Dubultmorāle gan atsevišķu cilvēku, gan valstu attiecībās ir tikpat veca kā pati cilvēce un, iespējams, ir viena no barotnēm, kurā vislabāk vairojas visu karu vīrusi. Ir patiešām nepatīkami skatīties, kā apkampjas un skūpstās valstsvīri, kuri īstenībā cits citu labprāt nožņaugtu. Jāšaubās, vai kāds tiešām tic valstu ar pretēju ideoloģiju pārstāvošo diplomātu savstarpējiem komplimentiem un televīzijai domātajiem ciešajiem rokasspiedieniem. Kaut kad jau tai nepatikai ir jāizlaužas, un tas arī notiek brīžos, kad šķiet – neviens neko nedzird un neredz. Bet, izrādās, kāds ir redzējis, dzirdējis un steidz pavēstīt visai pasaulei. Pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, kad mani bērni gāja bērnudārzā, bērnu sabiedrībā bija populārs šāds pantiņš: „Kas uz citiem saka, tam uz mēles kaka.” Pieklājīgā valodā tas nozīmē: kas par citiem runā sliktu, tas arī pats nav nekāds labais. Kristus šajā sakarā ir teicis, ka mēs gan redzam skabargu brāļa acī, bet baļķi savējā neieraugām. Dubultmorālei nav aizliegto zonu, tā spēj iespiesties visur, pat baznīcā.
Oficiālā padomju vēsture par Otro pasaules karu ne tuvu nepārklājas ar faktisko, par kuru ir bezgala daudz liecību. Padomju armijas „varonībai” atbrīvotajās, proti, kara beigās okupētajās teritorijās, īpaši Vācijā, izdarīto zvērību dēļ grūti atrast apzīmējumu. To pašu šodien var teikt par ASV militāristu attieksmi pret aizdomās par piedalīšanos terorismā turamajiem Abu Graivas cietumā ieslodzītajiem. Neatkarīgi no tautības, reliģiskās piederības, dzimuma un ādas krāsas, mums, mīļie, visiem ir kaut kas kopējs.
Ikvienā cilvēkā blakus labajiem tikumiem mīt arī mazāks vai lielāks zvērs. Kā viņš uzvedas, ir atkarīgs no krātiņa un tā, ar ko mēs viņu barojam. Viss sākas jau bērnībā, kad mums vēl ir tikai piena zobi. Jo plānāks ir mūsu kultūrslānis, jo trauslāki būra režģi un jo lielāka iespēja zvēram tikt laukā. Jo mazāk dienišķās mīlestības, jo tas ir vieglāk aizkaitināms. Ar mīlestību bērnībā barotie atšķiras no tiem, kam tās pietrūcis. Bet arī tas ne vienmēr ir izšķirošais. Mēs topam no visa. Bērns nav neaprakstīta lapa. Piedzimšanas brīdī mūsu gēnu karte no vienas puses jau ir krietni aprakstīta. Iesākumā gan vēl nekas nav izlasāms jo rakstīts ar neredzamo tinti. Cilvēkam pieaugot, var atklāties tādi ieraksti, ka aizcērtas elpa. Visu dzīves laiku apziņā tiek rakstīts klāt. Kas ir rakstītāji? Cilvēki, notikumi un katrs pats. Un visam pāri stāvošais, ko apzīmē ar vārdiem Dievs, providence, kosmiskais saprāts. Ieraksti nebeidzas pat miegā. Daži tā arī teic – pamodos ar apziņu, ka esmu atradis atbildi uz jautājumu un pieņēmu pareizo lēmumu.
Diplomātija, politkorektums, etiķete – tik daudz vairogu, ar ko piesegt patiesās intereses un nodomus. Līdzīgi kā dabā palu laikā, arī politikā ir divi līmeņi – dziļie, necaurredzamie ūdeņi un dzidrie – virsējie, tos abus šķir plāna ledus kārtiņa. Varbūt maldos, bet kaut kur tajā visā ir jābūt arī sarkanajām līnijām, kuras es nepārkāpju. Jā, es bīdu uz priekšu savas valsts intereses, jo tas ir mans pienākums, bet es samēroju savu rīcību ar sirdsapziņu un savu pašcieņu. Tā man, piemēram, neļauj neglīti apsaukāt un izsmiet tās valsts politiķus, kurā es strādāju. Uz laiku piešķirtais statuss mani nepadara visvarenu. Šajā ziņā var tikai pabrīnīties par līdzšinējiem Krievijas vēstniekiem Latvijā – viņi tā arī nav ielauzījušies latviski pateikt kaut pāris pieklājības teikumu, toties Latviju kritizē uz nebēdu. Kā lai neatceras padomju laika pantiņu par tiem, kas uz citiem kaut ko saka?
