Ziņa ir viens no uzskatāmiem piemēriem situācijai, kuras dēļ tika iedibināta 8. marta diena. Ziņā policija tiek attēlota kā vīrišķa karotāja par sabiedrības kārtību, kuras virsuzdevums ir gādāt, lai skolotājas un studentes netrādātu par prostitūtām slepeni. Valsts jau ir daudz darījusi šajā jomā, prostitūtas aizdzenot no ielām uz klubiem, kur organizētajai noziedzībai sievietes ir vieglāk kontrolēt. Policijai skolotāju un studentu ķeršanai jaunajā situācijā jāizmanto rafinētas metodes.
Tā kā nodarbošanās ar prostitūcijas pakalpojumu reklāmu un organizētu pakalpojumu sniegšanu ir nelegāla, tad intīmklubi ir slēgti un policija tajos vienkārši iekļūt un noķert prostitūtu pie rokas nevar. Sarežģītajā situācijā varonīgās policijas kadeti upurējas un imitē klientus. Paši iecirkņa policisti to darīt nevar, jo klubā iekļūt iekšā var tikai tad, ja policists „neizskatās pēc policista”.
Neskatoties uz grūtībām, abas intervētās policijas amatpersonas klubos ir bijušas, redzējušas „puskailās meitenes” un baudījušas „amizantus skatus” un „pasmaidījušas” par izmisušo „naktstauriņu” stāstiem, ka viņas strādā par administratorēm vai pie stieņa apgūst deju soļus sava vīra iepriecināšanai.
Ciniskā attieksme pret sievieti kā kategoriju atklāti izpaužas mūsu valsts „cīņā” pret prostitūciju. Starptautiskajā Sieviešu dienā es ieteiktu gan policistiem, gan likumdevējam vispirms padomāt par cēloņiem, kāpēc skolotājām un studentēm ir jānodarbojas ar prostitūciju. Diezin vai šī vēlme būs saistīta ar sieviešu iedzimtu grēcīgumu un baudas gūšanu. Citādi šīs sievietes nebūtu skolotājas un studentes, bet vienkārši izņemtu veselības kartes, regulāri ietu pie ārsta un iekasētu lielo naudu. Tāpat jādomā, ar kādiem cēloņiem saistāma neizsīkstošā klientu straume, kuru mūsu likumdevējs un policija uzskata par tik dabisku un pašsaprotamu, ka tai netiek veltīts neviens kritisks vārds vai normatīvais regulējums.
Ņirdzīgā attieksme pret sievieti un varas attiecībām starp sievieti un vīrieti; policistu un skolotāju vai studenti ir iemesls, kādēļ savulaik tika iedibināta Starptautiskā sieviešu diena. Latvijā šī diena reizēm pārtop karikatūrā, kur vīrietis demonstrē pārākumu pār sievieti kā kategoriju, dāvinot puķi, pierādot un demonstrējot vīrišķību un pie viena baudot dubultmorāles balvas – salātiņus, kūkas un „amizantos skatus”.
Tāpēc šī diena Latvijā šodien ir ļoti vajadzīga. Ne tikai atgādinot par tām skolotājām, kuras nevar izdzīvot un izaudzināt bērnus tikai ar savu algu un Uzturlīdzekļu garantijas fonda piesviestajiem latiņiem, bet arī par tiem vīriešiem, kuri savu nespēju veidot ģimeni, rūpēties par otru un veidot saskanīgas attiecības kompensē ar pašsaprotamām tiesībām ar varu un naudu sievieti nopirkt.
Tāpēc no Rīgas galvas šodien gribētos sagaidīt ko vairāk par 3000 latu vērtu apsveikumu izlīmēšanu – piemēram, kādus vārdus par to, kā Rīgas pilsēta risinās tās sociālās problēmas, kuras ceļas no dzimumu nevienlīdzības. Papildus rakstā minētajām varu uzskaitīt vēl dažas: ciešana no vardarbības ģimenē, starpība vīriešu un sieviešu atalgojumā par to pašu darbu, vīriešu pašnāvību augstais skaits, zēnu un meiteņu audzināšana tradicionālo dzimumu lomu piepildīšanai un personības brīvības "piegriešanai".
