Kāds bija jūsu Latvijas apmeklējuma mērķis?
Esmu ļoti laimīga šeit atrasties pēc jūsu ārlietu ministra ielūguma. Latvijai un Īslandei svarīgi draudzēties, jo mums ir daudz kopīga. Man personīgi svarīgi šeit būt, jo es 1991.gadā Reikjavīkā piedalījos ceremonijā, kurā Īslande kā pirmā valsts atzina Baltijas valstu atjaunoto neatkarību. Tajā laikā biju jauna politiķe, parlamenta ārlietu komisijas locekle. Biju klāt deklarāciju parakstīšanā, un tas bija ļoti emocionāls, vēsturisks brīdis. Tas notika tai pašā ēkā, kur Reigana un Gorbačova tikšanās 1986.gadā iezīmēja Aukstā kara beigas. Bet šis brīdis 1991.gadā, manuprāt, bija daudz nozīmīgāks. Mēs esam NATO, EDSO dalībvalstis. Latvija mūs atbalsta ANO Drošības padomē, savukārt mēs atbalstām Latviju ANO Cilvēktiesību padomē.
Aizsargāti bez sauszemes spēkiem
Ar Latvijas politiķiem jūs pārrunājāt Gruzijas notikumus.
Tāpat kā pārējās NATO dalībvalstis, mēs protestējam pret Krievijas rīcību, viņu reakcija bija neproporcionāla, lai arī Gruzijas prezidentam ilgāk vajadzēja izvērtēt izaicinājumus no krievu puses. Krievija uzbruka neatkarīgai valstij, meta izaicinājumu starptautiski atzītām valsts robežām. Viņi Kaukāzā cenšas spēlēt policistu, nepietiekami konsultējoties ar citām valstīm.
Ko tādas nelielas valstis kā Latvija un Īslande var darīt šādā situācijā?
Labākais ir darboties starptautisko organizāciju ietvaros. Starptautiskie likumi un organizācijas mazām nācijām ir ļoti svarīgi. Lielās nācijas uzskata, ka tās šad un tad var ņemt likumu savās rokās, un tas var kļūt bīstami mazām valstīm. Mēs esam ļoti atkarīgi no starptautiskajām organizācijām, daudzpusējās sadarbības, starptautiskajām tiesībām. Mums jāstrādā caur NATO, ES, ANO.
Daudz tiek runāts par Krievijas pieaugošajām aktivitātēm uz tās robežām, sākot no robežas ar Japānu līdz pat Norvēģijai. Arī Arktikā Krievija kļuvusi aktīva. Kā tas ietekmē Īslandi?
Mūs ļoti uztrauc Krievijas uzvedība Kaukāzā, un jāraugās, lai kaut kas tāds neizplestos arī citos reģionos. Nedrīkst eskalēt šo konfliktu. Protams, Krievijai ir lielas intereses arī Arktikā, jo, tā kā viņiem tur pieder vislielākā teritorija, ir dabiski, ka viņi vēlas nostiprināt savu klātbūtni šais apvidos. Krievija ir parakstījusi ANO konvenciju par jūras likumu, un mēs uzskatām, ka šī konvencija attiecas arī uz Arktiku. Svarīgi, lai visas iesaistītās puses to apzinātos.
"Mazās valstīs mēs daudz precīzāk izprotam indivīda situāciju, mēs kā cilvēki esam tuvāk viens otram."
Krievijas klātbūtne ir stiprāk jūtama, nekā tas bija pirms 3-4 gadiem. Krievu iznīcinātāji sākuši lidot ļoti tuvu Īslandes krastiem, taču tie nepārkāpj mūsu gaisa telpu. Manuprāt, krievi tikai cenšas atgādināt citām valstīm par savu eksistenci, demonstrē muskuļus. Taču mēs nejūtamies no tā apdraudēti. Viņi nekādus likumus nepārkāpj.
Īslandei nav savu sauszemes spēku. 2006.gadā to pameta ASV armija, kurai jūsu valstī bija karabāzes Aukstā kara laikā. Vai tas bija pareizs solis?
Tas nebija Īslandes valdības, bet gan ASV lēmums. Savā ziņā tas bija atvieglojums, jo par amerikāņu militāristu klātbūtni diskusijas bija notikušas 50-60 gadu garumā. Daudzi neuzskatīja par labāko savas valsts teritorijā ļaut atrasties ārzemju karaspēkam. Amerikāņu aiziešana atspoguļoja to, ka Ziemeļatlantijas areālā neeksistē tūlītējs apdraudējums. Šobrīd paši esam atbildīgi par savu aizsardzību un tā balstās uz diviem pīlāriem – uz 1951.gada divpusējo līgumu ar ASV, kas paredz viņu iesaisti mūsu aizsardzībā, kā arī uz 1949.gada NATO Vašingtonas līgumu. Gaisa patrulēšanu veicam paši vai arī sadarbībā ar citām NATO valstīm. Mēs jūtam, ka tas pagaidām ir pietiekami. Taču mūsu valdībā šobrīd ir izveidota komiteja, kas izvērtēs, kāds ir pašreizējais nacionālais apdraudējums. Novembrī komiteja nāks klajā ar ziņojumu un tad redzēs, vai nepieciešams koriģēt mūsu aizsardzības politiku.
Vai jūs apsverat iespēju izveidot savu armiju? Vai tieši otrādi – miermīlīgums ir daļa no īslandiešu identitātes?
Veidot armiju mums būtu ļoti nozīmīgs lēmums. Pēdējo reizi bruņotas grupas Īslandē bija 16.gadsimta vidū. Lai nolemtu veidot armiju, mums būtu nepieciešama ļoti ilga diskusija. Jā, miermīlīgums un dzīvošana bez armijas ir daļa no mūsu identitātes.
Kāda ir Īslandes loma NATO?
No stratēģiskā viedokļa Īslande ir ļoti svarīga, jo atrodas starp Eiropu un ASV. Otrā pasaules kara laikā mums bija svarīga stratēģiska pozīcija, un tas nav mainījies. Arī nākotnē tā būs. Mums ir bijušas izcilas attiecības ar ASV. Taču šobrīd mums jākoncentrējas vairāk uz Eiropu, mūsu tuvākajiem sabiedrotajiem – Norvēģiju, Lielbritāniju, arī Kanādu. Sadarbībā ar viņiem mēs lemjam par drošības un glābšanas jautājumiem Ziemeļatlantijā. Amerikāņi tagad ir devušies prom, un mums jāstrādā vairāk ar tuvākajiem kaimiņiem. Īpaši tas attiecas uz vides aizsardzību un transportu, ņemot vērā to daudzumu kuģu, kas no Norvēģijas uz ASV pārvadā naftu un gāzi. Arī gar Grenlandes rietumu krastu pavērsies jauni maršruti. Tāpat arī ievērojami pieaudzis kruīza kuģu skaits mums apkārtējos ūdeņos. Te ir runa ne par militāro, bet vairāk civilo drošību.
NATO ietvaros esam nosūtījuši civilos speciālistus uz Afganistānu, kuri tur piedalās provinču atjaunošanā vai palīdz karaspēkam. Tā mēs varam ieguldīt, taču militāru personālu sūtīt nevaram.
ASV starptautiskā loma mazinās, vai tas jūs nebiedē?
Ir labi, ja starptautiskajās attiecībās tiek ievērots līdzsvars. Pasaulei nevajadzētu būt vienpolārai. Jābūt līdzsvaram starp Eiropu un ASV, abām ir vienlīdz svarīga loma. Tai pat laikā mūsu saites ar ASV ir ļoti svarīgas.
Vēlas būt eirozonā, bet ne ES
Īslande patlaban pārdzīvo īpašas ekonomiskas problēmas, kas nedaudz līdzinās arī Latvijas problēmām – augsta inflācija pēc straujas izaugsmes. Kā šīs problēmas uztver iedzīvotāji?
Desmitiem gadu piedzīvojām izaugsmi, īpaši strauja tā bija pēdējo sešu gadu laikā. Mums sāka trūkt darbaspēka, tāpēc uzņēmām imigrantus no Baltijas un Polijas. Patlaban bezdarba līmenis ir 1,2%, joprojām trūkst darbaspēka. Vienlaikus mūsu finanšu sektors pamatīgi izpletās. Līdz ar krīzi starptautiskajos finanšu tirgos mūsu finanšu sektors sāka piedzīvot grūtības. Mūsu valūta bija pārāk spēcīga. Samazinoties kredītiem, tā sāka devalvēties, sasniedzot apmēram 30% vērtības kritumu gada sākumā. Tam sekoja ap 14% inflācija.
Pagaidām iedzīvotāji šīs problēmas neizjūt pārāk smagi, taču tas var mainīties ziemā. Taču jāatceras, ka Īslandes ekonomika ir elastīga un diezgan spēcīga. Vairākus gadus pēc kārtas mums ir bijis budžeta pārpalikums. Valstij nav parādu. Tas liek domāt, ka tiksim galā ar grūtībām, taču daudz kas atkarīgs no starptautiskā tirgus – ja tajā neatsāksies kreditēšanas plūsma, no tā varētu ciest mūsu finanšu sektors.
"Sabiedrība vēlas dalību ES, bet ne valdošās aprindas."
Viena no lielākajām grūtībām ir mūsu valūtas svārstīgums. Tāpēc pie mums norit dzīvīga diskusija par iespēju pievienoties eirozonai, ko īslandieši visai aktīvi atbalsta, pretstatā pašai dalībai ES. Taču pastāv jautājums, vai iespējams pievienoties eirozonai, nekļūstot par ES dalībvalsti. Daži uzskata, ka pastāv tiesiskais ietvars, lai to panāktu, citi, savukārt, norāda, ka no ES puses nepietiks politiskās gribas ko tādu īstenot. Pievienošanās eirozonai ir visnozīmīgākais solis integrācijai ES, grūti teikt, vai būtu iespējams šāds īsais ceļš uz Eiropas monetāro savienību. Sabiedrība vēlas dalību ES, bet ne valdošās aprindas. Nevēlēšanās iestāties ES tiek saistīta ar kopējo zvejniecības politiku, daži uzskata, ka iestājoties Īslande zaudētu daļu suverenitātes. Īslandē mēdzam uzskatīt, ka tāpēc, ka esam tik maza valsts pašā Eiropas nomalē, uz mums jāattiecina kādi īpaši likumi un ka adaptēties ES būtu sarežģīti.
Ziemeļu Ministru padomē regulāri tiek apspriesta skandināvu labklājības modeļa nākotne. Kāda tā, jūsuprāt, būs?
Labklājības modelim ir spēcīga nākotne, un tas mums ir ļoti svarīgs. Tas pierādās ikreiz no jauna. Ļaudis gan mēdz teikt, ka šai modelī ir pārāk daudz noteikumu un regulējumu, tāpat kā ES. Taču, ja cilvēki jūtas droši, ja viņiem ir drošības tīkls, tad viņi ir atvērtāki pārmaiņām, attīstībai, viņi ir elastīgāki un tik ļoti nebaidās no pārmaiņām. Mazās valstīs mēs daudz precīzāk izprotam indivīda situāciju, mēs kā cilvēki esam tuvāk viens otram. Citu cilvēku liktenis mums ir tuvāks nekā lielās valstīs. Mazām sabiedrībām ir grūtāk stāties pretī bezdarbam, slimībām, tāpēc mēs izjūtam lielāku solidaritāti viens pret otru.
Pēdējā laikā pieaug imigrācija. Kā tā izmaina modernās Īslandes seju?
Īslandieši kopumā imigrantus uztver normāli. Mūsu ekonomiskā izaugsme pēdējo sešu gadu laikā balstījās tieši uz iebraucēju darba. Ja mums nebūtu ārzemju darbaspēka, nebūtu arī tik straujas ekonomiskās izaugsmes, mēs no tā esam ļoti atkarīgi. Šie ļaudis mūsu sabiedrībai devuši ļoti daudz, tāpēc izturēties pret viņiem negatīvi būtu aizspriedumaini. Kurš tad strādā mūsu būvniecībā, zivju rūpnīcās, bērnudārzos un pansionātos? Tie ir imigranti no dažādām Eiropas valstīm. Viņi ir laipni lūgti Īslandē, vienīgā problēma ir īslandiešu valodas zināšanas, kuras viņiem parasti nepiemīt. Valoda vienmēr ir kā ieejas biļete integrācijai citā sabiedrībā.
Daļa imigrantu ierodas uz laiku, daļa pamet Īslandi valūtas devalvēšanās dēļ. Daļa poļu viesstrādnieku tagad dodas atpakaļ mājup, jo ekonomiskā situācija Polijā uzlabojas un algu līmenis izlīdzinās. Ir daļa imigrantu, kuri atbrauc ar visām ģimenēm un sākotnēji neplāno ilgi palikt, taču, kad viņu bērni sāk iet īslandiešu skolās un asimilējas, viņi nolemj palikt.
Īpaši Īslandes rietumkrastā, kur iedzīvotāju ir pavisam maz, strādā daudz cilvēku no Polijas, Krievijas, Baltijas, kuri ir nodarbināti zivrūpniecībā. Pāris gadu laikā viņi kļūst par īslandiešiem, jo vizuāli no mums neatšķiras.
Jūs esat daudz runājusi par mazo valstu lomu pasaulē. Kā maza valsts var kļūt ietekmīga?
Ņemsim Īslandi kā piemēru. Mums ir pieredze un zināšanas, mūsu valsts attīstījusies tādā veidā, kas daudziem var šķist interesanti. 20.gadsimta sākumā Īslande bija Eiropas nabadzīgākā valsts, līdz 1944.gadam tā atradās svešas valsts (Dānijas) pakļautībā. Līdz 1960.gadiem Īslandi uzskatīja par attīstības valsti, tā saņēma starptautisku palīdzību. Bet šobrīd Īslande ANO Attīstības programmas tautas attīstības indeksā ir pirmajā vietā. Kā tad tik salīdzinoši īsā laikā mums ir izdevies tik tālu tikt? Tas ir galvenokārt tāpēc, ka mēs savus nelielos dabas resursus – zivis un ģeotermālos resursus – izmantojām ilgtspējīgā veidā. To pašu var teikt par cilvēkresursiem. Te jāatzīmē sieviešu loma īslandiešu ekonomikā. 80% ir nodarbinātas sievietes un viņu ekonomiskā loma pieauga tieši 1960.gados, kad Īslande sāka piedzīvot augšupeju. Vienlaikus šeit ir viens no augstākajiem dzimstības rādītājiem Eiropā. Šādus veiksmes stāstus mēs varam piedāvāt starptautiskajos forumos.
