Izrādes pamatā ir diezgan skaidra intelektuāla shēma – latviskā identitāte – lauki – cilvēki un govis. Aktrises pārvēršas govīs un govis runā cilvēku vietā. Turklāt cilvēku un govju attiecības ir „īstas”, jo izrādes anotācijā ir rakstīts, ka pēc šīm attiecībām režisors un aktieri braukuši uz laukiem. Izrādes laikā kļūst skaidrs, kāpēc piens izrādes virsrakstā ir melns. Cilvēki ir skaudīgi, parupji un dzer. Tad laikam iznāk, ka govju un cilvēku attiecības ne tikai ipamazām izmirst, sagraujot pie reizes latviskās identitātes pamatu, bet arī saturiski šio attiecību pamats ir tālu no idilles. Tomēr shēma izrādes laikā tā arī neatdzīvojas. Pārtraukumā divas draudzenes – teātra entuziastes - runāja par iespaidiem. Kā teica viena, tad viņa neesot sapratusi, kas ir jāsaprot. Otra piesardzīgi piebilda, ka cerot, ka vismaz otrajā cēlienā būs kāds atrisinājums.
JRT izrāžu veiksme lielā mērā bijusi spēja piesaistīt idejisko shēmu sensuālajai, kas padara izrādes izdzīvojamas. Izrādes sākumā govju īpašnieces iezīmē autoru pozīciju. Viena no sievām saka, ka nevarētu dzīvot pilsētā, sēdēt pie loga un vērot cilvēkus. Un kādas tiesības vispār ir vērot citus cilvēkus? Diemžēl šī kritiskā pieeja negarantē atbrīvošanos no vērotāja pozīcijām. Šo sajūtu arī recenzijā „Ir” uzsver Tālis Tisenkopfs. Viņš kritizē mākslinieku „iebraucienu” viņiem svešajā sociālo procesu laukā kā pārāk vienpusēju. Problēma tomēr ir dziļāka, jo citi „iebraucieni” šajā lauciņā ir bijuši veiksmīgi un laiki, kad zinātne sniedz vienīgo pespektīvu uz sabiedrību, ir garām.
Antropoloģijā bez zināmām vērošanas procedūrām svarīga ir attiecību nodibināšana ar informantiem. Tīri cilvēciski tas nozīmē cieņpilnas un mīlošas attiecības. Laba antropoloģija un māksla rodas no mīlestības pret darāmo darbu un to nevar aizstāt ar intelektuālu procedūru pielietošanu. Tas, ko mēs ikdienā varam saskatīt citos cilvēkos, ir atkarīgs no mums pašiem. Tāpēc izrāde nebūtu norakstāma uz kādu radošu neveiksmi, bet liecina par skata punkta maiņu. Pēc izrādes apmeklētāju pulciņš no Zemgales laukiem sprieda par to, ka izrāde nav par viņiem un to vajadzētu nosaukt Latgales lauku vārdā (izrādē brīžiem rupjus un jēlus jokus plēš dialektā). Kāds gan iebilda, ka Hermanis bijis vietā X un tur kādā stūrī arī esot atrodama izrādē rādītā bezcerība. Pārējie tur laikam nebija bijuši, bet samierinājās ar atzinumu. Ja izrādē par Ziedoni ir gana viegli identificēties ar redzēto, tad „Melnajā pienā” to nevar un negribas.
Viens no autoru risinājumiem bija govis attēlot kā seksīgas jaunas sievietes hiperbolizētām krūtīm un augstpapēžu kurpēs. Vienīgais vīriešu kārtas aktieris, viņš arī bullis un bullītis, ik pa laikam apgrābsta aktries/sievas/govs krūtis un pēcpusi. Pērkamās seksualitātes piegaršu pastiprina arī izrādes sākumā lietotais intonatīvi precīzi atdarināts pārfrazējums: „Zvani, es būšu tava govs!” Šī perspektīva nomāc visu pārējo, citas tēmas sev varmācīgi pakārtojot. Govis/(sievietes?) aplecinās, dzemdē un tiek nokautas. Lauku cilvēki runā rupjības, dzer, skumst, naivi atceras pagātni. Pārrunāju šo lietu ar kolēģiem – vardarbība ir viena no lietām, kas Latvijā notiek un tai ir tiesības parādīties uz skatuves kā Latvijas sociālās realitātes daļai. Tā esot manāma arī latviešu kopienās ārvalstīs. Tomēr pats izrādes formulējums turpina šo vardarbīgo skatījumu uz pasauli un ievelk tajā arī skatītāju. Pēc izrādes sajūta ir netīra un tādu var dabūt arī mājās lasot ķengājošus interneta komentārus.
Kāpēc tas ir noticis ar cilvēkiem laukos, režisoru un aktieriem, paliek neatbildēts. Govs un piens ir bagāti simboli, caur kuriem varam pētīt cilvēku un pasaules attiecības. Tomēr jāatceras, ka simbolu nolasīšana ir daudzslāņains process un ne vienmēr gadījumos, kad cilvēki runā par govi, viņi kaut ko vēlas pateikt tieši par govi. Nesadzirdēšana ir arī klausītāja problēma. Garlībs Merķelis pirms krietna laika radīja līdzīgu drūmu interpretāciju par latviešiem. Tomēr viņš to bija darījis ar mīlestību un cēlu mērķi, kuru var nolasīt arī šodien. Ja viņš neredzētu latviešu nākotni, tad diezin vai būtu sēdies pie rakstīšanas.
