VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Arnis Slobožaņins
LV portālam
27. aprīlī, 2022
Lasīšanai: 11 minūtes
RUBRIKA: Viedoklis
TĒMA: Valsts vērtības
8
8

Latgalieši un slovāki: kopīgais un atšķirīgais

FOTO: Ieva Čīka, LETA

Kopš 2019. gada 27. aprīli Latvijā atzīmē kā Latgales kongresa dienu, lai pieminētu un saglabātu tautas atmiņā 1917. gada 26. un 27. aprīļa (pēc jaunā stila – 9. un 10. maija) vēsturiskos notikumus Rēzeknē, kur pirmā demokrātiski ievēlētā Latgales latviešu pārstāvju sanāksme lēma, – Latgales, Vidzemes un Kurzemes latvieši ir viena tauta, un Latgalei jāapvienojas ar pārējiem topošās Latvijas valsts novadiem vienā zemē. Šis lēmums bija nozīmīgs sākumpunkts vēlākajai neatkarīgas Latvijas Republikas dibināšanai. 1920. gada aprīlī, kad Latvijas tauta devās pie vēlēšanu urnām, lai ievēlētu Satversmes sapulci, kuras uzdevums bija izstrādāt jaunās valsts konstitūciju, lielāko deputātu skaitu (39) izvēlējās tieši Latgales iedzīvotāji. Latgaliešu centieni aizstāvēt savas kultūras un valodas tiesības tolaik reizēm tika salīdzināti ar slovāku situāciju jaunizveidotajā Čehoslovākijas valstī. Vai tam bija pamats, šajā publikācijā vēstures pētnieka un studenta Čehijā Arņa Slobožaņina redzējums.   

īsumā
  • Vairākos vēstures avotos parādās vispārīgs slovāku un latgaliešu salīdzinājums. Latvijas Satversmes sapulces stenogrammas liecina, ka uz to atsaucas latgaliešu politiķis Francis Kemps.
  • Latgaliešu un slovāku centienus sev nodrošināt pašvaldību topošajās valstīs pirms konstitūciju pieņemšanas fiksē vairāki juridiski dokumenti. Zināmākie – Pitsburgas vienošanās un Latgales kongresa rezolūcija.
  • Latgales kongresu vēsturnieki nevērtē kā vienošanos starp latgaliešiem un Kurzemes, un Vidzemes latviešiem, bet kā latgaliešu gribas izteikšanu.
  • Vēstures avoti liecina, ka Latgales politiskās partijas savās politiskajās programmās bija paredzējušas Latgales pašvaldību. Reģiona īpatnības 20. gadsimta 20. gados tika garantētas tikai valodas jautājumā.
  • Atšķirībā no slovākiem, latgalieši pamazām tuvinājās Baltijas latviešiem un iekļāvās Latvijas valstī.

Šķietami nesaistītām Eiropas tautām mēdz būt pārsteidzoši līdzīgas vēstures epizodes. 1918. gadā gandrīz vienlaicīgi tika dibinātas Čehoslovākija un Latvija. Valstu pamatnācijas sastāvs nebija viendabīgs. Vēsturiski bija izveidojušās atšķirības starp Latgales latviešiem un Baltijas latviešiem, līdzīgi kā starp čehiem un slovākiem. Radās diskusija par to, vai jaunajās valstīs ir viena vai divas tautas un kā nodrošināt latgaliešu un slovāku tiesības uz pašvaldību un citām tiesībām konstitūcijās.

Vairākos vēstures avotos parādās vispārīgs slovāku un latgaliešu salīdzinājums. Latvijas Satversmes sapulces stenogrammas liecina, ka uz slovāku situāciju Čehoslovākijā atsaucas inženieris, latgaliešu politiķis, Satversmes sapulces loceklis no Latgales ļaužu partijas Francis Kemps, kurš, debatējot par latgaliešu valodas tiesībām Satversmē, uzsver, ka Čehoslovākijā līdzās var veiksmīgi pastāvēt divas valodas vai divas valodas formas (čehu un slovāku). F. Kemps uzskatīja, ka Čehoslovākijas pieredze jāņem vērā un līdzīgs risinājums jāievieš arī Latvijā. Vienai valodas formai nav jānomāc otra. 

1920. gadā slovākus un latgaliešus rakstā “No mana ceļojuma pa Latviju” ir salīdzinājis arī poļu laikraksta “Gazeta Warszavska” žurnālists Pšemislavs Mončevskis. “Vietējie latvieši, tā sauktie latgalieši – katoļi, kuri runā savā dialektā (tāpat kā čehi un slovāki).” Aprakstot savu ceļojumu pa Čehoslovākiju 1925. gadā, līdzības starp slovākiem un latgaliešiem saskatījusi Latgales politiķe un izglītības darbiniece Valerija Seile (1891–1970). “Taipat, kai Latgola ir iznasuse uz sovim placim vyssmogōkū jūgu, tai ari Slovākija tū pošu pōrdzeivojuse sovā zemē.

Latgales kongress un Pitsburgas vienošanās

Latgaliešu un slovāku centienus sev nodrošināt pašvaldību topošajās valstīs pirms konstitūciju pieņemšanas fiksē vairāki juridiski dokumenti. Īpašu uzmanību piesaista divi no tiem. Slovāku gadījumā tā ir Pitsburgas vienošanās (ASV, 1918), savukārt latgaliešu gadījumā – Latgales kongresa rezolūcija (1917).

Pitsburgas vienošanās otrais un trešais punkts paredz, ka Slovākijai būs sava pašvaldība, tiesas un slovāku valoda būs oficiālā valoda skolās un ikdienas dzīvē. Latgales kongresa rezolūcijas otrais punkts nosaka: “Mēs, Latgales latvieši, apvienodamies ar Kurzemes un Vidzemes latviešiem, paturam savu pašvaldību, pilnas pašnoteikšanās tiesības valodas, reliģijas, baznīcas, skolu jomās un ekonomiskos, tāpat arī zemes jautājumos, baznīcas lietās pievienojot Latgalei arī Kurzemes un Vidzemes katoļus.”

Dokumenti liecina, ka bez prasības pēc pašvaldības, kopīga ir arī vēlēšanās jaunajās valstīs nodrošināt tiesības slovāku un latgaliešu valodai. Latgales kongresa rezolūcijā, atšķirībā no Pitsburgas vienošanās, neparādās prasība par tiesībām izveidot savas tiesas, turpretī slovāki neprasa pašnoteikšanos reliģijas, skolu, zemes un ekonomiskajos jautājumos.

Trimdas latgaliešu vēstures pētnieks Miķelis Bukšs atsaucas uz epizodi Latgales kongresā, kad delegāts, inženieris Francis Kemps (1876–1952) uzstājīgi lūdzis, lai kongresa rezolūcijai pievieno aktu jeb rakstiskās garantijas no baltiešu pārstāvjiem Zigfrīda Annas Meierovica un Jāņa Zālīša, lai latgaliešiem būtu nodrošinātas pašvaldības tiesības. Pēc M. Bukša domām, šāds akts būtu salīdzināms ar Pitsburgas vienošanās aktu starp čehiem un slovākiem. Bukšs to pamato: “Taidu aktu beja pīm., sarakstējuši ari slovaki pi vīnošonōs ar čechim 1918. g. 30. majā. Storp čechim pyrmais paraksteitōjs ir Masariks, vālokais vaļsts prezidents.

Latgales kongresu 1917. gada 26. un 27. aprīlī Rēzeknē organizēja latgaliešu katoļu garīdzniecība ar Franci Trasunu priekšgalā. Kongresā piedalījās arī latvieši no Kurzemes un Vidzemes, tomēr vēsturnieki šo kongresu nevērtē kā vienošanos starp latgaliešiem un Kurzemes, un Vidzemes latviešiem, bet kā latgaliešu gribas izteikšanu.

Pitsburgas vienošanās tika noslēgta 1918. gada 31. maijā Amerikas Savienotajās Valstīs. Vienošanās notika ārpus topošās Čehoslovākijas. Amerikas valdība atbalstīja neatkarīgas Čehoslovākijas izveidošanos, tāpēc nelika šķēršļus šādas vienošanās noslēgšanai. Vienošanās notika starp emigrācijā Amerikā dzīvojošajiem čehiem un slovākiem. Pitsburgas vienošanās iniciators un organizētājs bija politiķis un sociologs Tomāšs Masariks (1850–1937). Tās galvenais mērķis bija kopīgas čehu un slovāku valsts izveide, apvienojot Austrijas Bohēmiju, Morāviju, Silēziju un Ungārijas sastāvā ietilpstošo Slovākiju.

Gan Latgales kongresu, gan Pitsburgas vienošanos vēsturnieki vērtē kā priekšnoteikumu Latvijas un Čehoslovākijas dibināšanai 1918. gadā.

Daļa Pirmā Latgales kongresa delegātu pie Tirdzniecības skolas ēkas Rēzeknē 1917. gada 27. aprīlī.

Pašvaldības jautājums konstitūcijās

Darbu pie Latvijas Konstitūcijas izstrādes un pieņemšanas veica Latvijas Satversmes sapulce. Tā tika demokrātiski ievēlēta 1920. gadā un sastāvēja no 150 locekļiem (1920. gada rudenī no Ziemeļvidzemes apvidiem, kuri aprīlī atradās Igaunijas okupācijā, ievēlēja vēl 2 deputātus. Šeit red. piezīme). Satversmes sapulce darbojās divus gadus – līdz 1922. gadam. Čehoslovākijas konstitūciju 1920. gadā izstrādāja un pieņēma Čehoslovākijas Revolucionārā nacionālā asambleja, kas sastāvēja no 270 delegātiem un, atšķirībā no Satversmes sapulces, nebija demokrātiski ievēlēta.

Latgales kongresa rezolūcija tika izmantota kā arguments, lai garantētu pašvaldības tiesības Latvijas konstitūcijā. Piemēram, Satversmes sapulces loceklis, Latgales kristīgo zemnieku partijas pārstāvis, garīdznieks Francis Trasuns (1864–1926) norādīja: “1917. gadā kādā kongresā Rēzeknē mūsu tagadējais ministru prezidents Meierovica kungs un nelaiķis Zālītis apsolīja Pagaidu nacionālās padomes un visu baltiešu vārdā, ka tai gadījumā, ja tautai būs zināma brīvība, tad latgalieši baudīs savu autonomiju Latgalē.”

Arī atsaukšanās uz Pitsburgas vienošanos kā slovākiem doto solījumu nepildīšanas pierādījumu bieži parādījās dažādos slovāku politiķu izdotajos dokumentos. Kā piemēru var minēt slovāku politiķa un garīdznieka Andreja Hlinkas (1864–1938) 1922. gadā sarakstīto memorandu, kurā autors citēja Pitsburgas vienošanos, apvainoja čehus Slovākijas kolonizēšanā un pārmeta Čehoslovākijas valdībai vienošanās nepildīšanu.

Vēstures avoti liecina, ka Latgales politiskās partijas savās politiskajās programmās bija paredzējušas Latgales pašvaldību. Latgales ļaužu partija Latgalei paredzēja atsevišķu parlamentu ar 30 locekļiem, atsevišķas ministrijas, kā arī īpašu nodokli pašvaldības darbības nodrošināšanai. Latgales zemnieku partijas programma paredzēja, ka skolas, policija, visa pārvalde būs vietējo latgaliešu rokās. Politisko programmu saturs rezultējās Latgales politiķu prasībā konstitūcijā iekļaut likuma pantu, kas paredz, ka Latgale bauda plašas pašvaldības tiesības, kuras nosaka īpašs likums.

Latgaliešu un slovāku pašvaldības ideja jaunajās valstīs neguva pietiekamu politisko atbalstu un netika iekļauta valstu konstitūcijās. Reģiona īpatnības 20. gadsimta 20. gados tika garantētas tikai valodas jautājumā. Savukārt Čehoslovākijas konstitūcijai tika pievienots īpašs valodas akts, kas noteica, ka valsts valoda ir čehoslovāku valoda ar divām valodas formām – čehu un slovāku. Akts garantē, ka slovāku valodas forma ir valsts valoda un var tikt izmantota skolās, valsts iestādēs un ikdienas dzīvē. Atšķirībā no slovākiem, latgaliešu valodas tiesības netika nostiprinātas konstitūcijā. Toties 1921. gadā Latvijas Ministru kabinets izdeva speciālu likumu, kas paredzēja, ka latgaliešu valsts iestādēm ir jāpieņem latgaliešu izloksnē rakstīti dokumenti un ka privātpersonas var brīvi lietot latgaliešu valodu, sarakstoties uz izkārtnēm, darbvedībā utt.

Gan Rēzeknes kongresa rezolūcijā, gan Pitsburgas līgumā ir līdzības attiecībā uz mēģinājumiem nodrošināt zināmu pašpārvaldi un autonomiju jaunajās valstīs. Latgales politiķi Satversmes sapulcē citēja Čehoslovākijas piemēru un salīdzināja slovākus ar latgaliešiem, tāpēc var apgalvot, ka atsevišķiem tālaika Latgales politiķiem Čehoslovākijas piemērs šķita pievilcīgs un funkcionāls.

Slovākijas neapmierinātība ar Prāgas īstenoto centrālo politiku kopš konstitūcijas pieņemšanas galu galā izraisīja Čehoslovākijas sabrukumu 1993. gadā. Savukārt latgalieši pamazām tuvinājās Baltijas latviešiem un iekļāvās Latvijas valstī.

 

 

***
Šajā publikācijā paustais autora viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
8
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU