Otrkārt, principā jau šādu iznākumu varēja paredzēt, izkalkulējot neoficiālo, bet nojaušamo lēmumu mēru – turīga tradicionāla veča intereses. No šī viedokļa potenciāli aktīvais pilsonis kļūst par paranoiķi, cenšoties atminēt scenāristu kolektīva domu gaitu. Šai nelaimei pakļauti ir arī valsts pārvaldes ierēdņi, jo virziena trūkums neļauj laicīgi sagatavot izsvērtus lēmumus un to pamatojumus un dzīvot pārliecībā, ka vienu brīdi viņus pašus nepakļaus haotiskai un neparedzētai “saīsināšanai” . Kopš esam iestājušies ES, valsts mērķis ir izpildīts. Oficiāli un stratēģiski deklarētais “cilvēks centrā” praksē atkāpjas un saprātīgi domājošs cilvēks neturēsies pie ilūzijas, ka valsts budžeta dalījumam varētu būt pat attāls sakars ar šo valsts stratēģisko mērķi.
Treškārt, potenciāli aktīvais pilsonis lēmumu pieņemšanas līmenī tikai formāli tiek uzskatīts par partneri. Daudz lielāka ietekme ir šī pilsoņa konvertācijai partiju reitingos. Šķiet vairums politiķu domu par pilsoņu doto pilnvarojumu redz reitingu diagrammās un vēlēšanu rezultātu tabulās matemātiskā izteiksmē. Rezultātus šajā vienkāršotajā izteiksmē ietekmē sabiedriskā doma, ko var stimulēt un virzīt ar atsevišķiem populistiskiem soļiem (piemēram, Tautas Partijas negatīvā nostāja pret nodokļu celšanu) vai reklāmas kampaņām. Sabiedrības protestiem nozīme ir tajā gadījumā, ja tie līdz ar jau minētajiem stimuliem ietekmē sabiedrisko domu.
Lēmumu kvalitāte ir sarežģītāks kauzālais līmenis un tā sauktie valdības sociālie partneri ir gana vientuļi, runājot ar valdību šajā līmenī. Piemēru pārdomātai un kvalitatīvai lēmumu pieņemšanai krīzes situācijā var atrast Somijā, kas ES visveiksmīgāk tiek galā ar ekonomisko krīzi. Somi ir mācījušies no krīzes, kas Somiju piemeklēja 1990o gadu sākumā, kad, Padomju Savienībai sabrūkot, somi palika bez ievērojamas savas produkcijas tirgus daļas. Līdzīgi kā Latvijā šobrīd somi sāka apcirpt bērnu pabalstus un atbalstu bērnu aprūpei. Tagad, plānojot savu politiku, Somija ņem vērā kļūdas – samazinātais atbalsts bērniem ir ievērojami ietekmējis 1990o gadu bērnu attīstības līmeni un valsts vēlākos gados ir tērējusi ievērojamus līdzekļus rehabilitācijai un jauno cilvēku reintegrācijai sabiedrībā. Pētījumi rāda, ka visā ES krīze vissmagāk ietekmē vidusšķiru un tāpēc pretkrīzes politika ir vērsta uz šo sabiedrības daļu, neļaujot tai noslīgt no sociālajiem pabalstiem atkarīgo cilvēku kategorijā. Politikas līmenī tas nozīmē universālo pabalstu sagabāšanu un nodokļu atlaides ģimenēm ar bērniem. No pierādījumos balstītas politikas viedokļa Rīgas Domes rīcība atceļot kompensācijas par vietas negarantēšanu pašvaldības bērnudārzā un dibinot jaunu pabalstu trūcīgajām ģimenēm ir absurda, jo pašvaldībai jau tagad ir pienākums atbalstīt šo ģimeņu grupu.
Vienu dienu radio kāda amatpersona klausītājiem skaidroja, ka pašreizējā ienākuma nodokļa sistēma Latvijā patiesībā esot progresīva, jo bagātākie procentuāli maksājot vairāk, bet trūcīgākie neapliekamā minimuma dēļ - mazāk. Viedoklis lieliski atspoguļo politikas kvalitātes līmeni un liek brīnīties par šīs konkrētās personas nekaunības pakāpi un sadzīvošanu ar sirdsapziņu.
Politikas kvalitātes līmenis ir Latvijas vājā vieta un krīzes dziļuma cēlonis. Domājot par šo jautājumu dziļāk, kompetence (vai tās trūkums) vien neļauj problēmu izskaidrot. Nesen pārlasīju priestera Aleksandra Šmēmana dienasgrāmatu, kur viņš apcerē politiku 1970os gados. Šmēmans raksta par varas vertikāli un to, kāpēc cilvēkiem nepatīk vara no augšas. Domāju, ka ideju var pārtulkot arī laicīgā valodā, runājot par cilvēka morālo vērtību vietu varas vertikālē: cik lielā mērā vara un autoritāte sabiedrībā nāk no augstākajām vērtībām – mīlestības, labestības un cieņas pret līdzcilvēku. Šmēmans raksta, ka sabiedrībai patīk diktatori, jo viņu vara nāk no apakšas, tā ir cilvēkiem labi saprotama un neprasa piepūli būt cilvēkam. Diktatori barojas no cilvēka zemiskajām tieksmēm – pašlabuma, skaudības, nenovīdības un paštaisnuma.
Varas koncentrēšana savās rokās nenozīmē atrasties varas vertikāles augšpusē, jo ar zemiskām metodēm nevar panākt sabiedrisku labumu ilgtermiņā, ja vien labumu nereducējam uz mantas koncentrēšanu sev tuvu stāvošu personu rokās īstermiņā. Jaunas sejas politikā vai jauna vadoņa portreta ierāmēšana Grūtupa finansētajā sociālajā reklāmā neko nemainīs, ja neķersimies klāt ilgtermiņa varas principu maiņai. No sirds novēlu katram turēties pie morāles principiem un nepadoties morālai krīzei, jo šis laiks rāda, cik nepatstāvīgs ir īstermiņa materiālais komforts, lai tam uzticētu visu savu dzīvi.
