Mana pirmā emuāra rakstīšanas laiks tā perfekti šobrīd sagadījās ar ziemas olimpiādes iespaidā lielākās daļas Latvijas iedzīvotāju aktīvām diskusijām par sportu. Par olimpisko un profesionālo sportu gan, bet tas jau lietas būtību nemaina. Ik pēc diviem gadiem dzirdam runas par „tūristiem”, kuri no Latvijas brauc piedalīties olimpiskajās spēlēs. Bet es nerakstīšu par to, ka šie „tūristi” vārda vistiešākajā nozīmē ir mūsu sporta un valsts funkcionāri, kuri olimpiādes atklāšanas ceremonijā iet pirmajās rindās. Ne arī par to, ka tas ir tikai apsveicami, ja kāds Latvijas sportists ar minimālu valsts atbalstu un līdzekļiem un ar savu cīņassparu un gribasspēku neatkarīgi no vietas, kura tiks ieņemta pēc finiša, ir nopelnījis piedalīties sacensībās. Ne jau kurās katrās sacensībās, bet tādās, par kurām sapņo jebkurš sportists. Un kāpēc gan mēs, visi nodokļu maksātāji, nevarētu šos atlētus aizvest uz olimpiskajām spēlēm, jo varbūt tur arī tas sapnis tiks izsapņots? Pašreizējā situācija valstī tagadējiem un bijušajiem olimpiešiem liek beigt viņu sportistu gaitas un bēgt darba meklējumos uz citām valstīm. Ir nožēlojami Vankūveras olimpiādes laikā dzirdēt arvien vairāk izskanam paziņojumus par kāda Latvijas sportista karjeras beigām tikai un vienīgi finanšu trūkuma dēļ. Un vēl nožēlojamāk pēc četriem gadiem būs redzēt šos Latvijai "nevajadzīgos" atlētus startējam olimpiādē zem svešas valsts karoga. Un šis ir viens no iemesliem manam darbam biedrībā „Ielu Sports”.
Varētu jau teikt, ka nevienam netraucēs, ja Latvijā nebūs sportistu. Kam tie vispār vajadzīgi? Vai tad mums kāds labums no tā sauktā Latvijas vārda nešanas pasaulē? Tas jau neieliek man latu makā, neuzliek maizi uz galda un arī neatmaksā manus parādus bankai. Mana nodokļu maksātāja nauda tiks iztērēta tikai šo cilvēku sūtīšanai uz kaut kādām olimpiādēm un, pasarg’ Dievs, kāds vēl sasniegs augstus rezultātus un valsts nauda būs jātērē prēmijām! Bet man ir skumji dzirdēt šādus aprobežotus argumentus, jo sports kā fiziska aktivitāte nozīmē veselību, rakstura audzināšanu, personisko ierobežojumu pārvarēšanu, pretošanos kriminālām aktivitātēm un narkotisko vielu lietošanai, sevis attīstību, attieksmes un uzvedības veidošanu un iecietību pret citiem. Vai tad mūsu Latvijai to nevajag? Vai tad mums ir pārpilnība ar šādiem cilvēkiem? Es esmu gan par profesionālu sportu, gan tā saucamo tautas sportu, jo ne visi var būt olimpieši, bet visi var būt veseli un sociāli atbildīgas personības. Tāpēc mans uzdevums ir radīt iespējas Latvijas iedzīvotājiem, sevišķi bērniem un jauniešiem nodarboties ar fiziskām aktivitātēm.
Visvienkāršākais un pieejamākais līdzeklis ir ielu sports, kas ir plašai cilvēku auditorijai pieejamas fiziskas aktivitātes un neprasa profesionālu sagatavotību. Tās nereglamentē speciāli noteikumi, kustība ir nekomerciāla, jo, radoši improvizējot, tiek pielāgota apkārtējai videi. Ielu sporta aktivitātēs iespējams iesaistīties arī cilvēkiem ar veselības un kustību traucējumiem. Es, protams, neaicinu jauniešus un pieaugušos iet uz ielas braucamās daļas un, neievērojot drošības noteikumus, tur sportot. Ar "ielu pilsētā" mēs saprotam arī dzīvojamo māju iekšpagalmus, skolu stadionus, parkus, mežus un pludmales. Un ārpus pilsētas - pļavas, ūdens krātuves un jebkuru citu vietu, kur var brīvi un bez maksas nodarboties ar fiziskām aktivitātēm. Vienalga, vai tā ir skrituļošana, skriešana, vingrošana, futbola spēle mājas pagalmā, hokeja spēle uz aizsaluša dīķa, vai kāds pašu izdomāts sporta veids. Mēs, biedrība „Ielu Sports”, vēlamies iekustināt Latvijas iedzīvotājus būt aktīviem un radošiem. Katram izdomāt, kā savu apkārtējo vidi izmantot tā, lai pašam būtu interesanti un lietderīgi.
