Laikam kopš neatkarības atjaunošanas sabiedrība Latvijā nav bijusi tik sašķelta kā pašlaik. Un tagad par vēlu meklēt vainīgos vai filozofēt, kad un kāpēc pieļautas kļūdas. Skaidrs, ka kļūdas bijušas. Vai tieši tik lielas, cik lielas tās tagad mēģina uzpūst, – šaubos.
Tomēr skaidrs, ka tās veiksmīgi izmantotas, lai sarīdītu sabiedrības vienu daļu pret otru. Ne tikai sašķeltu pēc nacionālās piederības, jo diezin vai tas būtu tik efektīvi (Latvijā tautas jau kopš seniem laikiem jaukušās un putrojušās), bet gan pēc valodas, kuru šī sabiedrības daļa lieto ikdienā sadzīvē. Un tieši tāpēc situācija ir jo absurdāka. Krievu valodu no sadzīves grib pārcelt uz valsts pārvaldi, likumdošanu un administrāciju.
Lindermans, kurš tagad lepni gozējas televīzijā un kuram patīk, ka to sauc par politiķi, protams, ir tikai marionete. Viņš gan spēja šo procesu iesākt, bet vairs nespēj to ne kontrolēt, ne virzīt tālāk un vēl jo mazāk - apturēt.
Savulaik darbojies Tautas frontes laikrakstā „Atmoda”, pēc tam izdevis pats savu erotiski pornogrāfisko avīzi „Ješčo”. Deviņdesmito gadu beigās kļuvis par nacionālboļševiku. Vēlāk devies uz Krieviju, kur it kā bijis krievu nacionālboļševiku līdera Ļimonova vietnieks un skarbi kritizējis Putinu. Līdz Putinam tas laikam apnicis, un Krievija atdevusi Lindermanu atpakaļ Latvijai. Šeit viņam uzrādīta apsūdzība par valsts varas gāšanas mēģinājumu, bet tiesa Lindermanu attaisnojusi. Tā viņam radās lieliska izdevība paņirgāties par šo valsti, pieprasot no tās vienu latu morālai kompensācijai par nepatiesi celto apsūdzību.
Domāju, ka ar to pilnīgi pietiek, lai saprastu, ka runa nav ne par kādiem idejiskiem vai politiskiem apsvērumiem, bet gan par cilvēku, kurš gandrīz slimīgi gribējis visur būt līderis, bet sava radikālisma dēļ kā līderis šeit nevienam nav bijis vajadzīgs.
Līdz brīdim, kad viņš uztaustīja vai, daudz ticamāk, kāds piespēlēja valodas jautājumu. Lai gan puslīdz droši var teikt - ne viņu interesē krievu valoda, ne arī tās stāvoklis Latvijā. Lindermanu interesē tikai pats Lindermans. Bet valoda vien tik daudz, cik tā šajā situācijā var palīdzēt realizēt paša ambīcijas. Diemžēl sabiedrība tagad norijusi viņa izmesto āķi. Un vienīgi referendumā nepārprotami pasakot, ka tikai latviešu valoda Latvijā ir un būs valsts valoda, mēs varam mēģināt ar laiku šo āķi izspļaut.
Tikmēr pagaidām vieni sauc, ka latviešu valoda ir apdraudēta, lai gan visvairāk to apdraudēt var neviens cits kā paši latvieši. Igaunijā igauņu valoda nezin kāpēc nebija apdraudēta pat visdrūmākajos padomju laika stagnācijas gados. Savukārt otri pieprasa tiesības, kuras viņiem līdz šim neesot bijušas. Un tas ir visīstākais blefs, jo neviens viņiem sadzīvē un pat publiski neaizliedz runāt krieviski, tāpat kā neaizliedz mācīties latviešu valodu, ja ar krievu valodu vien nepietiek.
Tik tālu pozīcijas ir pilnīgi skaidras. Bet latvieši jau nebūtu latvieši, ja tā vietā, lai vienotos kopīgai rīcībai, vispirms nesāktu kašķēties savā starpā. (Iespējams, tieši tāpēc mūs tik viegli arī varēja noķert uz šī āķa.) Nu pēdējā laikā parādījušie arī vēl trešie, kas, gluži kā Lindermans, uz latviešu valodas rēķina grib realizēt savas ambīcijas vai vismaz ar referenduma starpniecību nokārtot sev vien zināmus rēķinus ar valsti.
Par to liecina pēdējās nedēļās internetā arvien biežāk lasāmie uzsaukumi vai vienkārši komentāri, kuros latvieši mazohistiski noliedz paši sevi. Kā piemēram, lūk, šis: „Es esmu Latvietis un kādreiz biju LV patriots, bet balsošu par Krievu valodu, jo es uzskatu, ka tas ir vienīgais veids kā protestēt pret daunīšu valdību, kuru ievēlēja tupā tauta, kas to pašu valdību atlaida!!!” Vai arī šis: „100 % novēlēšu par krievu valodu, negribas vairs redzēt bāleliņus, kas mūs niveduši līdz totālai emigrācujai.”
Pat ja šie vai citi līdzīgi klecerējumi ir provokācija, tad nekāda provokācija nav nupat izskanējušais Latgales protestētāju paziņojums, ka balsos par labojumiem Satversmē tāpēc, ka šī valdība vairs neļaus viņiem braukāt šurpu turpu pāri robežai un nodarboties ar „legālo kontrabandu”.
No vienas puses tas izklausās infantili un smieklīgi. Tas atgādina mazu bērnu, kurš sapņo nomirt un skatīties, kā visi raudās, nesot viņu uz kapiņiem. Tad gan nekrietnie vecāki un citi pieaugušie sapratīs, cik viņš bijis labs. Diemžēl tieši tāpat kā nevar nomirt pa jokam, spēlējoties ar nāvi, nevar arī spēlēties ar nācijai vitāli svarīgām lietām. Tajā skaitā valodu. Nav valodas – nav arī nācijas.
No otras puses tas izklausās traģiski – tuvredzīgi, ciniski un stulbi. Lai atriebtos politiķiem – iešaut sev pat ne kājā, bet tieši galvā. Vēl ciniskāk, ka to dara pārsvarā jauni cilvēki, kuri ne tikai nav piedzīvojuši padomju laikus, bet arī šo valsti saņēmuši jau praktiski gatavu no saviem vecākiem. Kā uz paplātes. Tā vietā, lai to pilnveidotu vai pārveidotu, viņi gatavi labāk to iznīcināt. Jo tā ir vienkāršāk, toties troksnis lielāks.
Un pat ja uzskatām, ka tā ir tikai provokācija, bail, ka esam pret to pārlieku uzņēmīgi, jo lielu daļu sabiedrības jau sen novārdzinājis vīrus, ko sauc par „patriotisma trūkumu”. To lieliski zina Lindermans ar savu kompāniju. Bet, ja zina, tad kāpēc neizmantot.
Ne tikai komentāri internetā, bet arī pēdējās dienās masu medijos izskanējušais liecina - tepat līdzās ir cilvēki, kas gatavi 2012. gada 18. februārī vieglu roku atteikties no tām suverēnajām tiesībām, kas tika iegūtas 1918. gada 18. novembrī. Lai gan ne viņi šo valsti radījuši, ne viņiem tā pieder, ne viņi paši pēc tam par notikušo būs laimīgi. Bet, ja pametot Latviju, var pateikt - es nekad vairs neatgriezīšos šajā mērkaķu valstī, tad kāpēc šeit pat uz vietas dzīvojot nevar spert nākamo soli un pateikt: „ejiet jūs galīgi ar savu latviešu valodu – man tā ir pie vienas vietas.”
Lasot ko tādu, neviļus jādomā, ka cilvēks, kas to uzrakstījis, patiešām nav pelnījis valodu, kurā tas uzrakstīts. Un tieši tāpēc ne viņš, ne viņam līdzīgie nedrīkst būt tie, kas izšķir latviešu valodas likteni. Un tieši tāpēc tiem, kas vēl draudzējas ar galvu, 18. februārī maksimāli sevi jāmobilizē, lai nepaspēlētu savu valodu un vēlāk apmēram pēc līdzīga scenārija arī pašu valsti.
P.S. Nupat uzzināju par Viestura Dūles ierosinājumu referendumā mest urnās baltas lapiņas. Ja Lindermani vada ambīcijas, bet tos, kas sola balsot par krievu valodu, cinisms, un abos gadījumos ir vismaz kaut kāda loģika, tad Dūles ierosinājumā nav nekādas loģikas. Ir ilgi jādomā, lai izdomātu kaut ko vēl bezjēdzīgāku un destruktīvāku. Patiesi, ciema muļķīša cienīga rīcība.
