Māri pazīstu labi sen, jau trīsdesmit gadus. Mūsu attiecības šai laikā bijušas daudzveidīgas un daudzšķautnainas. Esmu redzējis viņu gan panākumu virsotnēs, gan krīžu aizās. Kā tas sanāk, ka talantīgi un spējīgi cilvēki iekuļas ķezās? Kāpēc cilvēki paklūp un kā viņi rod spēku atkal piecelties? Par to šis emuārs ar turpinājumiem.
Andris. Varbūt [analītiskā] žurnālistika sāk izzust. Valda sensacionāli virsraksti un notikumi, sazvērestību, oligarhu un pelēko kardinālu meklēšana. Ja ar kādu cilvēku kaut kas notiek, bieži tiek meklēts veids, kā viņu apsmiet un noniecināt. Tāda gaisotne ir visapkārt. Man ausīs iekrita Tavs stāsts par interviju, kad publicēja atbildes tikai uz, piemēram, otro un astoto jautājumu, pazuda konteksts. Pēc publikācijas Tev sāka zvanīt pazīstami cilvēki un neizpratnē: „Nu, Benson! Ko Tu žēlojies par visu?!” Tā ir viena tēma.
Otra tēma ir fakts, kas publicēts laikrakstā Diena, ko atzinuši japāņu autoražotāji Honda, ko Tu, kā atceros, uztvēri par savu darba devēju. Šo faktu novērtējis arī Tavs kolēģis un konkurents Aleksandrs Oskins no WESS Motors. Runa ir par to, ka Tu izveidoji Eiropas mēroga auto tirdzniecības uzņēmumu, kas ieguva labāka Baltijas auto tirgotāja titulu. Tev ir kolēģu cieņa, bet uzņēmuma vairs nav.
Esmu daudz domājis par tēmu, kā tas ir – klupt un celties? Un kas būtu jāmaina, ja ne globāli, tad Latvijā, lai cilvēki, kuri ir uzņēmējdarbībā, kuri attīsta projektus, riskē un aizņemas milzīgi daudz naudas, rada darba vietas un atbild arī par citiem cilvēkiem, justos droši? Kas mūsu biznesa vidē ir greizs, kas būtu jāmaina, lai turpmāk tā nenotiktu? Būtībā nekas jau vēl nav mainījies, turpat mēs vien esam. Tu atgādināji par Maikla Hadsona rakstu par trim vai četriem mūsu feodāļiem, ap kuriem ir pāris simtu pietuvinātā galma, kas viņus apdzied. Man savukārt stāstīja, ka parasto tautu uz feodāļu saietiem aizved ar autobusiem, paēdina, izmaksā piecus latus un ved mājās.
Šis garais ievads sasaistās ar Tevi, jo daudzi cilvēki domā, ka Tu esi paklupis un kā gan Tu piecelsies.
Māris. Varbūt cilvēki redz šo vienu reizi, kad esmu smagi nogāzies vai vienkārši pakritis, bet patiesībā šī pirmā publiskā reize. Manā dzīvē tā varētu būt tāda smagākā trešā reize. Bet tā jau nav nāve, jāizdomā kaut kas jauns, es savā dzīvē vairākkārt esmu mainījis savu nodarbošanos. Savā laikā esmu spekulējis ar lietām, ar kurām varēja spekulēt, esmu diezgan labi audzējis puķes. Esmu apguvis auto tirdzniecību, bet tagad darīšu kaut ko citu… Šī ir smagākā reize, bet īstiem večiem jāmāk koncentrēties, jo ir atbildība par bērniem, par ģimeni, par tiem, kuri ir pieradināti. Jākoncentrējas un jāmeklē kaut kas cits, gan jau tas uzradīsies un es to atradīšu. Viens no maniem skolotājiem un draugiem, Raits Gailis, kad nogāzās Bonus, izteicās: „Lai kāds nebūtu Bonus, bet Petrova priekšā var noņemt cepuri, jo katrs viņa nākamais projekts ir lielāks par iepriekšējo.” Es vados pēc šī principa un nākošo projektu centīšos izveidot vēl vērienīgāku.
Andris. Ja mēs ierakstītu mātē Google vārdu Bensons, mēs iegūtu piecdesmit vai vairāk rakstus, kas fragmentāri vai daļēji apraksta, kas noticis ar Tevi, kas rada iespaidu, ka Tu esi palicis daudziem parādā un neesi spējis tikt galā ar naudas plūsmu. Toties man ir sajūta, ka bijuši daudz dziļāki iemesli, kas liek pajautāt: kas tad īsti notika?
Māris. Es pat nezinu, vai es vēlos par to vēlreiz un vēlreiz runāt. Rūpnīcai parādā nepaliku, rūpnīca naudu saņēma caur bankas garantiju. Bankrota procedūra vēl nav pabeigta, vēl nav zināms, vai visi saņems naudu vai tikai daļa. Tikai pēc tam mēs visu uzzināsim. Šobrīd ir pāragri spriest. Skaidrs, ka daži nav saņēmuši savu naudu. Iemesli? Domāju, ka šodien uz ielas ir ļoti daudzi cilvēki, kuri patiesībā nesaprot, kāpēc viņi ir atlaisti. Zinu vienu citu cilvēku, kurš šeit Latvijā sāka strādāt pie cita autoražotāja no pašiem pirmsākumiem… sākās krīze un viņš ir uz ielas. Viņš nav vienīgais, cilvēki tiek atlaisti dīvainā veidā. [ironiski iesmejas] Tāda ir dzīve, cilvēkus atlaiž, mani atlaida…
Andris. Rūpnīca Tevi atlaida?
Māris. Rūpnīca izvēlējās mani atlaist, ak, tu dies, ne es pirmais ne es pēdējais, ne vienīgais šodien…diez vai vajag žēloties.
Ar žurnālistiem jābūt uzmanīgiem, žurnālistiem acīs knābt nevajadzētu no vienas puses. No otras puses varbūt esmu naivs, bet, atminoties filmas, ko rādīja padomju laikā par rietumu žurnālistiem, kuri izmeklēja pelikānu lietas un kurus dažreiz beigās iznīcināja, domāju, lūk, tas žurnālists, kurš nerakņājas citu netīrajā veļā, bet ar savu profesionalitāti skatās uz lietām un parādībām. Ar savu inteliģenci un intelektu secina, ka šeit kaut kas nav kārtībā. Un beigu beigās arī atbild, kas nav kārtībā.
Andris. Citiem vārdiem, viņš skatās uz sociāliem, politiskiem, ekonomiskiem procesiem…
Māris. [Viņš skatās] uz pilnīgi visiem… kaut vai atminēsimies jaukās filmas, kur žurnālists raksta par dažādām virtuvēm. Šefpavārs trīcot stāv otrā pusē virtuves logam un vēro, kā viņa darbu novērtē. Žurnālisti raksta pilnīgi par visu, profesionāli.
Andris. Varbūt jāpiemin vārds „cieņa”, jo [žurnālists] ir tā kā pretējā pusē, bet viņu ciena…
Māris. Jā, viņš ir kritiķis. Beigu beigās no viņa ir zināmā mērā atkarīgi restorāna panākumi.
Negribu apgalvot, ka Latvijā šādu žurnālistu nav, droši vien ir, jo, lasot dažu sacerējumus, dažreiz šķiet, ka mans prāts tiem ir par īsu, toties kopumā aina ir bēdīga. Avīžu kioskos pārsvarā ir dzeltenā prese, kur ir tikai plikumi, kautiņi, skandāli, kurš uz galda dejojis, kurš zem galda gulējis. Skumji. Kaut arī diez vai Latvija šinī ziņā ir unikāla, kā tas ir visā pasaulē, man grūti spriest.
Andris. Cik ilgs laiks pagāja, kad Tu saņēmi no rūpnīcas ziņu, ka Tu esi atlaists, līdz brīdim, ka Tu nolēmi: „Es celšos, es iešu…”? Kas vai kurš Tev palīdzēja piecelties?
Māris. Nevarētu teikt, ka es jau būtu pilnībā piecēlies, bet man ir jaunas idejas un iespējams pēc nedēļas pēc divām man būs jauns darbs, kur es ceru sasniegt labus rezultātus. Laiks pagāja diezgan ilgs, jo bija skaidrs, ka diez vai es varēšu atkal pretendēt uz kāda auto tirgotāja statusu, jo ilgus gadus pazīstu, kā darbojas un domā autoražotāju pārstāvji. Viņi vienkārši būtu aizdomīgi.
Vēl man bija ļoti labi izstrādāts cits projekts, gadu es meklēju partnerus vai īpašnieku, bet laikam situācija tirgū pašlaik nav tāda, lai kāds vēlētos ieguldīt auto biznesā Latvijā.
Andris. Izklausās, ka labu laiku piedāvāji citiem to, ko Tu vislabāk zini, ar ko Tu esi ilgus gadus nodarbojies... sarunas sākumā Tu pieminēji, ka vairākkārt esi mainījis nodarbošanos… šoreiz Tu turējies pie nozares…
Māris. Tas jau ir visvieglākais. Mēģināju darīt ne tieši to pašu, bet kaut ko ļoti līdzīgu. Četru cilvēku komandā mēs uzrakstījām labāko biznesa plānu, kādu mēs jebkad esam uzrakstījuši. Pirms tam bankām, lai gūtu investīcijas vai apgrozāmos līdzekļus, tik labs biznesa plāns netika uzrakstīts. Tas bija iespējams, jo ir labas zināšanas, pieredze un iemaņas. Diemžēl nesanāca un nesanāca, tādēļ jādara kaut kas cits.
Klupšanas reizes man bijušas… viens… divi… trīs… šī ir ceturtā. Manā dzīvē. Tagad ir labā iespēja paraudzīties atpakaļ uz savu pieredzi un saprast, ko un kā es darīju toreiz. Nekrist izmisumā, nekrist panikā. Nav tik drausmīgi, ja esmu viens pats savā biznesā un iedarbināti nedaudzi cilvēki, bet Bensons Auto bija 180 darbinieki un arī viņiem darba dzīve sabruka. Sabrūk arī viņu ģimenes, jo beigu beigās mums bija ģimenes uzņēmums. Gan brālis ar savu ģimeni, gan vecākais dēls, kuram vēl nav ģimene, tomēr ko viņi turpmāk darīs?! Šī reize bija vissmagākā no visām.
Andris. Ja domājam par 180 darbiniekiem, mēs varam pieņemt, ka tika skārtas viņu ģimenes vai apmēram pieci simti cilvēku…
Māris. Jā, Andri, bet, paskatoties uz ielām, kur daudz mazāk automašīnu, mēs arī saprotam, ka mans uzņēmums nav vienīgais uzņēmums, kurš tika skārts. Tas ir skāris visu nozari. Nevaru iedomāties, kas notiktu Vācijā, ja par kārtu samazinātos auto tirdzniecība?! Ko darītu Vācijas ekonomika, kas lielā mērā balstās uz to, ka vācieši mašīnas maina? Tur sabruktu visa valsts, nevis pāris uzņēmumu vienā nozarē. Pilnīgi droši.
Andris. 85 miljoni iedzīvotāji un pasaulē vieni no spēcīgākajiem autoražotājiem…
Māris. Kur nu… agrāk Latvijā tirgoja 2500 automašīnas mēnesī, tagad tikai 250, desmit reizes mazāk…
Andris. Šai kontekstā kā Tu komentētu mūsu unisonu: „Paši vien vainīgi… gāzi grīdā… treknie gadi… nevajadzēja ņemt uz krīta, vajadzēja nopelnīt” un tamlīdzīgi? Tai pašā Vācijā mantas nepērk skaidrā naudā, ir līzingi, ir hipotēkas, visa pasaule šādi uzbūvēta. Dzīvo nevis ar to, kas nopelnīts, bet ar to, ko iespējams droši nopelnīs. Ar cerību, ka ekonomika vienmēr ies augšup.
Māris. Redzi, runāt par lielajām valstīm, vajadzētu atgriezties pie senās Ķīnas un pie Konfūcija mācības, kurš teica aptuveni šādi: „Nedod dievs dzīvot pārmaiņu laikā!” Mums pāreju process ir ne tikai 90. gadu sākums, tas joprojām turpinās. Mēs esam arī iekļuvuši globālu pārmaiņu vilnī. Tas vienkārši situāciju padziļina, apgrūtina. Manuprāt, latvieši kopumā kā tauta nav atradusi atbildi uz jautājumu: „Kāda ir mūsu vieta starptautiskajā darba dalīšanā?” Var jau pētīt 90. gadu sākumu, pētīt, kā izveidojās mūsu nodokļu likumdošana, bet, ja LNT raidījumā tauta izsaka prasības: „Mums vajag to un to, jo mēs gribam darīt to un to!”, bet neviens neatbild, kā to naudu nopelnīt. Es neredzēju nevienu atbildi, kā nopelnīt naudu! Es saprotu, ka visiem vajag – kultūrai, izglītībai, medicīnai, bet kur naudu ņemt?! Kāda ir Latvijas vieta starptautiskajā darba dalīšanā?!
Ja es tirgoju savas automašīnas un ar baltu skaudību varu paskatīties, kā tirgojas Benitas [Sadauskas] mašīnas [Mercedes-Benz] vai Oskina mašīnas [Toyota un Lexus], es varu vēlēties ar tām braukt, bet es tirgoju savas klases mašīnas, līdz ar to man ir jāsaprot, kādi ir mani klienti, kāda ir viņu maksātspēja, ko viņi vēlas. Man jābūt konkurentspējīgam savā klasē. Tad kurā klasē atrodas Latvija? Ar ko tai konkurēt? Un kas tai vispār būtu jādara? Valstij! Un tā nav valdības atbildība, manā skatījumā valdība ir tikai izpildinstitūcija. Ja paskatāmies pēc klasiskiem uzņēmējdarbības principiem, tad valsts ir kā paju sabiedrība, kur ievēl padomi, kas būtu [līdzībās] mūsu Saeima, bet valdība tikai izpildvara. Patiesībā tautai vajadzētu būt tik gudrai, lai izveidotu un ievēlētu tādas partijas, kas varētu pateikt: „Mūsu vieta starptautiskajā darba dalīšanā ir šāda! Te mēs ņemsim mūsu ieņēmumus un pēc tam mēs dalīsim kaut kam.” Šo līdz šai dienai neesmu dzirdējis ne no viena!
Tas bija naivums iedomāties, ka pie mums būs banku paradīze. Labāk paskatieties uz Šveices likumdošanu un beidziet mānīt cilvēkus ar murgiem. Šveices likumdošana tik pamatīga, ka skaidrs, ka tur nevar nozagt. Pie mums vienkārši – ātri izmaini likumdošanu un ātri nauda kaut kur pazūd. Latvijā ļoti vienkārši izmainīt likumdošanu kādam par labu vai kādam par sliktu.
Tas pats par cauruli [naftas produktu cauruļvadu]. Kaut kādu iemeslu pēc nesanāca. Grūti spriest, kāpēc nesanāca. Krievija ir liela un varena valsts, tā var arī eksportēt caur savām ostām.
Manā skatījumā jādarbojas ar Bendžamina Franklina metodi. Franklins ir vienīgais uz amerikāņu dolāra, kurš nav bijis prezidents. Viņš bija pirmais miljonārs visā pasaulē. Viņa metode ir ļoti vienkārša – pirms viņš kaut ko iegādājās, viņš uztaisīja bilanci, vienā pusē plusiņi, otrā mīnusiņi, un pēkšņi bilde kļūst skaidra. Ja jebkurš, kurš gatavojas Latviju kaut kur vest, būtu šādu mājasdarbu izpildījis, viņš varētu skaidri un gaiši pateikt: „Mums tādi mīnusiņi, bet mums ir arī tādi plusi. Tāpēc izmantosim savus plusus, lai nosegtu savus mīnusus.”
Turpinājums sekos
