Iepriekšējā raksta komentārā man jautāja, vai esmu iesniedzis priekšlikumus deputātiem, kā risināt sniega šķūrēšanas jautājumu. Godīgi sakot, man sametās divkārt kauns. Pirmkārt, ka vispār deputātiem jāiesniedz priekšlikums par sniega šķūrēšanu. Otrkārt, ka neko oriģinālāku par sniega lāpstu rokās ņemšanu un sniega novākšanas tehnikas darbināšanu izdomāt nespēju. Ja snieg, tad jāšķūrē.
Manā ciemā deputāti to zina paši. Kurš gan cits būs sūtījis traktoru katru dienu mazajās ieliņās?! Citu ziemu to tik bieži neredzēja, bet šogad gan ir rosīgs, atbilstoši laika apstākļiem. Čakls traktorists un čakli deputāti, jo izskatās, ka ir lasījuši likumus par pašvaldību pienākumiem un par nodokļu un nodevu mērķiem.
Toties Rīgā kājāmgājējam un autobraucējam pārvietošanās joprojām ir šķēršļu joslu pārvarēšana. Tas gan netraucē mēram sevi popularizēt kā talcinieku un minēt miljonus, kas līdz šim tērēti sniega novākšanā.
Vēl oriģinālāk jautājumu risinot pilsētā, kurā piedzimst vējš. Tur namu īpašniekiem piesūta policijas vēstules uz divām lappusēm ar draudiem sodīt līdz 250 latiem par to, ka piegulošās publiskās lietošanas ietves nav notīrītas līdz segumam un nokaisītas ar pretslīdes līdzekļiem. Tam pretī sparīgie namsaimnieki dabūjuši Tiesībsarga atzinumu uz astoņām lappusēm, ka privāto personu nodarbināšana publisko teritoriju tīrīšanā neatbilst samērīguma principam un arī cilvēktiesībām. Sniega šķūrēšana pārtapusi par papīru kauju.
Nobeidzot šo sniegoto emuāru, kā rakstīšanas laikā čaklais ciema traktors trīs reizes pāris minūšu laikā nobrauca gar manu māju, notīrot laukumu, kas man prasītu trīs četru stundu darbu, teikšu, ka, manuprāt, pašvaldībām ir lielākas iespējas salīdzinot ar individuālo namsaimnieku iegādāties, darbināt un uzglabāt specializēto sniega tehniku un pretslīdes līdzekļus, lasi, smiltis un sāli. Ja snieg, tad vienkārši ir jāšķūrē.
