Es lasu, ka Ilmārs Poikāns vai Neo 45 cilvēku konkurencē izvēlēts par 2009. gada Eiropas cilvēku Latvijā. Man acīs iekrīt žurnālistes Ilzes Naglas skaidrojuma vārdi: “Poikāns pierādīja, cik daudz viens cilvēks Latvijā var mainīt. Viņa drosme un nesavtība ir īpašības, pēc kurām sabiedrībā ilgojamies...” Tātad Neo būtu rīkojies altruistiskās (nesavtīgās) rūpēs par sabiedrību, pārvarot iespējamās bailes par savas rīcības sekām. Sabiedrība to pamanīja un novērtēja, bet kā to vērtē valsts ar savām institūcijām.
Es lasu, ka žurnāls Time izvēlējies Mark Zuckerberg no Facebook par Gada personu tāpēc, ka viņš savienojis pusmiljardu cilvēku, sistematizējis viņu sociālās saites, radījis jaunu informācijas apmaiņas sistēmu un mainījis mūsu dzīvesveidu. Tikpat labi mēs varētu izvēlēties draugiem.lv, taču šoreiz būtisks ir fakts, ka arī Julian Assange no WikiLeaks esot minis viņam pa pēdām. Varētu iztēloties, ka ar drosmi un nesavtību, veidojot atklātu un caurspīdīgu sabiedrību.
Taču ir vēl viens personāžs, kuram arī varētu piedēvēt drosmi un nesavtību, tikai atšķirībā no pārējiem 23 gadus vecais Bradley Manning ne tuvu nav gada cilvēku sarakstos, jo sēž militārā cietuma vieninieka kamerā par to, ka esot nodevis diplomātisko un militāro saraksti WikiLeaks.
Vai sabiedrība un valsts ir viens un tas pats un pret kuru no tām drosme un nesavtība ir pārāka un pelnījusi atalgojumu?!
