Pašreizējās kultūras ministres kultūras līmenis un rūpe par kultūru ir viszemākā, kādu man jebkur nācies sastapt. Domāju, ka viņa savā amatā ir absolūta nulle. Viņa nepārzina savu atbildību un nezina, kā komunicēt.” Pēc visa, kas noticis pēdējā nedēļā, var teikt – gandrīz pravietiski vārdi.

Bet kultūras ministre, atgriezusies no Austrālijas, tos nosauca par „mākslinieka kaprīzi” un uzsāka mazu kariņu ar sabiedrību, lai aizstāvētu savas – ministres „tiesības” - bezjēdzīgi, neierobežoti un nodokļu maksātājiem par to neatskaitoties, tērēt šo nodokļu maksātāju naudu. Vispirms tika vainoti žurnālisti, ka tie nomelno ministri un valsti, jautājot par Austrālijas komandējuma izmaksām un tā laikā paveikto. Pēc tam NA politiskie pretinieki, kas šādā veidā izrēķinoties ar politiķi pirms pašvaldību vēlēšanām.

Tad ministre ziņu raidījumā TV kameras priekšā nodemonstrēja žestu, kas nepārprotami lika saprast, ka ne tikai žurnālisti un politiskie pretinieki, bet pilnīgi visi, kas skatās šo raidījumu, ir stulbi vai garā vāji. Un, visbeidzot, citējot it kā Koko Šaneles teicienu - domājiet par mani, ko jūs gribat, es par jums nedomāju vispār, - kultūras ministre pati vēl pielēja eļļu ugunij.

Ņemot vērā, ka Jaunzeme–Grende šajos divdesmit neatkarības gados ne tuvu nav pirmā vai vienīgā Latvijas politikā, kas bezjēdzīgos komandējumos tērējusi nodokļu maksātāju tūkstošus, notikušais būtu sīks un nenozīmīgs krupis, kuru šiem nodokļu maksātājiem kārtējo reizi neatliktu nekas cits kā ņemt un norīt. Bet Jaunzeme–Grende ir vienīgā, kas uzdrošinājusies publiski parādīt manis jau pieminēto žestu, apšaubot visu pārējo cilvēku spriestspēju un nostādot sevi augstāk par tiem.

Iespējams, tieši tas ne tikai mani, bet arī daudzus citus, kas sevi nebūt neuzskata par idiotiem, nokaitināja nesalīdzināmi vairāk nekā nelaimīgais komandējums uz Austrāliju. Tas ne tikai uzskatāmi liecināja, kā šo divdesmit gadu laikā augusi pie varas esošo visatļautība un nesodāmības apziņa, bet arī, cik bezpalīdzīga kļuvusi tauta, ja grib uz to reaģēt atbilstoši demokrātiskā sabiedrībā un tiesiskā valstī vispārpieņemtām normām. Tai vienkārši nav citas izejas, kā klusēt un šo krupi norīt.

Tiesa, drīz pēc paziņojuma, ka mēs varam domāt, ko un cik gribam, bet politiķe par mums nedomā vispār, laikam sapratusi, ka aiziets drusku par tālu, ministre mēģināja atvainoties. Diemžēl arī atvainošanās balansē uz jauna aizvainojuma asmens, jo, kā viņa pati saka, šādi mēģinājusi cīnīties pret komentāriem internetā. Tālāk seko garš skaidrojums, cik šie komentāri ir bīstami, neobjektīvi un aizvainojuši.

Diemžēl Jaunzemes–Grendes kundze laikam nesaprot vai izliekas nesaprotam, ka tamlīdzīgi komentāri ir pilnīgi neatņemama interneta publiskās telpas sastāvdaļa un, ja vien rakstīti cenzētā valodā (par ko atbild attiecīgais portāls), ar tiem gribi vai negribi jāsamierinās. Tā ir iespēja sabiedrībai (un daudziem no šīs sabiedrības arī vienīgā iespēja) paust savu viedokli. Tātad viens no mūsdienu demokrātijas izpausmes viediem. Kā šis viedoklis tiek pausts, atkarīgs no katra indivīda intelekta un inteliģences (kuru vairot būtu kultūras ministres pienākums) vai arī no tās pakāpes, līdz kādai viņu nokaitinājis notikušais.

Protams, ne tikai Jaunzemei–Grendei, bet ļoti daudziem pie varas esošajiem patiktu, ja komentārus internetā varētu aizliegt, un sabiedrība, tai piespēlētos krupjus sarijusies, ne tikai neko nekomentētu, bet vispār klusētu. Izskatās, ka tālu līdz tam nav.

Faktu, ka vairāku valsts kapitālsabiedrību vadītāju alga janvāra sākumā burtiski vienā dienā četrkāršojās, sabiedrība norija, gandrīz klusējot. Neskatoties uz to, ka viena no šīm kapitālsabiedrībām - Latvenergo pelna, pateicoties valsts regulētiem tarifiem, un gadiem nespēj sakārtot savu elektropiegādes infrastruktūru. Tas tūkstošiem klientu nebūt negarantē regulāru pakalpojuma saņemšanu un cenai atbilstošu kvalitāti.

Tomēr tas ir sīkums, salīdzinot ar neseno SVF paziņojumu, kas gadu mijas kņadā daudziem, visticamāk, paslīdēja gar ausīm. Izanalizējis situāciju Grieķijā un Spānijā, kā arī citās krīzes apdraudētās Eiropas valstīs, SVF tagad atzinis, ka drakoniskie taupības pasākumi, kuriem pirmā cauri izgāja krīzes pārvarēšanas teicamniece Latvija, nav ne īsti pareizi, ne situācijai atbilstoši. Vairāk jāorientējoties uz tautsaimniecības attīstību, nevis tikai uz taupību. Tas šobrīd tikšot realizēts citās krīzes apdraudētajās valstīs.

Tātad iznāk, ka pat mūsu veiksmes stāsts, par kuru tiek slavēta valdība, patiesībā ir bijis krupis, kuru norijusi tauta. Krupis, kurš tika rīts vairākus gadus no vietas, pretēji veselajam saprātam un loģikai. Nu, kad tas izdarīts (ja vien patiešām izdarīts), mums publiski paziņo, ka faktiski šī rīšana un ar to saistītās ciešanas bijušas veltīgas. Varēja izvēlēties citu - efektīvāku un mazsāpīgāku ceļu. 

Visbeidzot, man ir lielas aizdomas, ka vēl viena līdzīga krupja rīšana mūs gaida nākamajā gadā, kad Latvija grasās pievienoties eirozonai. Nē, es neesmu pret eiro. Vienīgi steiga un veids, kā tas notiek, man atgādina deviņdesmito gadu sākumā Godmaņa realizēto „kapitālismu Latvijā divās dienās!”, kad atšķirībā no igauņiem un lietuviešiem, mēs bez skaidra plāna un iespējamo seku analīzes pa galvu pa kaklu metāmies brīvā tirgus apskāvienos, vairāk iznīcinot nekā iegūstot.

Tagad tas pats notiek ar eiro. Un nevajag piesaukt igauņus, kas mūs apsteiguši. Eiropa nav stadions, un risinājums jautājumiem, no kuriem atkarīga nācijas nākotne, nav sporta spēles. Pirmkārt, kad igauņi ieviesa eiro, eirozonā bija pilnīgi cita ekonomiskā situācija un pats eiro atradās citās pozīcijās. Otrkārt, igauņi nebūt nav vienīgā ES valsts. Čehi, kas vēl pirms mums rāvās uz eirozonu, tagad savu iestāšanos tajā atlikuši uz nenoteiktu laiku. Poļi vispār pagaidām par to nerunā. Bet mēs esam teicamnieki. Un, ja izdosies, tad valdība atkal varēs sevi slavēt. Neizdosies, tauta to krupi norīs. Bet var gadīties gan šā, gan tā. Valdība saņems Eiropas teicamnieku vimpeli, bet tauta rīs krupi.

Labs saturs
17
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU