Divpadsmitā programma – to piedāvā Nacionālā apvienība "Visu Latvijai!"-"Tēvzemei un Brīvībai/LNNK".
Nacionālā apvienība sāk ar vārdiem, kas uzrunātu daudzus: „Kad pārtikušas un kuplas latviešu ģimenes Latvijā jutīsies kā savās mājās, mūsu galvenais uzdevums būs izpildīts”. Programma atšķirībā no citām satur tikai divas nodaļas – „Latviska Latvija” un „Labklājība un taisnīgums”.
Katrā ziņā ikviena programma, kā fokuss būtu kāda noteikta tautība, savās tēzēs atkarībā no vēsturiskās pieredzes un konkrētās situācijas censtos atbalstīt savus tautas brāļus visādos veidos. Taču manu uzmanību īpaši piesaistīja tēze: „Mēs mainīsim priekšstatus – latvieši nav upuru, latvieši ir varoņu tauta”.
Kāds domā, ka latvieši ir upuri. Diez, kurš vai kuri tie varētu būt?! Sveštautieši vai mēs paši? Un ko nozīmē būt par varoni šajā kontekstā? Kurā kaujā mums vajadzētu uzvarēt vai krist?! Šķiet, ka runa nav par militāru cīkstēšanos, bet par to, ka mums vajadzētu nostiprināt pašcieņu, pašapliecināšanos un čaklumu, kā arī nesmādēt paškritiku, lai beidzot labklājībā un taisnīgumā dzīvotu Baltijas jūras krastā, pieņemot, ka kaimiņi mums ir uz visām četrām debess pusēm. Kurš būtu lielāks varonis – vai tas, kurš uzvar atklātu ārējo ienaidnieku, vai tas, kurš slēpto sevī pašā?!
Pārdomas man ierosināja fakts, uz ko daudzi tautieši nesaudzīgi un cittautieši delikāti norāda, proti, jau 20 gadus Latvijas pilsoņi pie varas vien bijuši. Viss labais un sliktais no mums pašiem nāk. Griežot dzīvžogu, man uzrunāja garāmgājējs: „Saimniek, Tu nepareizi dzīvžogu griez! Un vai Tu man īstenam letiņam, pensionāram nevari iedot 50 santīmus pusdienām?” Varbūt daudz varonīgāk būtu piedāvāt sagrābt lapas, lai nopelnītu pusdienas?!
Jāuzteic sadaļas „Labklājība un taisnīgums” izkārtojums ar konkrētiem adresātiem – ģimeni, jaunatni un skolotājiem, uzņēmējiem un strādājošajiem, pensionāriem, ārstiem un pacientiem un inteliģencei. Forma ir viena lieta, bet kāds saturs?
Programma piedāvā labvēlīgus risinājumus ģimenēm, piemēram: „Paredzēsim valsts galvojumu jaunām ģimenēm pirmā mājokļa iegādei 30% apmērā no bankas nodrošinājuma” un „Kredīta parādu dēļ ģimeni neizliks no vienīgā mājokļa, tām nodrošinās valsts atbalstu, lai mājokli varētu īrēt vai samainīt”. Jāatzīst, tie šobrīd ir aktuāli un būtiski jautājumi. Jācer, ka apvienība zina arī efektīvus praktiskos risinājumus.
Arī izglītības jomā programma norāda uz to, par ko runā jo daudzi: „Padarīsim konkurētspējīgu Latvijas augstāko izglītību”. Jauki, bet arī šī programma zinātni piemin tikai pāris vārdos: „Izglītība un zinātne būs valsts pirmā prioritāte” un „Sadarbosimies ar zinātniekiem”. Rodas sajūta, ka runāt par zinātni pieder pie visu programmu labā toņa, bet kā būtu aiziet pie zinātniekiem un aprunāties, ko viņi var un ko viņiem vajag?!
Pievilcīgi skan šādas tēzes: „Mainīsim valsts attieksmi pret uzņēmējiem, no birokrātiski represīvas uz sadarbību” un „Nodrošināsim uz klientu orientētu apkalpošanu valsts pārvaldē”. Programma piedāvā nodokļu sloga pārvietošanu, taču līdzīgi citām neizskaidro, kādas pārmaiņas skārs valsts, sociālo un speciālos budžetus. Vai mūs sagaida konstruktīvas reformas?!
Attiecībā uz pensijām godprātīgs grauds ir tēzei „Pēc pensijas saņēmēja nāves daļu fondētās pensijas turpinās saņemt viņa laulātais”, proti, Nacionālā apvienība ir vienīgā, kas par to ierunājas.
Veselības aprūpi kārtējo reizi grib pārmērīt ar savu olekti: „Pārskatīsim un optimizēsim veselības aprūpes resursus un to izmantošanu atbilstoši krīzes situācijai”. Un šeit piepeši aptvēru, kur iespējams slēpjas dažādu programmu klupšanas akmens šajā nozarē. Trūkst skaidras robežas, kam priekšroka – vai kādām sociālām grupām, vai konkrētiem aprūpes veidiem, vai kādam no naudas makiem. Vienmēr uzrodas kaut kāds mikslis.
Trīspadsmitā programma – no „Kristīgi demokrātiskās savienības”.
Kristiešiem nepiedien māņticība un, šķiet, partiju nebaida skaitlis trīspadsmit. Tā līdztekus „Vienotībai” un „Pēdējai partijai” savā programmā min kādu konkrētu cilvēku. Ja „Vienotība” cer iedvesmot vēlētājus ar Dombrovska kunga vārdu, tad „Pēdējā partija” citē britu filozofu Bertrandu Raselu, kurš savā 97 gadus ilgajā mūžā kā sociālists un pacifists piedzīvoja divus pasaules karus un apbalvošanu ar Nobela prēmiju literatūrā. Toties KDS piemin Ludvigu Erhardu, kurš pēckara Vācijā bija gan ekonomikas ministrs, gan vicekanclers, gan kanclers, un saista viņu ar „Vācijas ekonomisko brīnumu, kur ne valstij, ne privātuzņēmējam nav tiesību pārņemt kontroli pār ekonomiku”. Ja tā, tad programma izvirzījusi Latvijai vērienīgu paraugu, kas ir lielākā valsts Eiropā, ar piekto lielāko kopproduktu pasaulē. Katrā ziņā pasaulē mēs vienmēr atradīsim piemērus, no kā mācīties.
Ja kāds lasītājs nezina, tad Erhardam un Vācijai praksē izdevās īstenot sociālo tirgus ekonomiku, kas apvienoja šādus elementus – privātīpašumu, brīvu ārējo tirdzniecību, preču apmaiņu, brīvu cenu veidošanu ar pensiju un bezdarba apdrošināšanu un veselības aprūpi, kā arī brīvā tirgus negatīvo parādību ierobežošanu.
Nav jau tā, ka programmas piedāvātajos risinājumos nebūtu „kontroles pār ekonomiku”. Šķiet, tādu stāvokli varētu nosaukt par utopisku, to arī pierāda programmas pieteiktās „nepieciešamās izmaiņas”. Tā sāk ar, manuprāt, ļoti racionālu graudu par „force majeure ekonomikā izsludināšanu”, ko mazliet sabojā ar „starptautisko auditu”, it kā globālās recesijas apstākļos citur būtu gudrāki prāti. Taču tālāk programma piedāvā kontrolēt daudzas lietas – korupciju, nodokļus, ārzonas un privatizāciju. Programma mēģina teikt, ka sociālā tirgus ekonomika ir kompromisa māksla, tomēr sparīgāk runā par kontrolēšanu.
Programma akcentē mazos un vidējos uzņēmējus kā labklājības un vidusslāņa veidotājus, kam „veltīs uzmanību”. Domāju, ka viņiem vairāk derētu nauda attīstībai un kaut vai atdzīvojies iekšējais tirgus. Trāpīgi vārdi veltīti izglītībai un jauniešiem un ne tikai jauniešiem: „Nabadzība pārāk bieži sākas ar izglītības trūkumu”, taču nepamet sajūta, ka daudzas no ekonomikas tēzēm izteiktas vēlējuma izteiksmē, tām pietrūkst enerģijas un spara, salīdzinot ar kontrolēšanu.
Līdzīgi programmas nelīdzsvarotība atspoguļojas tēzēs par veselības aprūpi: „[Tai] jāorientējas uz pacientu, tai jābūt konkurētspējīgai un ekonomiskai”. Pirmā doma ir skaidra, bet ar ko jākonkurē?! Ar citu valstu veselības aprūpi? Vai ar vārdu „ekonomiska” domāts „taupīga”? Tā jau ir, ka katra programma uzskata par savu pienākumu minēt savas sociālās idejas, tai skaitā par veselības aprūpi un „nodrošinātām vecumdienām”, vislabākajā gaismā, balstoties uz tās autoru izpratni par tēmu.
Tomēr jāpiezīmē un jāuzteic, ka KDS programma ir viena no retajām, ja ne vienīgā, kas piemin finanšu krīzi, tiesa, savdabīgi: „Finanšu krīze norāda uz morālo krīzi, tāpēc jāatgriežas pie godīgām savstarpējām tirgus attiecībām”. Vai būtu mājiens, ka no tempļa būtu jāpadzen augļotāji un naudas mijēji?!
