Šis nav vienīgais viltojums vai joks antropoloģijas vēsturē un ar tādiem bagātas arī citas zinātņu nozares, biznesa vide, mācību iestādes un mediju telpa. Ar jokiem ir tā, ka par tiem mazāk smejas personas, kuras pašas izjokotas. Izņēmums ir gadījums, kad šīs personas joku uztver ar pašcieņu un spēj pasmieties par savu lētticību.
Mazsalacas meteorīta gadījums ir interesants ar to, ka daudzas iesaistītās personas joku ir uztvērušas nopietni un no situācijas iziet ar tādu pašcieņas apliecināšanas paņēmienu kā izjokotāju pazemošana, atsakoties no tā sniegtajiem pakalpojumiem. Fantastisks risinājums ir arī „vainīgās” kompānijas dalība sarunās ar pašvaldību, kur kā viens no kompensācijas veidiem tiek minēts tālāku reklāmas pasākumu atbalstīšana.
Valsts un pašvaldību institūciju reakcija acīmredzot bija pārsteigums reklāmas kampaņas pasūtītājiem, un tāpēc kampaņa tā arī īsti nesākās. Salīdzinot ar Amerikas gadījumu, kad ar gaisa balonu neaizlidoja bērns, mūsu nenokritušais meteorīts citu izjokošanas gadījumu starpā atrodas vēl uz gaumes robežas. Iemesls, kas to ievieto nepieļaujamu darbību sarakstā joku dalībniekiem, acīmredzot ir cits. Tā varētu būt arī citās situācijās Latvijā redzamā ticība vienai un absolūtai patiesībai. Jebkurš joks ir apdraudējums tās definēšanai. Latvijas iedzīvotāji lielākā mērā kā vecajā Eiropā tic zinātnei. Tāpat cilvēki tic, ka, definējot laulību kā savienību starp vīrieti un sievieti, laulība ir drošībā un ģimenes atbalsta politiku vairs nevajag. Meteorīts var nokrist vai nenokrist, bet nokrist „pa jokam” nevar.
Vakar es pārrunāju par to ar žurnālisti, kas bija strādājusi notikuma vietā. Viņa stāstīja, ka, intervējot vietējos, kāda sieviete esot pārvaicājusi, vai tas meteorīts tiešām ir nokritis. Mediju pārstāvjiem bija attēli, kas sievieti pārliecināja. Mūsu sarunas brīdī žurnāliste atzinās, ka jūtas muļķīgi, ka ko tādu cilvēkam iepriekšējā dienā iegalvojusi. Viņa apvaicājās, vai es esmu noticējusi meteorīta nokrišanai. Man bija visas atkāpšanās iespējas, jo meteorīta bedri es nebiju pa nakti sargājusi un nebiju atlikusi savus darbus, lai to apskatītu. Es nezināju, ko atbildēt, jo atskārtu, ka vienas patiesības sajūta manī ir galīgi amputēta un notikumus nevērtēju ar divu kategoriju (patiess/nepatiess) palīdzību. Varu tikai iedomāties, kā pāridarījuma sajūta pārņem cilvēkus, ja lietas apkārt var būt tikai melnas vai baltas.
Problēmas būtība nav visu lietu relativizēšanā. Mani valdzina pelēkā nokrāsa pa vidu un notikumu virpulis ap Mazsalacu. Var gadīties, ka Mazsalaca atpazīstamībā pārspēs Rīgu, kuras reklamēšanas kampaņā vēl šajā gadā tiks ieguldīts miljons latu, bet pļavas īpašnieks varēs apskatei izlikt vietu, kur "meteorīts nenokrita". Ja ne Latvijā, tad citur būs cilvēki, kas to novērtēs.
Nezinu, vai mierinājums tiem, kas jutās apkrāpti, būtu kāda cita mana personiskā atzīšanās - ja pirms gadiem divdesmit man kāds stāstītu, ka topošajā Latvijas valstī budžeta smagumu vilks trūcīgie iedzīvotāji un tie, kuriem ir vairāk apgādājamo, maksājot pēc būtības regresīvu ienākuma un īpašuma nodokli, es noteikti domātu, ka mani izjoko. Savukārt šodien kā preses joku es uztvertu ziņu, ka Latvijā tiek ieviests progresīvs ienākuma nodoklis.
