Tie, kas mani pazīst, zina - mana prioritāte jau gadus trīsdesmit ir eleganta, bet nepretencioza frizūra. Tā izpaužas kā vienkārši ieslīpi uz priekšu saķemmēts viss pāri palikušais no tā, kas tur, uz galvas, bija pirms gadsimta ceturkšņa. Tāpēc parasti lūdzu matus griezt stipri īsus, bet, kad tie paaugas, pāršķiru tos stilīgā celiņā galvas kreisajā pusē, par kura esamību nojaušu vienīgi es pats. Ērti, lēti un galvenais skaisti. Bet atgriezīsimies pie aizvakardienas notikumiem.
Cilvēkam, kurš uz frizētavu iet trīsreiz gadā, protams, nav sava personiskā friziera. Toties ir sava frizētava, kurā viņš laiku pa laikam iegriežas. Tā nu es, ar savu klasisko a’ la absolūti nekas ieradies frizētavā, kura personāls kopš mana pēdējā apmeklējuma bija stipri mainījies, lūdzu sniegt attiecīgo frizēšanas pakalpojumu. Kad friziere uzdeva tradicionālo: „Nu, kā tad griezīsim, jaunais cilvēk?”, es diezgan bezatbildīgi atbildēju: „Kā parasti – īsus. Tikai šoreiz labi glīti, jo man drīzumā gaidāmi vairāki svarīgi notikumi.” „Mēs vienmēr griežam glīti,” viņa atbildēja, „ bet, ja šoreiz gribat īpaši, tad griezīsim īpaši.”
Kaut kad matu griešanas procesa vidū manī radās nelāgas aizdomas, ka, nerunājot nemaz par vārdu "glīti", arī vārdu "īpaši" mēs katrs saprotam citādāk. Darbodamās vienlaikus gan ar šķērēm, gan fēnu, viņa (friziere) tos (matus) visu laiku ķemmēja uz aizmuguri. Tas man neviļus atgādināja pamatskolas laiku. Sešdesmito gadu sākumā bija stilīgi ziest matos breolīnu, lai varētu tos atglaust (citi teica „atlauzt”) no pieres uz pakausi. Toreiz katra kruta čaļa sapnis bija tieši tāda frizūra kā Malfojam no Harija Potera.
No šīm pārdomām par matu modi, kas gadu gaitā mainījusies līdz nepazīšanai, lai vienā mirklīt atkal atgrieztos tur, kur reiz jau bijusi, tikai ar citu tekstu un zemtekstu, mani iztraucēja friziere, vaicādama: „Griezīsim vēl īsākus jeb pietiks.” Tikai tad, paskatījies spogulī, ieraudzīju pats sevi un nedaudz nervozi nočukstēju: „Pietiks!”
No spoguļa man pretī raudzījās kāds pavecs vīrs, kuram bija visai attāla līdzība ar mani. Ja jūs varat iztēloties Kārli Ulmani ar viņa tiem laikiem klasisko ezīti no vienas puses un ne mazāk klasisko Rudo Klaunu no otras puses, tad tobrīd, pēc frizieres izpratnes par vārdiem „glīti” un „īpaši”, atrados kaut kur abiem pa vidu. Tāpēc, kad viņa man uzdeva nākamo jautājumu – vai nu ir pietiekami „glīti” –, atbildēju, ka neko glītāku sen neesmu redzējis. Lai gan pēc brīža, iekāpis mašīnā un paskatījies tās spogulītī, gandrīz nomiru no smiekliem. Ja godīgi, sen nebiju tā par sevi smējies! Tik gardi un veselīgi!
Vēlāk dēli man vaicāja, vai tiešām es neesmu protestējis, iebildis un, ne vārda nesakot, samaksājis pilnu cenu? Ko uz to atbildēt? Vien to, ka viņi savā jaunības maksimālismā laikam nesaprot, ka nogrieztus matus atpakaļ pieaudzēt nav iespējams. Bet nervi, kas jau tāpat krietni nolietojušies, man nepieciešami citiem mērķiem.
Cerēju, ka, atgriezies mājās, ar ķemmes un krāna ūdens palīdzību varēšu atgūt savu tik ierasto un pierasto frizūru. Bet – kas to deva! Saķemmējot matus uz priekšu, izskatījās, it kā es pats būt mēģinājis sevi frizēt ar virtuves šķērēm. Turklāt darījis to nakts laikā, tumšā istabā un bez spoguļa.
Nedaudz vēlāk, nomierinājies un uzlicis brilles, secināju, ka nav tik traki, ja neskaita, ka galvas labā puse ir drusku augstāka par kreiso. Kopumā es izskatījos pēc ļoti pieklājīga recidīvista, ko pirms amnestijas glīti safrizējis cietuma frizieris.
Vēl nedaudz vēlāk pat sapratu šīs frizūras konceptu. Un koncepts bija ģeniāli vienkāršs – trijstūris. Ar vienu no stūriem uz mana zoda. Tātad tagad varu iet strādāt par trijstūri. Tāpēc, ja kādai kompānijai vajadzīgs kvalificēts, sertificēts un profesionāls trijstūris, laipni lūdzu! Vienīgi lētos variantus nepiedāvāt!
Tomēr visvairāk šobrīd uztrauc, vai ar šādu frizūru mani ielaidīs visnotaļ katoliciskajā Lietuvā. Dēli teica, ka nevajagot riskēt... Balvas esot laba lieta, bet dzīvība tomēr labāka. Tāpēc pašlaik, atrodoties tik liktenīgās savas dzīves krustcelēs, es gardi par to smejos, ko arī iesaku darīt jums, tiklīdz rodas tāda iespēja. Kā zināms, smiekli ne tikai vairo veselību, bet arī mazina ļaunumu, naidu un neuzticēšanos starp cilvēkiem.
Tāpēc dzīvosim smiedamies, kaut arī gribas raudāt. Un smiesimies, kamēr dzīvojam, lai neraudātu.
