Aizdomājos pat līdz asociācijām – “vīrs un vārds”, kurš runā skaidru valodu un uz kuru var paļauties, un pretstatā “lunkans kā čūska”, kurš vienmēr izlocīsies un izlīdīs. Iespējams, ka nelabvēlīgu iespaidu uz mani atstājušas dzirdētas frāzes, ka politika arī esot bizness, labs biznesa plāns, kas atnes labas dividendes. Iespējams, ka īgnumu atnesa ilgstošā un noslēpumainā koalīcijas un valdības sarunāšana “kurš ar kuru pret kuru” tai vietā, lai domātu un runātu “par tautu un valsti”. Iespējams, ka daudzi vērotāji, kuriem patīk sekot līdzi un analizēt, tajā saskata fascinējošu intrigu un spēli, taču tā nav mākslas vai spriedzes filma, kam pārsvarā ir labas beigas, bet gan realitāte, mūsu pašu dzīve.
Ja pie mums politika būtu biznesa plāns, tad es teiktu, ka silti iekārtots. Pāris miljoni vēlēšanām no valsts kases, seši miljoni par aģitāciju no ierindas biedru un sponsoru kabatām, un tie, kuri ir veiksmīgāki, uz četriem gadiem apsēžas blakus piecu miljardu plūsmai gadā. Iespējams, kādu miljonu esmu piemirsis, bet tas nav tik būtiski. Un mēs visi kā statisti tajā arī piedalāmies – savā brīvajā laikā bez maksas ejam, lauzām galvu un prātojam, tad izpildam pilsoņa pienākumu un ļaujam kādiem nokļūt pie saviem biznesa plāniem. Vai tik tiešām pie mums tā būtu?!
Pagaidām šķiet, ka nē, jo priekšgalā esošie esot nupat solījušies kļūt par īsteniem valstsvīriem. Tikai viena jauna ziņa mani pamatīgi mulsina. Pasakiet man, lūdzu, kam partiju frakcijām nepieciešami konsultanti par 232 tūkstošiem gadā?! Par ko gan viņi īsti konsultēs?! Par ko balsot?! Dīvaini, bet partijām un apvienībām ir gan programmas, gan padomes, gan valdes, kur to izspriest. Par jautājumiem, kas prasa un īpašu padziļinātu kompetenci? Kāpēc tam neder valdības ministrijas, kur, jādomā, ir speciālisti, kas ar konkrētiem jautājumiem profesionāli nodarbojas ikdienā? Bez tā pastāv vesela plejāde, ar ko vēl var aprunāties – Saeimas komisijas, sociālie partneri, universitātes un institūti. Vienam pašam Prezidentam ir pat piecas komisijas un četras padomes, diez vai viņš liegtu labu vārdu lietas labā. Galu galā, ja ar to ir par maz, var aprunāties ar tautu, kas ar savu balsojumu ienesusi frakciju saulītē.
Un uzaust atkal asociācija, ka valstsvīrs ar atrotītām piedurknēm un melnu muti strādā kopējās lietas labā no rīta līdz vakaram, bet politiķis veikli izlocījies un ērti iekārtojies aiz komisijām, padomēm un konsultantiem, strādā pie sava biznesa plāna. Domāju, ka man ar skubu jāizgaiņā šādas nepamatotas asociācijas!
