IEVADS
Kaut kas kopīgs ir mediķiem. Vēl īsti nesaprotu “kas”. Rozentāles kundze, Zatlera kungs, Apiņa kungs apciemojuši protestētājus. Ātrās palīdzības mediķi viņus uzrauga. Arī es ar dalītām jūtām piegāju pavisam tuvu cilvēkiem un teltīm.
Viņš pasmaidīja un teica: “Sveiks, es šeit dzīvoju!” Atbildēju: “Jā, es to zinu un tāpēc pienācu pie jums.” Viņš nobrīnējās mazliet un tad uzaicināja: “Nāc, paņem segas, ietinies, iedzersim kopā tēju, mums šeit nekā netrūkst.” Piesēdos un malkoju karsto dzērienu. Kāds Viņu pasauca sāņus, sēdēju un vēroju apkārtni, mani pārņēma mazliet nereāla sajūta. Lai to aizgaiņātu, noskaidroju, kad iet vilciens. Man bija jāsteidzās un es atvadījos. Viņš atkal pasmaidīja: “Paldies, ka atnāci. Ja Tu zinātu, kas gan te nenotiek, bet par pašu būtiskāko, ko mēs ar šo gribam teikt, presē jau neraksta!”
Biju nogājis pārdesmit soļus, kad sajutu, ka esmu sasalis ragā. Desmit minūšu laikā. Ak dies, kā un kāpēc viņi to spēj izturēt?! Un ko gan īsti viņi vēlas teikt un kāpēc viņus nesadzird?! Nākošā dienā atkal piegāju, bet Viņu nesatiku. Telts stāvēja, bet Viņa paša nebija. Vēl pēc dienas sāka snigt un aukstums mazliet atkāpās, bet man jau bija pilnīgi skaidrs, ka rakstīšu “Reportāžu no Brīvības bulvāra 36”.
INTERVIJA
Sestdienas vakars pēc pieciem, jau satumsis. Vairāki cilvēki bija sasēduši ap ugunskuru, ko veidoja autoriepā kvēlojošas pagales. Viņi klusi un nesteidzīgi runājās, sildīja plaukstas virs uguns. Arī Viņš runājās ar garāmgājējiem. Uzrunāju un teicu, ka vēlos rakstīt par to, kas netiekot pateikts. Sajutu, ka mans piedāvājums bija negaidīts. Viņš pārdomāja un pēc krietna brīža piekrita.
“Nāc, paskaties uz telti, esmu kārtīgi nopakojies!” Telts malas bija noblietētas ar sniegu, tika atvilkts iekšējās telts rāvējslēdzējs un pavērās grīda, ko klāja Latvijā ražots putuplasts, virs tā guļammaiss. Viņš noteica: “Ārā mīnus desmit un iekšā arī!” un sāka aizdedzināt vienu aiz otras sveces, kas bija saliktas uz apaļa šķīvja. Pajautāju: “Vai tās Tev nenoēdīs visu gaisu?” Viņš atteica: “Svaiga gaisa šeit atliku likām!”
Kad iepriekšējo reizi atnācu, Tu teici, ka par būtiskāko, kas šeit notiek, nekas netiek pateikts.
Pārsvarā mediji, televīzija, taisa no mums šovu. Gadījums ar Genādiju, kad viņam palika slikti. Gints piezvanīja ātrai palīdzībai. Kā Tu domā, pēc kāda laika viņi ieradās?! Pēc desmit sekundēm! Un Tu zini, kurš pirmais izkāpa ārā no ātrās palīdzības?! TV operators! Dusmās pajautāju: “Ko Tu te dari?!” Viņš: “Es jau neko, es tikai filmēju, tūlīt atbrauks žurnāliste.” Atbrauca “Panorāmas” žurnāliste Aija, gaišiem matiem, es viņai sašutumā to pašu. Viņa: “Nomierinieties, mēs filmējam sižetu par ātrās palīdzības darbu, te pēkšņi izsaukums!” Pēc tam jau viņa atzinās, ka gaidījuši, jo no rīta paredzēja, ka Genādijam varētu palikt slikti. Viņš nebija četras dienas ēdis un dzēris, streikoja asinsspiediens, cukura līmenis un viss pārējais. Attraucu: “Labi, ja Jums sižets par ātro palīdzību, tad teltī iekšā nefilmējiet!” Vēlāk viņa pielabinoties izjautāja: “Kā Jūs šeit pārtiekat, vai Jums ir ko ēst?” Atbildēju: “Mums ir pilna noliktava, mums gāžās apkārt, mums nav kur likt, ko cilvēki saveduši mums ēst!” Viņa palūdza atļauju nofilmēt un pēc tam ar mikrofonu uzdeva jautājumu: “Cik ilgi Jūs te būsiet?”
Atbildēju [līdzībā]: “Ļoti vienkārši. Mēs būsim tik ilgi, kamēr būs situācija, ka valstī, kurā vienā dienā tiek pieņemti lēmumi nogriezt pensijas, samazināt skolotājiem, policistiem, ārstiem algas, laukos aizslēdzas slimnīcas un skolas, nākošajā dienā viss tiek slēgts, transports nekursē, viss apstājās, nekas nenotiek, neviens neiet ārā no mājām. Un mūsu gudrās galvas pēkšņi saprot, ka kaut kas ir izdarīts nepareizi. Kāds no deputātiem attopas: “Mēs solījām strādāt tautas labā, mums ir uzņēmumi, mums ir uzkrājumi, atsakāmies no algām, samazinām tās ierēdņiem!” Nākošajā dienā no malu malām deputātiem tiek vests piens, siltas zeķes, kartupeļi, pensionāri nes savu latiņu... Skatieties, mēs šeit esam tikai piecas dienas un kas mums tik nav sanests. Cilvēki jūt, kas ir patiesība...” Tā bija mana atbilde, bet nekas no tā netika parādīts.
Pie mums nāk ļoti daudz cilvēku, atnes tēju, ievārījumu, ko tik viņi nenes. Interesantākais, ka ievārījuma un gurķu burkas nav pirktas veikalā Rimi vai Maxima, bet gatavotas mājās, piemēram, ar uzrakstu “Svaigas avenes 2009. gads”.
Tika uztaisīts šovs, ka kādam palika slikti, ka viens badojas, un tas ir tikai viens piemērs, bet šādu piemēru šeit ir daudz.
Kādu piemēru par šovu vēl Tu gribētu minēt?
Pirmajā nedēļā mums ļoti bieži uzdeva jautājumu “Cik ilgi jūs te būsiet?” Trešajā dienā mums atnesa avīzi, republikas lielāko laiksrakstu “Diena”, kā tas pats sevi dēvē, un pirmajā lapā bija ziņa “TV šova “Ģimenes dzied” dalībnieki savāc 200 tūkstošus latu”. Tai pašā laikā pilnas ielas ar bezpajumtniekiem, kuri lielākā daļa ir invalīdi un kur palīdzībai arī vajag naudu, tiem netiek nekas, bet par šovu, par dziedāšanu, tiek 200 tūkstoši maksāti. Vai tā nav idiotu zeme?! Vai mēs neesam idioti?! Nu kaut kas nav kārtībā!
Jūs uzrunā ne tikai žurnālisti, bet arī ziņkārīgie, garāmgājēji un pārēji.
Daudzi, pārsvarā latvieši, šeit nāk un saka: “Malači, bet ko jūs bojājat savu veselību, tāpat neko nepanāksiet!” Un es viņiem visu laiku saku: “Pareizi! Bingo! Taisnība! Tāpēc, ka Tu tā domā, tāpēc, ka daudzi tā domā, un kamēr visi tā domās, nekas nemainīsies!”
Šeit atnāca Gints no Valmieras ar tādu apņēmību: “Kamēr valstī nesāks kaut kas mainīties, valdība nesāks domāt par iedzīvotājiem, es no šejienes prom neiešu.” Un tad es sapratu, ja katrs Latvijas cilvēks tā padomātu, tad kaut kas gan mainītos. Iedomājies, te atnāktu katrs iedzīvotājs, kuram neapmierina situācija valstī, un nostātos: “Es šeit būšu, kamēr nesāksies pārmaiņas!” Domā, viņi tur pretī nesāktu strādāt?!
Gints sākumā bija uzrakstījis prasību atlaist Saeimu. Pēc tam viņš šo prasību pats nosvītroja, jo saprata, ka jaunas vēlešanas neko nedos, būs tie paši vēži, tikai citā kulē. Kļuva skaidrs, ka viņiem [valstsvīriem] jāliek strādāt, mēs esam viņus ievēlējuši, bet mēs no viņiem neko neprasam. Viņi var darīt, ko grib. Ir sestdienas vakars, ko mēs darām, skatamies šovus, dziedam un spaidam SMS. Ja neviens neskatās uz pirkstiem un nesit pa nagiem, tad var rakstīt sev prēmijas un kompensācijas.
Atceries ziņu par Ščerbatihu. Nabadziņš! Viņam arī vajag palīdzību, viņš mēnesi nav bijis ne uz vienu sēdi, bet 900 latu alga un 800 latu kompensācija. Kad viņam uzdod jautājumu par to, viņš atbild: “Nu ko es varu darīt, tāda sistēma, man dod, es ņemu!” Nabadziņš, viņam spiež un viņam jāņem.
Kāds ir Tavs personīgais motīvs pievienoties protesta akcijai?
Kad ieraudzīju Gintu, es sapratu, ka tas ir veids, kā kaut ko panākt. Man jau sen likās, ka tas ir murgs, kaut kas nav kārtībā. Kā var būt, ka gudrākie un darbspējīgākie masām brauc ārā?! Pensionāri paliek, bet viņiem... te dzirdēti tādi stāsti, ka es pirmās dienas raudāju. Asaras bira kā pupas, klausoties šos stāstus. Pēc deviņām dienām aizbraucu mājās, emocionāli vairs nevarēju izturēt, likās, ka širmis aizbrauks. Tie stāsti ir briesmīgi un viņi saprot, ka valsts iet bojā.
Mana pirmā doma bija ļoti naiva. Nolēmu pārbaudīt pats sevi, kā ir, ja tu esi pazaudējis darbu un tevi izliek ārā no mājas. Kāda ir sajūta dzīvot uz ielas?
Kaut gan patiesībā Tev viss ir savādāk, Tev ir māja, ģimene un darbs...
Jā, tā ir... Un, otrais, ar savu piemēru aicināt viņus [pamāj Kabineta virzienā] vienu dienu, kad vēl bija plusos, atnākt uz šejieni un parunāt ar cilvēkiem, nolaisties no saviem augstumiem. Bet pagāja nedēļa un neviens pie mums neatnāca... Nedēļas beigās atnāca padomnieks Apinis, paprasīja: “Ko jūs te stāvat, ko Jūs gribat? Uzrakstiet rakstiski!” Iedomājies, mums pāri ielai jāraksta, nu kur vēl tālāk?!
Viņiem vienalga, viņi atrodas pilnīgi citā dimensijā. Kad tu no rītiem skaties, cik viņi svarīgi atbrauc, gludi noskuvušies, smaržojoši, glaunos uzvalkos...un neskatās uz mūsu pusi [smejas].
Viņiem nepatīkami? Man šķiet, ka vienīgie, kas ieradušies pie jums, ir ārsti...
Rozentāle bija, Zatlers bija. Zini, arī Dombrovskis bija. Naktī. Divpadsmitos naktī! Parasti eju desmitos vienpadsmitos gulēt. Viņš atnāca divpadsmitos un maz ko satika no mūsu iedzīvotājiem. Pārsvarā tur bija tie, kuri nāk un iet uz piektdienas tusiņiem. Es zinu, ka esot bijuši kādi studenti pienākuši. Nezinu, kāpēc viņš atnāca tik vēlu.
Ātrā palīdzība gan ir tuvumā dienu un nakti...
Kad Rozentāle vaicāja: “Vai jums nevajag kādu palīdzību?”, students Didzis, kurš runājās ar ļaužu grupiņu, pagriezās un tik noteica: “Paldies, mums viss ir, palīdziet paši sev!” un turpināja sarunu [smejas]. Viņa: “Nē, Jūs ne tā sapratāt, vai nevajag siltus dzērienus, tēju?” Students atkal pagriezās: “Ja Jūs pati savām rokām mājās uztaisīsiet tēju un atnesīsiet, tad labi, bet organizēt mums neko nevajag!” Protams, pēc tam uzradās televīzija, un viņu [ministri] intervēja, droši vien, pēc tam arī parādīja.
Pēc tam izlasīju Neatkarīgajā Avīzē, ka viņa izdevusi rīkojumu divreiz dienā pārbaudīt mūsu veselības stāvokli, bet mums nevajag šīs podačkas. Mums viss ir, mums viss ir kārtībā. Ja gadījumā mums kaut kas notiks, mēs izsauksim ātro palīdzību. Ja iemesls būs nepamatots, mēs arī samaksāsim. Mums nevajag šo ātro palīdzību. Tai pašā laikā ir tik ļoti daudz cilvēki, kuri tai nezvana, jo viņi baidās, ka viņiem būs jāmaksā 32 lati ar kapeikām. Ja ir brīvi līdzekļi, lūdzu, sūtiet šo ātro palīdzību tiem, kuriem tik tiešām to vajag!
Kā Tu pats fiziski panes to, ko Tu dari pašlaik?
Fiziski esmu labi nopakojies. Kad nāca lielais aukstums, tad paņēmu vienu dienu brīvu, aizbraucu uz veikalu un nopirku zvejnieku zābakus un guļammaisu ar komfortu līdz mīnus 10 grādiem. Kad nākošajā dienā veikala īpašniekam ziņoju, kuri ir siltākie zābaki Rīgā, un pastāstīju, ko mēs šeit darām, viņš uzdāvināja vēl četrus pārus mūsu komūnas dalībniekiem.
Cik jūs kopsummā šeit esat?
Šeit nakšņojuši ir 12 cilvēki. Tāda izteikta kodola gluži nav. Pirmsācējs Gints pašlaik ir slimnīcā. Piemēram, bija atbraucis Edvīns no Limbažiem, atbrauca pusdienas laikā, plānoja palikt. Mēs viņu nepazinām. Vakarā atbrauca mediķi, viņu iemānīja mašīnā, konstatēja temperatūru un aizveda uz slimnīcu, tagad trešo dienu pie normālas temperatūras viņu nelaiž ārā. Tāds kā spiediens, ka cilvēki šeit bojā savu veselību un visu vajadzētu aiztaisīt ciet. Par Gintu ir skaidrs, es viņam no pirmās dienas teicu, ka nevajag badoties, tieši otrādāk, sava veselība jāsargā. Viņš pēc desmit dienām beidza badoties, jo kādam bija solījis šīs dienas.
Te viss ir otrādi, ļoti jātaupa sava veselība. Pavadu nakti, no rīta eju uz savu oāzi, uzlādējos fiziski un garīgi, paēdu un pavadu šeit laiku līdz pusdienas laikam, pēc tam atpūšos un paguļu diendusu, un no pieciem pēcpusdienā līdz sešiem rītā esmu ierindā.
Ko Tu varētu teikt, ne par medijiem, ne par ministriem un ierēdņiem, ne par atbalstītājiem, kuri nes tēju un ievārījumu, bet par uzmācīgiem iedzērušiem? Sapratu, ka tie Tevi uztrauc.
Pie mums ir komūnas likums, ka šeit nedrīkst lietot alkoholu, un pat nedrīkst atrasties dzēruma stāvoklī. Sākumā mēs veiksmīgi izmantojām Vecrīgas tusētāju inerci doties tālāk un veiksmīgi pavadījām viņus: “Klusu, klusu, cilvēki šeit guļ, viņi atpūšas! Atnāciet rīt, ejiet tagad uz mājām!” Bet vēlāk viņi sāka uzmākties no visām pusēm.
Nodomāju: “Ārprāts!” un atcerējos savu bērnību. Mans tēvs bija alkoholiķis, naturālākais alkoholiķis. Viņam bija tāda mode, kad trijos četros naktī nāca mājās, vienmēr gribēja runāt ar mammu, bet mamma strādāja pusotru divas slodzes slimnīcā par medmāsu. Viņa bija nogurusi un gribēja gulēt, bet viņš vienmēr modināja un sauca uz virtuvi parunāt. Viņa gāja, pusotru stundu klanīja galvu, visam piekrita, līdz bija miers. Bet ja nogurums ņēma virsroku un viņa atteica, tad sākās skandāls, tika plēsti trauki, drēbes. Māte raudāja, apķēra mani un čukstēja: “Dēliņ, nekad, nekad dzīvē nedzer!” Tagad varētu būt tajā sava tēva vecumā...
Cik Tev ir gadu?
Man ir 45 gadi... ceturtdienas, piektdienas, sestdienas vakaros šeit garām iet 18-19 gadīgi jaunieši un es viņiem saku: [sāk čukstēt] “Klusu, klusu, mēs visu dienu esam stāvējuši aukstumā, mēs tagad atpūšamies. Nevajag klaigāt. Ejiet mājās, atnāciet rīt!” Bet viņiem ir tā pati reakcija, kas manam tēvam: “Nē! Ar ķieģeļiem logos! Ar sūda dakšām izgaiņāt! A kas Tu tāds esi? Tu kāds baigais šefs esi?!” Pilnīgi tas pats, viņi nesaprot, ja pieklājīgi palūdz, neko nesaprot.
Ļoti svarīgi, kā patiesībā ir, jo komentāros esot izskanējis, ka te ir tusiņš, te ir iedzeršana, bet te neviens nedzer! Te nav sieviešu, te neviena sieviete nepaliek, un te netiek lietots alkohols. Tagad jau mēs visi darām kā mana mamma, visam piekrītam, līdz ugunskurs izdziest un viņi [iereibušie] aiziet prom. Un tas ir tik sāpīgi!
Daudzi saka, ka jānomainās paaudzēm, lai kaut kas mainītos. Muļķības! Jaunā paaudze... viena daļa ir ārzemēs, viena daļa ir iejūgti darbā, jo ir saņemti kredīti, bet trešā ir pilnīgi nodzērusies, pilnīgi!
Kādas ir Tavas prognozes par jūsu komūnu un akciju?
Mēs par to nedomājam, neko neprognozējam, kā Didzis saka, mēs esam kā modinātājzvaniņi. Mēs sakām cilvēkiem: “Lai kaut kas mainītos, jāmainās pirmām kārtām pašiem!”
Nevis prasīt viņiem, tur pāri pār ielu?
Jā, jā, jā... Pirmās dienās atnāk tāds, knapi stāv uz kājām un saka, ka viņiem vajag to un to sadot. Mēs pajautājam: “Kurš tad būs vietā, vai Tu?!” Un vairs nav viņam ko teikt.
Kā Tu domā, vai mums ir kāds esošais politiskais spēks, kurš varētu veikt vēlamās pārmaiņas?
Neesmu daudz par to domājis, bet man liekas, ka tāda nav. Pie mums nāk tik daudz cilvēku, ka no viņiem var pasmelties dažādas idejas. Viens, piemēram, raksturoja mūsu pašreizējo vēlēšanu sistēmu... Padomju laikā bija deficīts un veikalā Sakta pārdeva dāvanu komplektus, es gribu nopirkt kaseti, bet klāt piesaiņots krūšturis, dārzeņu veikalā gribu nopirkt mandarīnu, bet tiem klāt sapuvis gurķis... Tā arī tagad, es vēlos balsot par profesionāli, kuram es uzticos, bet tur ir arī aktieris, tur ir sportists, tur ir komponists... [smaida].
Vai ir vēl kaut kas, ko neesmu pajautājis un Tu vēlies teikt?
Un Protestētājs sāk stāstīt fabulu par Titāniku Divi, kas atkal uzskrien virsū aisbergam. Par komandu, kas iekrīt okeānā un tiek aizskalota, par zemākās klases pasažieriem, kuri slapjām kājām pirmie pamana, ka kuģis grimst, par kārtību, secību un paņēmieniem, kā pašam paglābties un citus ievilkt glābšanas laivā, arī tos, kuriem kabatas pilnas ar smagām mantām. Par pirmo klasi, kura luksusa komfortā līdz pēdējam nepamana, ka kuģis grimst. Beigu beigās kuģis nogrimst, bet lielākā daļa ir glābšanas laivās un spēj palīdzēt atlikušai komandai, lai visi kopā sāktu būvēt jaunu kuģi. Jaunu.
“Mēs uzrakstījām kaimiņiem plakātu “Mosties!”, bet īstenībā būtu jāraksta “Glābies!””
PĒCVĀRDS
Pateicos Protestētajam par viņa veltīto laiku un devos prom. Un atkal pēc pārdesmit soļiem sajutu, cik ļoti nosalušas manas kajās. Kamēr klausījos komūnas notikumos, to nemaz nejutu, it kā kāds siltums būtu ap sapakotajām teltīm Brīvības bulvārī 36.
