Vispasaules psihes veselības diena: Izdzīvošanas stāsts
2009. gada 10. oktobris ir Vispasaules psihes veselības diena, kad miljoniem cilvēku visā pasaulē strādā, lai paaugstinātu informētību un piesaistītu tik ļoti nepieciešamos līdzekļus psihiskās veselības gadījumiem. Endrjū Smits, 28 gadus vecs, dzīvo ar šizo-afektīvajiem traucējumiem. Galu galā tie tika diagnosticēti, kad viņš pārkāpa divdesmit gadu slieksni, pēc depresiju gadiem, halucinācijām un [medikamentu] pārdozēšanas. Par to viņš stāsta Guardian Weekly redaktoram Markam Kingam.
„Kad es biju apmēram septiņus vai astoņus gadus vecs, man bieži bija depresijas un mana mamma domāja, kas esmu mazliet dīvains, jo visi pārējie bērni bija ļoti laimīgi skolā, toties es visu laiku nomākts. Mēs gājām pie ārsta un gājām uz slimnīcu. Es patiešām jutos nelaimīgs un nesapratu, kāpēc. Es domāju, ka atšķiros no visiem pārējiem. Tas nemaz nebija jauki. Viņi vienu brīdi domāja, ka man ir ziemas depresija*, jo man daudz sliktāk palika ziemā. Patiesībā mana īstā diagnoze netika konstatēta līdz 23 gadu vecumam.
Kad man bija astoņi gadi, man izrakstīja antidepresantu amitriptilīnu. Apmēram gadu man bija labi, un viņi pārtrauca to izrakstīt. Desmit gadu vecumā mans stāvoklis atkal sāka pasliktināties. Pusaudžu gadi ir sarežģīts laiks ikvienam, taču es biju patiešām nomākts – sāku iedzert un vēlāk eksperimentēt ar narkotikām. Ketamīns, ekstāze, amfetamīns. Tas bija laiks, un tagad es zinu, ka tas nedeva man neko labu.
Narkotikas bija kulminācijā, kad man bija 19 vai 20, bet es tās pārtraucu uz divarpus gadiem, jo man sākās psihozes – sāku dzirdēt balsis, halucinācijas, avīzēs, žurnālos lasīju apslēptas ziņas, tās dzirdēju arī radio un televīzijā. Ar mani sarunājās ļaudis.
Strādāju, mācījos par frizieri, taču mans darbs cieta. Mana mamma ievēroja, ka es daudz svīstu. Ļoti novājēju, un mati sāka izkrist šķipsnām. Gandrīz nemaz neēdu. Galu galā pēc apmēram sešiem mēnešiem atzinos mammai, ka dzirdu šīs balsis un saņemu ziņas, un ka man ir no tā ļoti bail.
Neatminu konkrētas ziņas vai vēstījumus, taču biju ļoti paranoisks. Jebkas skāra mani. Ikviens teļļukā aizskāra mani. Ja es ko lasīju, tur vienmēr bija slēpta ziņa par mani – tas nemaz nebija jauki. Tas mani nomāca. Atceros, kā slimnīcas istabā, kur bija arī mamma un ārsts, man aiz muguras mani izsvilpa un šņāca, bet istabā neviena cita bez mums nebija. Tas bija ļoti riebīgi.
Mana bioloģiskā māte (esmu adoptēts) esot mirusi, kad viņai bija 23, ar nopietnām psihiskās veselības problēmām. Tās var iedzimt, tā ka es domāju, ka pastāv saite starp manām un manas mātes psihiskām slimībām. Kad man bija 23, man noteica šizo-afektīvo traucējumu** diagnozi, bet man izrakstīja nepareizas zāles. Tās bija atbilstošas zāles manai slimībai, bet nebija derīgas man. Cilvēki dažādi reaģē uz dažādiem medikamentiem. Joprojām biju nelaimīgs un domāju: „Man nav izejas no tā visa, atlikusī dzīve ir bez cerībām.” Tajā laikā nestrādāju vairākus gadus, mani mati bija izkrituši, un biju ļoti pieņēmies svarā no zāļu lietošanas.
Tā 24 gadu vecumā iedzēru par daudz antidepresantus, trīs dienas bezsamaņā nogulēju slimnīcā un gandrīz nomiru. Atminos, kā mana mamma, mans tētis, tante, onkulis un mana māsa - visi sēdēja ap gultu. Kad atmodos, kas, atskatoties, bija tik tiešām jauki, jo es viņus biju izdzinis caur elli.
Ārsti un māsas bija ļoti aizņemti, tomēr viņi izdarīja visu labāko, lai ārstētu mani. Man šķiet, ka NHS*** psihiskās veselības sadaļai pietrūkst dažu lietu. Te ir par daudz gadījumu skaitu, par daudz slimu cilvēku, un viņiem ir grūti un sarežģīti. Man ir laba pieredze ar ārstiem un arī tik tiešām slikta pieredze. Pāris reizes man mamma rakstīja sūdzības, ļoti nopietnas, un pēc tam mēs saņēmām patiešām labu palīdzību. Diemžēl bija jāraksta šīs vēstules, lai viņus iekustinātu. Ja tu nokļūsti līdz ārstam, viņi ir labi, tikai piekļūt šai palīdzībai ir sarežģītā puse.
Šizo-afektīvie traucējumi nav šizofrēnija, tiem ir šizofrēnijas tendences kopā ar depresiju. Tomēr es negribu sēdēt, lasīt un izburties tam visam cauri, es gribu tikai sakārtot savu dzīvi.
Mani daudz konsultēja, kad biju depresijā. Bet pēc tam vai lietojot medikamentus, es negribēju konsultācijas. Es atteicos no tām, jo jūtos daudz labāk, saņemot jaunas zāles kopš 25 gadu vecuma. Man pašlaik ir 28, un pēdējie trīs gadi bijuši saspringts mācību grafiks, bet tie bijuši arī ļoti pozitīvi, un es gūstu no dzīves daudz vairāk, nekā vispār kādreiz cerēju.
Ļaudis domā, ja konstatēta psihiska slimība, tad dzīve ir beigusies. Bet es strādāju ar saviem sapņiem un ambīcijām. Esmu uzrakstījis grāmatu ar nosaukumu „Soi”, kas balstās uz manas dzīves stāstu. Tā ir grāmata bērniem un pieaugušajiem, ko esmu arī ilustrējis un ko laidīs klajā šogad ap Ziemassvētkiem. Esmu uzrakstījis trīs [grāmatas], bet sākumā izdošu šo vienu. Tā ir par zēnu, kurš dodas ceļojumā, lai pa īstam sevi atrastu, un stāstam ir laimīgas beigas.
Bez šaubām, joprojām ap psihiskās veselības jautājumiem pastāv stigma (kauna zīme). Vēl sliktāk, ja ļaudis mani žēlo, bet man to nevajag. Vai arī viņi nespēj to izturēt un bēg par jūdzi. Cilvēki burtiski ir izvairījušies no manis vai arī draugi attālinājušies. Grūti veidot arī attiecības. Esmu ļoti atvērts un nemaz nekaunos par savu garīgo veselību, bet esmu pāris reizes piedzīvojis pilnīgu katastrofu, kad tuvināšanas laikā esmu pavēstījis par saviem šizo-afektīvajiem traucējumiem. Esmu iemācījies vairāk piesargāties, taču tam tā nevajadzētu būt. Es ceru palīdzēt pārējiem, daloties savā pieredzē.
Lūdzu, apmeklē savu ārstu, ja pamani sevī kaut ko no tā, par ko es stāstīju. Ja tev nav ģimenes vai draugu, pie kuriem griezties, dodies pie sava ārsta. Izstāsti viņiem visu, tikai esi patiess. Ja nepieciešams, lūdz palīdzību, ja kaut kas nav kārtībā, ja tavā galvā ir kaut kas, kam tur nevajadzētu būt… Es nevienam neko neteicu sešus mēnešus. Es svīdu un raudāju un biju ļoti nobijies, man kļuva aizvien sliktāk un sliktāk. Ja tev arī ir depresiju vēsture, iespējams, tas varētu pārvērsties par ko citu.
Jauki, ka man ir iespējams izstāstīt savu pieredzi Vispasaules psihes veselības dienā. Lai cilvēki redzētu, ka iespējams mainīties. Tev iespējams pieķerties pārmaiņām, tev tikai vajag iedvest nedaudz ticības un cerības sevī un citos, jo joprojām kaut kur šai brīdī saslimst daudzi cilvēki un viņiem pieder manas simpātijas vai līdzcietība.”
* sezonāli afektīvie traucējumi (ziemas depresija vai ziemas skumjas) ir garastāvokļa traucējumi, ka psihiski veseli cilvēki izjūt nomāktību ziemā vai, daudz retāk, vasarā.
** šizo-afektīvie traucējumi ir garastāvokļa traucējumu (depresijas) un psihožu (realitātes uztveres zaudējums) kombinācija, kas periodiski atkārtojas.
*** National Health Services ir publiski finansēta veselības aprūpes sistēma Anglijā (arī Skotijā, Velsā un Ziemeļīrijā).
2009. gada 10. oktobris ir Vispasaules psihes veselības diena, kad miljoniem cilvēku visā pasaulē strādā, lai paaugstinātu informētību un piesaistītu tik ļoti nepieciešamos līdzekļus psihiskās veselības gadījumiem. Endrjū Smits, 28 gadus vecs, dzīvo ar šizo-afektīvajiem traucējumiem. Galu galā tie tika diagnosticēti, kad viņš pārkāpa divdesmit gadu slieksni, pēc depresiju gadiem, halucinācijām un [medikamentu] pārdozēšanas. Par to viņš stāsta Guardian Weekly redaktoram Markam Kingam.
„Kad es biju apmēram septiņus vai astoņus gadus vecs, man bieži bija depresijas un mana mamma domāja, kas esmu mazliet dīvains, jo visi pārējie bērni bija ļoti laimīgi skolā, toties es visu laiku nomākts. Mēs gājām pie ārsta un gājām uz slimnīcu. Es patiešām jutos nelaimīgs un nesapratu, kāpēc. Es domāju, ka atšķiros no visiem pārējiem. Tas nemaz nebija jauki. Viņi vienu brīdi domāja, ka man ir ziemas depresija*, jo man daudz sliktāk palika ziemā. Patiesībā mana īstā diagnoze netika konstatēta līdz 23 gadu vecumam.
Kad man bija astoņi gadi, man izrakstīja antidepresantu amitriptilīnu. Apmēram gadu man bija labi, un viņi pārtrauca to izrakstīt. Desmit gadu vecumā mans stāvoklis atkal sāka pasliktināties. Pusaudžu gadi ir sarežģīts laiks ikvienam, taču es biju patiešām nomākts – sāku iedzert un vēlāk eksperimentēt ar narkotikām. Ketamīns, ekstāze, amfetamīns. Tas bija laiks, un tagad es zinu, ka tas nedeva man neko labu.
Narkotikas bija kulminācijā, kad man bija 19 vai 20, bet es tās pārtraucu uz divarpus gadiem, jo man sākās psihozes – sāku dzirdēt balsis, halucinācijas, avīzēs, žurnālos lasīju apslēptas ziņas, tās dzirdēju arī radio un televīzijā. Ar mani sarunājās ļaudis.
Strādāju, mācījos par frizieri, taču mans darbs cieta. Mana mamma ievēroja, ka es daudz svīstu. Ļoti novājēju, un mati sāka izkrist šķipsnām. Gandrīz nemaz neēdu. Galu galā pēc apmēram sešiem mēnešiem atzinos mammai, ka dzirdu šīs balsis un saņemu ziņas, un ka man ir no tā ļoti bail.
Neatminu konkrētas ziņas vai vēstījumus, taču biju ļoti paranoisks. Jebkas skāra mani. Ikviens teļļukā aizskāra mani. Ja es ko lasīju, tur vienmēr bija slēpta ziņa par mani – tas nemaz nebija jauki. Tas mani nomāca. Atceros, kā slimnīcas istabā, kur bija arī mamma un ārsts, man aiz muguras mani izsvilpa un šņāca, bet istabā neviena cita bez mums nebija. Tas bija ļoti riebīgi.
Mana bioloģiskā māte (esmu adoptēts) esot mirusi, kad viņai bija 23, ar nopietnām psihiskās veselības problēmām. Tās var iedzimt, tā ka es domāju, ka pastāv saite starp manām un manas mātes psihiskām slimībām. Kad man bija 23, man noteica šizo-afektīvo traucējumu** diagnozi, bet man izrakstīja nepareizas zāles. Tās bija atbilstošas zāles manai slimībai, bet nebija derīgas man. Cilvēki dažādi reaģē uz dažādiem medikamentiem. Joprojām biju nelaimīgs un domāju: „Man nav izejas no tā visa, atlikusī dzīve ir bez cerībām.” Tajā laikā nestrādāju vairākus gadus, mani mati bija izkrituši, un biju ļoti pieņēmies svarā no zāļu lietošanas.
Tā 24 gadu vecumā iedzēru par daudz antidepresantus, trīs dienas bezsamaņā nogulēju slimnīcā un gandrīz nomiru. Atminos, kā mana mamma, mans tētis, tante, onkulis un mana māsa - visi sēdēja ap gultu. Kad atmodos, kas, atskatoties, bija tik tiešām jauki, jo es viņus biju izdzinis caur elli.
Ārsti un māsas bija ļoti aizņemti, tomēr viņi izdarīja visu labāko, lai ārstētu mani. Man šķiet, ka NHS*** psihiskās veselības sadaļai pietrūkst dažu lietu. Te ir par daudz gadījumu skaitu, par daudz slimu cilvēku, un viņiem ir grūti un sarežģīti. Man ir laba pieredze ar ārstiem un arī tik tiešām slikta pieredze. Pāris reizes man mamma rakstīja sūdzības, ļoti nopietnas, un pēc tam mēs saņēmām patiešām labu palīdzību. Diemžēl bija jāraksta šīs vēstules, lai viņus iekustinātu. Ja tu nokļūsti līdz ārstam, viņi ir labi, tikai piekļūt šai palīdzībai ir sarežģītā puse.
Šizo-afektīvie traucējumi nav šizofrēnija, tiem ir šizofrēnijas tendences kopā ar depresiju. Tomēr es negribu sēdēt, lasīt un izburties tam visam cauri, es gribu tikai sakārtot savu dzīvi.
Mani daudz konsultēja, kad biju depresijā. Bet pēc tam vai lietojot medikamentus, es negribēju konsultācijas. Es atteicos no tām, jo jūtos daudz labāk, saņemot jaunas zāles kopš 25 gadu vecuma. Man pašlaik ir 28, un pēdējie trīs gadi bijuši saspringts mācību grafiks, bet tie bijuši arī ļoti pozitīvi, un es gūstu no dzīves daudz vairāk, nekā vispār kādreiz cerēju.
Ļaudis domā, ja konstatēta psihiska slimība, tad dzīve ir beigusies. Bet es strādāju ar saviem sapņiem un ambīcijām. Esmu uzrakstījis grāmatu ar nosaukumu „Soi”, kas balstās uz manas dzīves stāstu. Tā ir grāmata bērniem un pieaugušajiem, ko esmu arī ilustrējis un ko laidīs klajā šogad ap Ziemassvētkiem. Esmu uzrakstījis trīs [grāmatas], bet sākumā izdošu šo vienu. Tā ir par zēnu, kurš dodas ceļojumā, lai pa īstam sevi atrastu, un stāstam ir laimīgas beigas.
Bez šaubām, joprojām ap psihiskās veselības jautājumiem pastāv stigma (kauna zīme). Vēl sliktāk, ja ļaudis mani žēlo, bet man to nevajag. Vai arī viņi nespēj to izturēt un bēg par jūdzi. Cilvēki burtiski ir izvairījušies no manis vai arī draugi attālinājušies. Grūti veidot arī attiecības. Esmu ļoti atvērts un nemaz nekaunos par savu garīgo veselību, bet esmu pāris reizes piedzīvojis pilnīgu katastrofu, kad tuvināšanas laikā esmu pavēstījis par saviem šizo-afektīvajiem traucējumiem. Esmu iemācījies vairāk piesargāties, taču tam tā nevajadzētu būt. Es ceru palīdzēt pārējiem, daloties savā pieredzē.
Lūdzu, apmeklē savu ārstu, ja pamani sevī kaut ko no tā, par ko es stāstīju. Ja tev nav ģimenes vai draugu, pie kuriem griezties, dodies pie sava ārsta. Izstāsti viņiem visu, tikai esi patiess. Ja nepieciešams, lūdz palīdzību, ja kaut kas nav kārtībā, ja tavā galvā ir kaut kas, kam tur nevajadzētu būt… Es nevienam neko neteicu sešus mēnešus. Es svīdu un raudāju un biju ļoti nobijies, man kļuva aizvien sliktāk un sliktāk. Ja tev arī ir depresiju vēsture, iespējams, tas varētu pārvērsties par ko citu.
Jauki, ka man ir iespējams izstāstīt savu pieredzi Vispasaules psihes veselības dienā. Lai cilvēki redzētu, ka iespējams mainīties. Tev iespējams pieķerties pārmaiņām, tev tikai vajag iedvest nedaudz ticības un cerības sevī un citos, jo joprojām kaut kur šai brīdī saslimst daudzi cilvēki un viņiem pieder manas simpātijas vai līdzcietība.”
* sezonāli afektīvie traucējumi (ziemas depresija vai ziemas skumjas) ir garastāvokļa traucējumi, ka psihiski veseli cilvēki izjūt nomāktību ziemā vai, daudz retāk, vasarā.
** šizo-afektīvie traucējumi ir garastāvokļa traucējumu (depresijas) un psihožu (realitātes uztveres zaudējums) kombinācija, kas periodiski atkārtojas.
*** National Health Services ir publiski finansēta veselības aprūpes sistēma Anglijā (arī Skotijā, Velsā un Ziemeļīrijā).
