Diez vai pensijas vecuma paaugstināšana pati par sevi ir pārsteigums - demogrāfiskā situācija valdībām visā Rietumu pasaulē liek pieņemt arvien nepopulārākus lēmumus. Taču Eiropas demogrāfijas statistikas bedrē jau gadiem grimstošajā Latvijā, kura nupat to vēl padziļinājusi ar ekonomikas dižķibeles radītajām tālejošām sekām, pensionēšanās vecuma paaugstināšana daudziem nozīmē to pašu, ko ugunsgrēka pārņemta nama iemītniekiem likt cerēt uz nākamnedēļ gaidāmu lietu.
Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati, 2008. gadā dzimušo iedzīvotāju vidējais paredzamais mūža ilgums bija 72,7 gadi, tostarp vīriešiem - 67,2 gadi, sievietēm - 77,9 gadi. Tādējādi, pavirši vērtējot, iznāk, ka vidējais Latvijas vīrietis, ja pensionēšanās vecums būs 65 gadi, pensionāra statusā spēs būt vien 2,2. gadus. Ņemot vērā, ka vidējais mūža ilgums Latvijā ir ap 72 gadiem, var secināt, ka, pensionējoties 65 gadu vecumā, mūsu valsts iedzīvotāji vidēji pensijā pabūs gadus septiņus. Cik tas ir daudz pēc vidēji 40 gadu darba mūža, var lēst dažādi. Teiksim, hrestomātiskam vācu pensionāram, kuru visbiežāk redzam baltos šortos bezrūpīgi pastaigājamies pa Vecrīgu, septiņi gadi ir šokējoši maz. Taču zinot, ka apmēram 80 procenti Latvijā izmaksāto pensiju nepārsniedz oficiāli noteikto iztikas minimumu, kurš turklāt joprojām tiek aprēķināts pēc novecojušas pagājušā gadsimta 90. gados izstrādātas metodikas, septiņi gadi var radīt asociācijas ar jēdzienu "sroks". Taču ņemot vērā, ka pensionāru masveida pašnāvības Latvijā vēl nav novērotas, varasvīri varētu izdarīt secinājumu, ka šī iedzīvotāju kategorija joprojām apbrīnojami ietiepīgi vēlas turpināt eksistenci.
Pensija nav pabalsts, bet gan cilvēka darba mūžā uzkrātais nodrošinājums vecumdienām. Kopš 1997. gada likums "Par valsts pensijām" vecuma pensiju pielīdzina personas īpašumam. 2002. gada 19. marta Satversmes tiesas spriedums, kas par nelikumīgu atzina pensiju ieturēšanu no strādājošiem pensionāriem, to atgādina vēlreiz. Tādēļ jauni tiesu darbi saistībā ar pensiju un pensionēšanās aizskaršanu ir vienīgi laika jautājums. Par tā juridisko iznākumu var strīdēties, taču no morāles viedokļa valsts glābšana ar tiesiski apšaubāmām metodēm uz neaizsargātāko sabiedrības grupu rēķina jau tagad ir ar acīmredzamu spriedumu: amoralitāte.
Varasvīriem taču nevarētu būt nepieejama doma, ka pensionēšanās vecumam ir jābūt kaut kā saistītam ar vidējo mūža ilgumu valstī? Tāpat kā pensijas apmēram - ar dzīves vidējo līmeni. Tāpat nebūtu peļami apjēgt, ka ir nepareizi paaugstināt pensionēšanās vecumu, ja vienlaikus netiek radītas jaunas darba vietas
