VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Aivars Kļavis
Rakstnieks, žurnālists
29. oktobrī, 2012
Lasīšanai: 8 minūtes
RUBRIKA: Komentārs
6
16
6
16

Cik patērētājiem izmaksā „Latvenergo” varoņdarbi?

Manas attiecības ar Latvijas valsts vērtīgāko uzņēmu „Latvenergo” ir senas un diezgan saspīlētas. Esmu pārliecināts - „Latvenergo” ir valsts vērtīgākais uzņēmums tikai tāpēc, ka šajā valstī dzīvoju es un man līdzīgie.

Bet sāksim ar nelielu ekskursu pagātnē. 2007.gadā pēc kārtējās nelielās avārijas zemsprieguma līnijā, kas ved uz māju, kur dzīvoju, „Latvenergo” darbinieki, profesionāli to novēršot, 220 voltu vietā mājās, visticamāk, ielaida visus 380 vai ko līdzīgu, jo dators, kurš bija izslēgts, pats ieslēdzās, sāka darboties un sadega kūpēdams, nerunājot par sīkākiem sadzīves agregātiem, kas sadega bez kūpēšanas. Kā man vēlāk teica draugi – priecājies, ka māja nenodega.

Es priecājos, jo kas gan ir dažas romāna nodaļas un pāris raksti žurnāliem, kas sadega līdz ar datoru, salīdzinot ar māju. Kad aizvedu cieto disku profesionāliem atjaunotājiem, viņi man vaicāja, cik ilgi un kādā veidā esmu to turējis ugunskurā. Beigās uzrakstīja, ka informācijas atjaunošanas iespējas līdzvērtīgas 1,5 procentiem. Neesmu tik bagāts, lai maksātu par ilūzijām, tāpēc sadegušo tekstu atjaunoju pēc atmiņas. Sadegušās ģimenes fotogrāfijas atjaunot nespēju, tāpēc tām bija lemts uz mūžu palikt vienīgi atmiņās.

Tiesa, gribēju no „Latvenergo” saņemt kādu gandarījumu. Un saņēmu... 2007.gada 11.maijā „Latvenergo” Klientu apkalpošanas centra direktora Ainara Feldmaņa vēstuli Nr. K-481/1752, kurā viņš izsmeļoši paskaidroja, ka par visu, kas atrodas aiz mājas sliekšņa, esmu atbildīgs vienīgi es pats. Tātad arī visā notikušajā vainojams esmu vienīgi es, neskatoties uz to, kādu strāvu tur ielaiž „Latvenergo”. Tāpēc man jau savlaicīgi vajadzēja „izmantot neatkarīgus barošanas avotus (ģeneratorus) ” (citāts no vēstules).

Par laimi, pašās vēstules beigās, laikam saprotot, ka esmu drusku apbižots, direktors bija uzrakstījis „AS „Latvenergo” atvainojas par sagādātajām neērtībām un cer uz turpmāku veiksmīgu sadarbību” (citāts no vēstules).

Es arī cerēju. Vēl vairāk – es viņiem piedevu un centos šo pāridarījumu aizmirst. Tomēr izskatījās, ka „Latvenergo” gan nav man piedevis un negrasās piedot līdz mūža galam, jo visus turpmākos gadus atgādina par sevi vidēji pāris reizes mēnesī, kad elektrība pazūd uz vairākām stundām, nerunājot par sīkākiem pārrāvumiem un sprieguma maiņām, kad spuldzes sāk kvēlot un sūknis pagrabā rīstīties.

Ņemot vērā, ka iekārtas, kas ražotas atbilstoši ES standartiem, nav paredzētas šādiem akmens laikmeta pārbaudījumiem, no ierindas ir izgājuši vairāki UPS, vēl viens dators, labs televizors, nerunājot nemaz par tādām sadzīves niecībām kā mikroviļņu krāsns un kafijas automāti. Bet māja, paldies Latvijas vērtīgākajam uzņēmumam „Latvenergo”, gods kam gods, vēl nav nodegusi.

Tāpēc visu šo laiku es turējos kā vīrs, jo sapratu, ka cilvēkam, kurš dzīvo no honorāriem par radošu darbu, nav prātīgi lekt acīs Latvijas vērtīgākajam uzņēmumam. Līdz beidzot, kad pagājušās piektdienas pēcpusdienā atkal beidzās elektrība, vairs neizturēju.

Zinu, tagad daudzi teiks, bet tobrīd taču plosījās vētra, tā bija stihija, nelaime, ceturtdaļa Latvijas palika bez elektrības. Nezinu, kā ceturtdaļai Latvijas, bet man tā bija jau vismaz piektā reize šomēnes, kad paliku bez elektrības un biju spiests kārtējo reizi mainīt visus plānus. Turklāt četras iepriekšējās dienas no vēja nebija ne vēsts. Ne dvesmiņas, ne pūsmiņas, tomēr iemanījās pazust šā vai tā.

Piektdien vakarā elektropadevi atjaunoja, pēc pāris stundām tā atkal beidzās un nākamajā rītā tā arī neparādījās. Tad parādījās un atkal beidzās. Kāds murgs! Arī gandrīz visu svētdienu nodzīvoju bez elektrības.

Vairs neatceros, cik reizes zvanīju uz „Latvenergo” avārijas dienestu, pirms savienojuma klausoties, ka saruna tiek ierakstīta pakalpojuma kvalitātes uzlabošanas dēļ. Sarunas ierakstīja – kvalitāte nemainījās. Ceturto vai piekto reizi dienā zvanot, izmisis lūdzu izsaukuma pieņēmējai: „Tikai neprasiet man, vai esmu pārbaudījis drošinātājus?” „Vai jūs drošinātājus pārbaudījāt?” viņa lūgumu neņēma vērā. „Es taču jums lūdzu to neprasīt?” „ Un tomēr, vai jūs drošinātājus pārbaudījāt?”

Bet visjautrākais, ka sestdienas pēcpusdienā piezvanīja no tā paša „Latvenergo” avārijas dienesta, kuru es bombardēju ar saviem zvaniem, un vaicāja, vai gadījumā elektrība beidzot nav parādījusies. Atbildēju, ka elektrība nevar parādīties, ja neviens nenovērš bojājumu, bet ja nu reiz „Latvenergo” tā domā, es varu iziet paskatīties, vai tā gadījumā nav te kaut kur aiz eglītēm paslēpusies. Pieklājīga vīrieša balss man atbildēja – esiet tik laipns un paskatieties gan.

Un tad es sapratu, lai cik tas paradoksāli nebūtu … Man stāstījuši zemnieki, kas notiek ar govīm, kad slaukšanas laikā izbeidzas elektrība, un uzņēmējiem Latgalē, cik laiku prasa un cik izmaksā pārprogrammēt darbagaldus un iekārtas, kad elektropadeves traucējumi tās izsituši no ierindas. Vārdu sakot, es pēkšņi sapratu, ka visas šīs vētras, visi orkāni, kas brāžas pāri mazajai Latvijai, „Latvenergo” patiesībā ir izdevīgi. Jo tie prasa milzīgus resursus, un uz to rēķina aug izmaksas. Tajā skaitā arī administratīvās. Un izmaksas savukārt ļauj ne tikai paaugstināt tarifus, bet arī brangi pelnīt. Ne tikai tiem, kas kāpj stabos, bet arī tiem, kas sēž ofisos.

Tāpēc, kamēr daudziem, sevišķi laukos, vētras un citas dabas stihijas ir nelaime, „Latvenergo” tās ir Dieva dāvana, par kuru maksā patērētāji. Vīri tumšsarkanos kombinezonos kā varoņi katru rudeni un ziemu brien pa mežiem, laužas cauri krūmiem, gāž kokus, meklē pārrāvumus. Drāžas ar saviem džipiem no viena objekta uz nākamo. Jā, viņi riskē ar savām dzīvībām un veselību! Un tas kopā ar zaudējumiem, ko patērētājiem rada šie elektrības traucējumi, tiešām ir briesmīgi, ja pieņemam, ka dzīvojam civilizētā sabiedrībā! Tāpēc varbūt Latvijas vērtīgākajam uzņēmumam beidzot vajag savest kārtībā savu saimniecību? Nevis tēlot varoņus, bet nodrošināt elementāru, kvalitatīvu pakalpojumu! Visā valsts teritorijā un visiem, kuri par to maksā.

Bet valstij, konkrētāk valdībai, kas patiesībā ir šī Latvijas vērtīgākā uzņēmuma īpašniece, beidzot paskaitīt, cik tai izmaksā „Latvenergo” administrācijas inspirētā varonība nepārtraukti cīnīties ar dabas stihijām, ar ko patiesībā tiek maskēta nespēja organizēt normālu uzņēmuma darbu. Ieskaitot pazemes elektrotīklu izveidi un virszemes tīklu sakārtošanu atbilstoši 21.gs. prasībām.

Labs saturs
16
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU