Tiesa, gaidot nedaudz painteresējos, un uzzināju interesantas lietiņas. Izrādās - nebūt neesmu vienīgais, kurš saņēmis tamlīdzīgas vēstules. Ja var ticēt avīzēm, šādu cilvēku bija krietni daudz. Vismaz katrs devītais Latvijas iedzīvotājs. Cik daudzi no tiem saņēmuši divas vēstules, nemāku teikt. Varbūt dubulta laime pienākas tikai izredzētajiem. Tomēr puslīdz skaidri zinu, ka bez manis šo vēstuli saņēmuši vēl divi pensionāri Jūrmalā. Pareizāk sakot. saņēma sieva, par ko vīrs drusku apvainojās. Abu starpā izcēlās nelielas domstarpības, kurš ģimenē ir noteicējs, kā rezultātā vīrs pārcēlās uz dzīvi šķūnīti. Vēstuli ar brīdinājumu būt modrai saņēmusi arī kāda septiņgadīga meitenīte. Tas pamatīgi satraucis viņas vecākus. Ko bērns iesāks ar tādu milzu naudu? Vēstuli saņēmusi arī kāda dāma, kas, ģimenes apstākļu dēļ, jau labu laiku dzīvoja nedeklarētā dzīvesvietā, kuras adresi nezināja pat viņas labākā draudzene. Un visbeidzot, pats pārsteidzošākais, aicinājums būt modram pienāca arī cilvēkam, kurš jau divus mēnešus kā bija miris.
Lai arī tie ir tikai daži no faktiem, secinājumi ir vismaz divi. Pirmais, tie, kurus laime dzeltenās aploksnes izskatā izvēlējusies par saviem upuriem, no tās nevar ne aizbēgt, ne paslēpties. Otrais. vecums un pat nāve nav attaisnojošs iemesls, lai nepiedalītos, šajā loterijā. Acīmredzot rīkotāji uzskata - laimīgiem jābūt absolūti visiem, sākot no zīdaiņiem un beidzot ar mirušajiem. Kur tie liks 20 000, ir viņu problēmas.
Bet tagad pāriesim pie dzeltenajām aploksnēm. Atvēru vienu, atvēru otru – no naudas ne vēsts. Sirds šausmās sarāvās. Tātad acīmredzot neesmu bijis pietiekami modrs. Visticamāk, kāds pa ceļam tās attaisījis. Kā nekā 20 0000 tomēr.
Bet tad sāku lasīt vēstuli, uz kuras nezin kāpēc veselās divās vietās bija uzlīmēts mans uzvārds un adrese, kā arī Latvijas kontūra ar uzrakstu Prioritātes Privilēģija. Sīkums, bet patīkami. Kuram tad nepatīk prioritātes un privilēģijas? Tātad lasu:
Uzmanību Aivars Kļavis: Jūs esat starp tiem laimīgajiem Latvijas iedzīvotājiem, kas izvēlēti, lai piedalītos Grand Prix fināla posmā. 20 000 latu Lielā balva tiks pārskaitīta tieši uzvarētāja kontā 72 stundu laikā...
Nu viss skaidrs! Uzreiz tā vajadzēja teikt. Pareizi, kurš gan mūsdienās 20 000 sūta pa pastu. Skaidrs, ka pārskaitīs, un tieši pēc 72 stundām manā kontā ieripos apaļi 40 000. Neieripoja. Ne pēc septiņdesmit divām, ne pēc septiņdesmit trijām, ne pēc deviņdesmit sešām stundām.
Lasīju tālāk vēstuli:
Dārgais/ā Aivars Kļavis. Grand Prix vadība ir sagatavojusi, apstiprinājusi un izsniegusi visus nepieciešamos dokumentus uz Aivars Kļavis vārda, lai nodrošinātu Jūsu finālista statusu Lielās un Lojalitātes balvas iegūšanai. Jūsu ātra rīcība šodien, iespējams, palielinās Jūsu konta stāvokli par 20 000 latu. Šis nav pārpratums, Aivars Kļavis! Lielākā daļa Jūsu kaimiņu un paziņu nebija tik veiksmīgi, kad mēs lēmām, kam dot šo iespēju. Statistiski 91% Latvijas iedzīvotāju tika automātiski atskaitīti...
Lai gan sapratu, ka tas nav īsti godīgi, tomēr klusībā nodomāju - tā viņiem vajag.
... bet jūs esat veiksminieks!
Kā jau rakstīju iepriekšējā emuārā, par to nekad neesmu šaubījies.
Daži cilvēki Jūs apskaudīs, īpaši, ja viņi uzzinās par šo vēstuli un ko tā nozīmē laimīgajiem, kas to saņēma.
Un tā tālāk un tā joprojām vēl piecās rindiņās līdz beidzot...
Dokuments, kas pievienots šai vēstulei, var piepildīt Jūsu sapņus. Šī ir Finālista pase..
Tad, lūk, kur tas āķis. Atbilde jāmeklē dokumentos! Finālista pasē! Starp atsūtītājiem papīriem, steigšu sameklēju to, uz kura augšā bija rakstīts Finālista pase, bet apakšā piestiprini un uzlīmē šeit. Tiesa, par pasi to varētu nosaukt vienīgi cilvēks ar stipri deformētu iztēli vai arī tāds, kurš tikko nokāpis no koka un īstu pasi vēl nav redzējis. Tas drusku aizvainoja. Tāpēc tieši šajā brīdī man radās sajūta, ka tieku nests cauri. Meklējot atsūtītajos papīros, kas tad man īsti jāpiestiprina un kas jāpielīmē pie netīri violetā krītpapīra, ko nezin kāpēc sauca par pasi, secināju, ka sajūta mani neviļ. Patiesībā man nevis grasījās dot 20 000 latus (nerunājot nemaz par 40 000) bet gan piedāvāja pirkt kādas Rozmarijas Steptones sarakstīto Veselīga uztura rokasgrāmatu par 19 latiem un deviņdesmit santīmiem, kuras buklets un četrām A4 formāta lapām bija pievienots tai papīru gūzmai, kas bija sastūķēti dzeltenajā aploksnē un nodēvēti par dokumentiem. Vienīgi nevienā no tiem nebija minēts, kāpēc cilvēkiem, no kuriem daudziem pašlaik nepietiek naudas ne tikai veselīgam, bet vispār uzturam, vajadzētu tērēt turpat 20 latu par grāmatu, kas reklamē kaut kur, kaut kādas autores sarakstīto par kaut kādiem un kaut kur ražotiem nezināmas izcelsmes pārtikas produktiem. Jo vairāk, ja mums pašiem netrūkst ne savas pārtikas, (trūkst vienīgi naudas, lai to nopirktu), ne savu dietologu, veselīga uztura lietpratēju un gastroendrologu, ne žurnālu, bukletu un grāmatu, kur tas viss simtreiz jau aprakstīts. Tas ir cinisms vai vienkārši stulbums?
Vēl no visiem man atsūtītajiem papīriem varēta noprast, ka ir pilnīgi vienalga -pirkšu vai nepirkšu šo grāmatu, atbildēšu vai neatbildēšu, vienalga es jau esmu ierakstīts sarakstā un turpmāk mani mierā neliks. Un visas akcijas laikā, bet iespējams arī pēc tās, Grand Prix draudzīgā komanda mani bombardēs ar dažādām reklāmām un piedāvājumiem iegādāties man pilnīgi nevajadzīgas lietas. Un, kad viņiem to apniks darīt, pārdos manu adresi citiem. Turklāt man kā izcili laimīgam, tas vis pienāks dubultā.
Dokumenti nav nododami citām personām, saprotot, ka man nekādi 20 00 nespīd, izlasīju uz dzeltenās aploksnes. Protams, var šo papīru čupu ar sliktā latviešu valodā, vietām nekorektiem, pat maldinošiem tekstiem, nosaukt par dokumentiem. Lai gan tam vajag diezgan daudz nekaunības. Tikpat labi uz aploksnes varēja arī uzrakstīt, ka man nav tiesību tos dedzināt vai izmantot sevis pēc. Bet uzzinot, ka šis pasākums ticis organizēts tiešā sadarbībā ar Latvija Pastu, kas acīmredzot komercstruktūrām tad arī nodevis savā rīcībā esošos personu datus, smiekli vairs nenāk. Jo, pirmkārt, Latvijas Pasts ir valsts uzņēmums, kas tiek uzturēts par nodokļu maksātāju ( tātad mūsu – manu, tavu, jūsu) naudu un kuram vajdzētu strādāt šo nodokļu maksātāju interesēs. Otrkārt, jau gadus piecus šis uzņēmums nepārtraukti atrodas uz bankrota sliekšņa. Treškārt, pakalpojumu cenām nesamērīgi augot, pakalpojumu kvalitāte ir tik katastrofāli kritusies, ka tos nemaz vairs nevar saukt par pakalpojumiem. Daudzviet pasts iedzīvotājiem vairs nav pieejams un, piemēram, es nereti dienas avīzes saņemu Panorāmas laikā. Un pat, ja no juridiskā viedokļa tam, ka valsts uzņēmums nolēmis ar saviem klientiem uzspēlēt loteriju, nevar piesieties, tad no morālā tas ir spļāviens sejā visiem, kuri diemžēl joprojām vēl arvien ir vairāk vai mazāk atkarīgi no Latvijas Pasta darbības un līdz šim tam puslīdz uzticējušies. Tā vietā, lai vienreiz meklētu un atrastu kādu optimālu risinājumu pasta piegādēm Latvijā, tiek runāts, ka drīzumā šie pakalpojumi vispār tiks likvidēti. Un notikušais liecina, ka visticamāk tā arī notiks. Turklāt, ļaujot uz sava rēķina pelnīt komercstruktūrām un muļķot tām savus klientus, acīmredzot tas notiks daudz ātrāk, nekā mēs domājam.
