Aina diezgan traģikomiska. Ja vara apzinās, ka tauta to nolād, tad droši vien varai ir arī pamatotas aizdomas, ka nav bijusi īsti savu uzdevumu augstumos. Ja tā, tad vienīgais, ko loģiski varētu iedomāties šādā situācijā, ir, ka vara lūdzas Dievu un tautu, lai tie tai piedod. Piedošana un nožēla, kā to zina ne tikai kristieši, ir ļoti saistītas – kas nenožēlo, tas nepelna piedošanu. Taču uz savu kļūdu atzīšanu gan minēto brokastu viesi, gan pie citiem augstiem galdiem sēdošie nav bijuši diez ko naski. Varbūt vara iedomājas, ka tai nav ko nožēlot? Taču kāpēc gan tā tomēr saredz tautas nolādējumu?
Nolād, kā zināms, ienaidniekus. To vara, iespējams, ir iedomājusies. Ko gan var uzskatīt par tautas ienaidniekiem? Protams, tos, kuri tai sagādājuši liela apmēra ciešanas un zaudējumus.
Ko, atskatoties vēsturē, Latvijā ir pieņemts uzskatīt par šādiem zaudējumiem? Vispirms jau abus pasaules karus un deportācijas. Vai Latvijas pašreizējo stāvokli var samērot ar lielākajām 20.gadsimta katastrofām? Diemžēl var.
Valsts institūcijas tā arī nav spējušas nosaukt Latviju pēdējos gados darba un labākas dzīves meklējumos pametušo iedzīvotāju skaitu. „Pārskatā par tautas attīstību 2006./2007. Cilvēkkapitāls: Mans zelts ir mana tauta?”, ko veica Latvijas sociālo zinātņu pārstāvji, tika secināts, ka aizbraukušo skaits ir vismaz 100 000. Salīdzinājumam var minēt, ka 1941. gada naktī no 14. uz 15. jūniju padomju vara deportēja 15 424 Latvijas iedzīvotājus, bet 1949. gada 25. martā, ieskaitot pie ģimenes locekļiem vēlāk aizbraukušos un nometinājumā dzimušos, – 44 191 cilvēku.
Tātad abās lielajās masu deportācijās kopā Latvija zaudēja apmēram pusi no sociālo zinātņu pārstāvju pirms četriem gadiem uzskaitītā emigrantu skaita. Ar to samērojams ir visa gandrīz astoņus gadus ilgušā staļinisma perioda represiju upuru skaits - apmēram 119 000[1] jeb tie aptuveni 120 000 cilvēku, ko Latvija, pēc atsevišķu vēsturnieku aplēsēm, zaudēja Otrajā pasaules karā. Lielāku iedzīvotāju skaita zudumu tik īsā laikā Latvija zaudēja tikai Pirmajā pasaules karā, kad krita vai dzimtenē neatgriezās ap 700 000 cilvēku. Taču, kas gan zina, cik tuvu pat šim skaitlim mēs pietuvotos, ja vien precīzi zinātu to iedzīvotāju daudzumu, kas Latviju pametuši pēdējos pāris gados vai vēl pametīs turpmākajos pāris gados? Nav izslēgts, ka, ierēķinot Latvijas pilsoņiem ārzemēs dzimušo un tur paliekošo pēcnācēju skaitu, Latvijas dzīvā spēka zaudējumu rekordu uzskaitījumā sociologiem nāksies ieviest augšupejošas korekcijas.
Ja varai pie šīs mūsdienu ekonomiskās un demogrāfiskās katastrofas nav nekādas daļas, tad būtu jājautā: kas gan vadīja valsti, kad bijām ceļā uz to? Ja vara to nedarīja, tad tā, protams, rīkojās kā tautas ienaidnieks, jo ir taču vara, kurai jāspēj vadīt valsti. Savukārt, ja vara to darīja, tad tā, protams, arī rīkojusies kā tautas ienaidnieks, jo varas darba rezultāts komentārus neprasa. Šādā situācijā vairāk tautai, nevis varai jālūdz Dievs, lai atbrīvo no lāsta.
Ņemot vērā, ka kristieši tiek aicināti lūgt par saviem ienaidniekiem, ir diezgan pašsaprotami, par ko šajā gadījumā varētu aizlūgt tauta. Taču par ko šādā gadījumā gan aizlūgtu brokastu politiķi – vai par tautu?
[1] Bleiere D., Butulis I., Feldmanis I., Stranga A., Zunda A. Latvijas vēsture 20. gadsimts. Rīga: Jumava, 2005, 317. lpp.
