Tagad nedēļas nogales man aizpilda biznesa vadības doktorantūra un man kā dakterim tās lekcijas ir intriģējošas un pārsteigumiem pilnas. Tāpēc uzdrošinos mazliet apgrūtināt lasītāju ar saviem novērojumiem, aprēķiniem un grafikiem.
Laikam jau jāsāk ar to, ka viena no pasniedzējām stāstīja (ja vien pareizi viņu uztvēru), ka būtībā ekonomikas zinātne neko neprognozējot. Tā tikai bezkaislīgi reģistrē un analizē to, ko cilvēki visā pasaulē sastrādā, pieņemot, ka viņi rīkojas racionāli un ar ierobežotiem resursiem.
Beidzot man kļuva skaidrs, kāpēc visgudrie krīžu eksperti uzrodas pēc tam, kad krīze ir jau pilnā sparā, apgalvojot, ka viņi jau esot to paredzējuši sen, tikai neviens viņos neesot ieklausījies. Viņi vienkārši konstatē, ka cilvēki visā pasaulē nez kāpēc rīkojas arīdzan iracionāli, un – ups! – rekur, krīze ir klāt.
Vēl interesantāk kļuva tad, kad viens no profesoriem aizrautīgi stāstīja par dažādu procesu zinātnisko modelēšanu. Izrādās, ka kaut ko tomēr varot paredzēt, ja vien modeļa matemātiskais algoritms ir izveidots pareizi un detalizēti. Vienīgi dedzību par sabiedrības labklājības modelēšanu ar aukstu ūdeni aplēja ziņa, ka šādi modeļi nemaz neejot pie sirds politiķiem, jo tie bieži iedzen sprukās viņu bezgalīgos solījumus.
Šeit pienācis laiks pastāstīt par leģendu, ko lekcijā pieminēja profesors. Proti, senos laikos valdniekam esot ļoti iepatikusies jaunā šaha spēle un viņš tās izgudrotājam par atlīdzību piedāvājis izvēlieties jebko, ko sirds kāro. Gudrinieks pazemīgi lūdzis, lai par pirmo lauciņu viņam dāvā vienu kviešu graudu un par katru nākošo divreiz vairāk. Valdnieks sākumā esot pasmīkņājis par šādu pieticību, tomēr solījis to piepildīt. Beigu beigās viņš aptvēris, ka viņam nepietiktu visas pasaules karavānu, lai piepildītu savu solījumu.
Tik tiešām! Uz pēdējā 64. lauciņa valdniekam būtu jāuzliek mazliet vairāk par 9 kvintiljoniem graudu. Lai saprastu šī lūguma un solījuma nerealitāti, jāsaka, ka šāds daudzums ir divtik, cik mūsdienās saražo kviešu visā pasaulē gada laikā. Kur nu vēl tūkstots vai vairāk gadu atpakaļ! Lai aptvērtu šīs funkcijas viltību, pietiek vien apskatīties zīmējumu:
Tad profesors nevainīgā balsī turpināja stāstu par to, ka noguldot naudu depozītā, tā pelna un, ja depozītu atstāj bankā pietiekami ilgi un katru gadu atjauno, tad var nopelnīt ļoti daudz naudas. Es jau gribēju iesaukties, ka naudu pelna tie, kuri ražo preces un pakalpojumus, tomēr paturēju mēli aiz zobiem, jo sapratu, ka šādas peļņas līkne ir ļoti līdzīga honorāram par šahu:
Pēc būtības baņķieri saviem klientiem arī sola neizpildāmus solījumus ilgtermiņā, vienalga, vai līkne lineāra vai logaritmiska. Viņi labi zina, ka neviens cilvēks pagaidām tik ilgi nedzīvo, lai 100 gadus no vietas katru gadu atjaunotu depozīta līgumus. Bez tam cilvēkam laiku pa laikam uzrodas gan racionālas, gan iracionālas vajadzības un depozīti vai konti vienkārši tiek atprečoti. Tādi t.s. ieguldījumu fondu blēži kā Medofs un līdzīgie sola lētticīgajiem peļņu 10 un vairāk procentus gadā! Savukārt uzņēmēji fantazē, kā viņi gadu aiz gada pieaudzēs apgrozījumu un/vai peļņu par līdz pat 20 procentiem.
Tad mums bija praktiskās nodarbības, kurās bija jāpēta reāli cikliski-sezonāli procesi un jāatrod to matemātiskais algoritms. Izvēlējos naftas produktu patēriņu Latvijā, jo tas aprakstītu gan enerģētikas, gan transporta industriju procesus. Rezultātā ieguvu līkni, kas ievērojami atšķiras no mūžam optimistiskajām ieguldījumu līknēm:
Aizdomājos, vai gadījumā depozītu un ieguldījumu solījumi, kā arī aizdevumu likmes, kas tik vienkārši tiek mainītas šurpu turpu par 50-100-200 procentiem, neatrodas ārpus reālās ikdienas pasaules? Vai gadījumā tās līdztekus nenotikušu procesu (lasi, tukša gaisa) nemitīgai pirkšanai un pārdošanai biržās nav periodisko krīžu palaidējmehānismi? Varbūt nevietā ir Grīnspena kunga apgalvojumi, ka krīžu iemesli ir cilvēku racionāli–iracionālā daba, bet dažu labu indivīdu radītas mākslīgās konstrukcijas?
