– Vai Tu zini, kā sociālie portāli var ievērojami uzlabot Tavus ienākumus? – Nu?! – Beidz savu dalību tajos un atgriezies pie darba!
Ļoti bieži, ieslēdzot Twitteri vai Facebooku, atminos šo varbūt patiesības pilno joku, taču vēl neesmu sekojis šim padomam, toties šodien Twitterī izlasīju, ko ierakstījis Raimonds par ZRP: “Rakšu bedri, nerakšu bedri, ai, celšu būdu, nē, rakšu bedri, nē, tomēr nerakšu, padomāšu, varbūt rakšu; ai, da iešu pa krūmiem pastaigāt!” Uz to Linda viņam atbild: “Varētu padomāt, ka “Vienotība” rīkojas citādi: tad koalīcija ar ZRP+SC, tad ZRP+NA tad ar visiem, tad vvz ar ko...” Tauta gaida apņēmību, noteiktību un virzību no politiķiem, nevis tirgošanos un bērnu smilšu kastes spēles.
Kā tas var būt, ka neviens negrib veselības ministriju?! Tas taču cēls darbs visas tautas labā! Laikam tur naudas paliek aizvien mazāk un putra 20 gados savārīta tik karsta, ka neviens vairs negrib strēbt. Kā reizi laiks reformām, tik reformisti par to nebilst ne pušplēsta vārda. Koalīcijas vienošanās dokumentā meklēju un neatradu vārdus veselība, aprūpe vai medicīna.
Līdzīgi man paliek neomulīgi vai skumji, ka manas valsts pārvaldes tapšanu, no kuras mēs tik tiešām gaidām pārmaiņas, nevis perestroiku, ietekmē karaļpāra personīgās simpātijas vai antipātijas. Vienalga, vai viņai ir ambīcijas, vai arī viņš ir sīkais!
Viņiem, proti, koalīcijai jādomā nevis par “patīk vai nepatīk”, bet pēc iespējas ātrāk “ko darīt”, kaut vai tāpēc, ka mūs atkal biedē ar krīzi. Nekas tik labi nestrādā, kā psiholoģiskā iebiedēšana. Jau iepriekšējā krīzē tauta tika pamesta likteņa varā.
Jau pirms trim gadiem pētīju mūsu Satversmi: “Pilsoņi izvēlas simts priekšstāvju Saeimu, Saeima savukārt izvēlas Valsts Prezidentu, Valsts Prezidents izvēlas Ministru Prezidentu, Ministru Prezidents izvēlas ministru kabineta ministrus, ministra kabinetu apstiprina Saeima. Nedaudz atgādina riņķa danci, vai ne?! Prezidents var atlaist Saeimu un Saeima var atlaist Prezidentu. Ja Prezidents atlaiž, tad viņam jādabū tautas piekrišana, ja Saeima atlaiž, tad tāda piekrišana nav vajadzīga. Dīvaini, bet viens otru var atlaist. Kuram īpašāks zvērests? Saeimas deputāts svinīgi solas valstij, bet Prezidents – tautai. Tik tiešām sirreāla situācija, ja tauta gribētu atlaist valsti un valsts varētu atlaist tautu.”
Vēl riņķa danci izdaiļo partokrātijas, nevis demokrātijas, fakts, ka tikai un vienīgi partijas un to apvienības drīkst izvirzīt priekšstāvju kandidātus, kā stāv rakstīts Saeimas vēlēšanu likuma 9. pantā. Domāju, ka tā gan būtu drosmīga reforma, ja reformisti runātu ne tikai par tautas vēlētu prezidentu, bet padomātu, ka arī bezpartejiskie, kuri atbilst tā paša likuma 4.-6. pantu prasībām, varētu kalpot tautai un valstij.
Mums būtu lielāks labums un ātrums, ja izpildvara būtu atdalīta likumdevējvaras. Taču, ja mēs nekādi nevaram atteikties no riņķa danča, it kā tas būtu akmenī iekalts, tad arī es piedāvāju mazu reformiņu nākotnei, lai būtu loģisks un noslēgts aplis – pēc deputātu, Saeimas un Prezidenta ievēlēšanas Valsts Prezidents izvēlas Ministru Prezidentu un viņu, nevis kabinetu, apstiprina Saeima. Tad premjeram ir brīvas rokas veidot savu profesionālo komandu, strādāt ar to un atbildēt par to. Ja tā būtu šodien, Dombrovskis jau gaidītu, kā viņu atkal apstiprinās jaunā Saeima, nevis piektdienu, kad Zatlers un Co. būs atpūtušies.
