Vakarā pamanīju, ka Lielajā Talkā iztīrītās ceļmalas tagad rotā atkritumu slānis – alkoholisko dzērienu pudeles, Makdonalda tara, cigarešu pakas. Arī te viss iekšā lietais un bērtais iznācis uz āru. Tajā brīdī prātoju, ka piecūkotāju mašīnu iekšpuse noteikti ir tīrāka par manējo. Mēs visu lieko metam iekšā mašīnā vai somā, lai pēc tam diskrēti no tā atbrīvotos. „Pēc tam” kādreiz jāgaida ļoti ilgi.
Es negribu vaimanāt par apkārtnes vai sociālās realitātes kontroles zudumu. Labi, ka agrāk neredzamais ir kļuvis redzams. Tomēr satriec tā apmēri. Ir pierasts, ka Latvija ir tā vieta, kur dzīvo cilvēki, kuru lietas ir līdz kaulam izjūtamas, nolasāmas un saprotamas. Savējos ir viegli atpazīt pat svešu valstu lidostās, jau pirms izdzirdu valodu. Tomēr tepat blakus ir cilvēki, kuru dzīves noris paralēlā telpā un neredzamas.
Pirms kāda laika biju Eiropas Padomes konferencē par vienotas Eiropas kultūrtelpas izveidi. Visi piekrita, ka tāda ir jāveido. Tomēr tad, kad katras valsts pārstāvji izklāstīja vīziju, kā šim procesam jārit, arvien redzamāks šķērslis kļuva katras valsts vēlme citiem izklāstīt savu unikalitāti un negribēšana uzklausīt citu stāstus.
Runājot par 9. maija gadījumu, svarīgi ir nesaistīt etnicitāti ar noteiktām darbībām. Šis ir pārāk vienkāršots skatījums un galā noved pie argumenta „pats muļķis”. Atrisinājums meklējams cilvēku ikdienas dzīvēs, dienaskārtībā, tīro mašīnu un netīro ceļmalu attiecībā, identitātes simbolu pieņemšanā. Uzvaras gadadienas karodziņi un lentes nav tikai politiska manipulācija, bet cilvēku iekšējas vēlmes manifestācija, kas signalizē par vēlmi biedroties, paust savu identitāti. Galu galā daudzi šīs atšķirības zīmes eksponēja pirmo reizi. Kādu slēpto „iekšpusi” un „atšķirību” tas parāda?
