VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Aivars Kļavis
Rakstnieks, žurnālists
28. jūnijā, 2012
Lasīšanai: 7 minūtes
RUBRIKA: Komentārs
3
12
3
12

Lepoties? Ar ko?

Latvija varot lepoties, ka pārvarējusi krīzi, kas dzen pretī finansiālam bezdibenim Eiropu, un no Latvijas tagad visiem pārējiem vajadzētu mācīties. Tā saka SVF, tā saka Brisele, un tā saka skandināvi. Un mēs lepojamies, jo tas ir tik cilvēciski.

Vienīgi grieķi nezin kāpēc negribēja mācīties no mums un panāca, ka gan ES, gan bankas daļu parādu viņiem atlaiž. Arī spāņi diez ko negribēja mācīties un dabūja naudu savu banku glābšanai. Mēs „Parex”, kas tagad ir „Citadele”, kur situācija bija līdzīga, glābām par savu naudu. Kipra seko Spānijas piemēram. Bet mūsu Premjers uzraksta grāmatu, kuru tie, kas mums aizdevuši naudu vai saistīti ar skandināvu bankām, slavē, bet amerikāņu un britu ekonomisti (tātad tie, kas tieši mūsu parādos nav ieinteresēti) kritizē, iesakot citiem šo ceļu neizvēlēties.

Patiesībā šobrīd, kad Eiropa ripo pretī finanšu bezdibenim, tāda lepošanās ir diezgan slidena lieta. Varbūt drīzāk vispirms vajadzētu atbildēt uz trim jautājumiem.

Pirmkārt, vai mēs tiešām jau esam krīzi pārvarējuši? Jo eksporta pieaugums un budžets, kas pildās straujāk, nekā plānots, tik mazai ekonomikai vēl neko nenozīmē. Ne viens vien uzņēmējs, ar ko pēdējā laikā nācies tikties (un tikties nācies diezgan bieži), apgalvo, ka prieki varot izrādīties pāragri. Viņi nekādas krīzes beigas nejūtot. Tirgus joprojām stagnējot, izstrādājumu cenu palielināt praktiski neesot iespējams, toties energoresursi kļūst arvien dārgāki, tāpēc vienīgais, kas saglabā mūsu konkurētspēju, esot salīdzinoši lētais darbaspēks. Bet cik ilgi?

Otrkārt, ja Eiropa tomēr laikus nespēs nobremzēt un sekos kritiens bezdibenī, vai mūsu krišanas paātrinājums nebūs lielāks nekā tām valstīm, kas nav krīzes pārvarēšanas teicamnieki? Cik liels ir tas izpletnis, kas palicis Latvijai pēc nodokļu celšanas, izdevumu apcirpšanas, konsolidācijas un taupīšanas uz sabiedrības rēķina?

Patiesībā viss mūsu krīzes pārvarēšanas veiksmes stāsts ir drakoniska taupīšana, uz ko tauta, pretēji grieķiem, lai arī kurnēdama, tomēr parakstījās un kas patiesībā bija izdevīga vienīgi bankām un baņķieriem. Nevis jauna ekonomiska stratēģija, bet jostas savilkšana, ko kritiskās situācijās izmantojušas neskaitāmas valdības jau kopš aizlaikiem. Tikai parasti tas gan noticis kara apstākļos un ļoti reti miera laikā.

Tāpēc trešais jautājums - vai tiešām šī primitīvā un barbariskā jostas savilkšana ir tas, ar ko mums tagad vajadzētu lepoties, pirms apzinātas šī procesa, ko sauc par krīzes laika taupības pasākumiem, sekas? Un sekas neapšaubāmi ir. Gan demogrāfiskas, gan psiholoģiskas, gan tautsaimnieciskas. Turklāt tās vēl ilgi mūs vajās. Vieni nepiedzima, citi aizbrauca, trešie pārcēla savas ražotnes ārpus Latvijas. Bet vājākie sajuka prātā, izdarīja pašnāvības vai vienkārši nomira. Un lai man nemēģina iestāstīt, ka zemais dzimstības līmenis, augstais hroniski slimo un pašnāvnieku skaits, kā arī viens no īsākajiem iedzīvotāju mūžiem Eiropā nav saistīts ar krīzi un tās pārvarēšanu!

Tad ar ko mēs īsti lepojams un kāpēc vispār lepojamies? Varbūt tāpēc, ka lepoties ir labāk nekā vaidēt, bet varbūt tāpēc, ka tiem, kas uz mūsu krīzes rēķina brangi nopelnīja un pelnīs arī turpmāk, ir daudz patīkamāk, ka Latvijā nevis met ar Molotova kokteiļiem kā Grieķijā, bet slavē gan sevi, gan aizdevējus. Paraugbērni patīk visiem.

Bet diemžēl tas vēl nav viss. Ja krīze bija vilnis, kas mūs pašu naivuma, alkatības un arī stulbuma dēļ nogrūda ar seju smiltīs, tad nupat jau sācies atvilnis, kas var nogāzt augšpēdus. Un par to liecina finanšu ministra rūpju nomāktais vaigs, sakot, ka visi ir pelnījuši, bet ne visi dabūs. Runa, protams, ir par algām, kas tika apcirptas, konsolidējot budžetu, par atteikšanos no jebkādiem izdevumiem… Kaut vai tiem pašiem pasažieru pārvadājumiem, ceļu remontiem un to uzturēšanu, zinātnei, kultūrai, daudzkārt pieminētajai medicīnai un neskaitāmām citām jomām, kas knapi velk dzīvību, ja vien nav jau mirušas.

Bet, tikko sabiedrība atgūs šo naudu (ja, protams, atgūs), mēs vairs nebūsim lēti. Un, tikko mēs vairs nebūsim lēti, mūsu uzņēmēji zaudēs savu konkurētspēju. Turklāt, kā redzam pēdējā laikā, šis atvilnis no lokāla pamazām kļūst globāls.

Es runāju par tā dēvēto „ebreju īpašumu restitūciju”. Līdzko valsts daudz maz nostājusies uz kājām, tā uzreiz izrādās, ka tās parādi ir lielāki, nekā pati valsts uzskata. Ņemot vērā Latviju kā starptautiski atzītu teicamnieku, kas gatavs bez ierunām izpildīt ikviena lielā onkuļa norādījumus un padomus, ebreji, visticamāk, savus īpašumus atgūs. Un nav izslēgts, ka mēs ar šo cēlo žestu jau drīz vien publiski leposimies un pasaule mūs par to slavēs.

Kā šie īpašumi tiks izmantoti, vairs nav mūsu daļa. Vienīgi, pirms tas notiek, varbūt vajadzētu saglabāt kaut nedaudz pašcieņas un nomainīt nezin no kurienes radušos terminu „restitūcija”.

Kā liecina akadēmisko terminu vārdnīcas definīcija, restitūcija ir īpašuma atdošana kādai valstij, kurai cita valsts to bija atņēmusi kara laikā. Latvijas valsts nevienai valstij nekādus īpašumus kara laikā nav atņēmusi. Un Latvijas ebreju kopiena nav valsts. Vēl vairāk - Latvijas valsts kara laikā de facto nemaz nebija.

Turklāt „joks” jau ir tāds, ka šī definīcija nemainās atkarībā no valodas, kādā terminu lieto. Un, ja tagad kāds pasaulē runā par nepieciešamību pēc ebreju īpašumu restitūcijas Latvijā, tad secinājums ir viens – pēc 70 gadiem tiek pieprasīts atdot īpašumus, kurus valsts ebrejiem atņēmusi kara laikā. Tātad pilnīgi taisnīga prasība.

Un pierādiet angļiem, amerikāņiem, vāciešiem vai francūžiem, ka tas tā nav. Tāpēc, pirms tēlot gudrīšus un lietot svešvārdus, varbūt tomēr vajag paskatīties, ko šie svešvārdi nozīmē!

Labs saturs
12
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU