Dzīve psihoemocionālā stresa apstākļos: būt mobilizētam, nevis dezorientētam

Sekojot karadarbībai Ukrainā, ir neiespējami palikt mierīgam, lai gan vairums cilvēku vismaz ārēji cenšas saglabāt mieru un patiesās emocijas neizrādīt. Tomēr pat vislīdzsvarotākajiem tagad ir jāatzīst, ka psihoemocionālā spriedze ir kļuvusi pa pastāvīgu pavadoni. Kādas ir psihoemocionālās spriedzes izpausmes, kā tās varam mazināt, un vai tas ir jādara?

Pašlaik mūsu sabiedrībā indivīds atrodas situācijā, kad pavisam netālu, citā valstī cilvēki sastopas ar reālu un negatīvu pārspēku – karu ar visām izrietošajām sekām. Tas rada bailes, pieaug trauksme, kam pamatā arī ir baiļu jūtas, ka karš varbūtēji varētu pārsviesties uz mūsu valsti. Tā ir psihoemocionāla spriedze vai šajā gadījumā negatīvs stress, no kura indivīds nekādi nevar izvairīties.

Pētnieki atzīmē, ka indivīdu psihe spēj pielāgoties ievērojamam stresam vai pārspēkam, izmantojot vienu no trim adaptācijas (izdzīvošanas) stratēģijām atkarībā no savas personības (psihoemocionālā profila), pievēršoties vai nu problēmas izvērtēšanai (paliatīva vai relaksējoša uzvedība), vai nu problēmas cēloņiem (konfrontācija vai kritiska nostāja), vai nu problēmas izraisītajām jūtām (emocionāla uzvedība).

Visticamāk, ka katra paša atklātas atbildes uz jautājumu “Kā tu pašlaik jūties, kad Ukrainā notiek karš?” norādītu uz šī indivīda trauksmes un stresa līmeni, uz viņa izdzīvošanas stratēģiju. Atliek vien ieklausīties vārdos un novērot uzvedību:

Paliatīva vai relaksējoša uzvedība – nolikt problēmu malā, paļauties, ka citi atrisinās problēmu, mēģināt jebkādus, t. sk. mistiskus, risinājumus, lūgt Dievu, atteikties no palīdzības tādēļ, ka bezpalīdzīgs, gulēt, neuztraukties, ļauties kompromisam, nedarīt neko un gaidīt, ka pāries, cerēt uz uzlabošanos, bēgt no situācijas.

Konfrontācija vai kritiska nostāja – aktivitātes vingrinājumi, apspriest problēmu, novērtēt problēmu objektīvi, paturēt kontroli, atrast mērķi vai nozīmi, mēģināt mainīt situāciju, meklēt patvērumu vai atbalstu pie citiem, izmēģināt [dažādus] risinājumus, lietot pagātnes pieredzi, sadalīt problēmu pa soļiem vai posmiem, nospraust mērķus, meklēt informāciju.

Emocionāla uzvedība – uztraukties vai just uztraukumu, ēst un/ vai smēķēt, sapņot nomodā, kļūt “trakam” vai nervozam, vainot citus par problēmām, izpaust spriedzi (trauksmi) pret citiem, gaidīt ļaunāko, vēlēties būt vienatnē.

Kāda ir spriedzes ietekme uz mūsu ikdienu – spēju adekvāti izpildīt darba pienākumus, būt klātesošiem ģimenē un sabiedrībā?

Domāju, ka cilvēki turpina strādāt, rūpēties par ģimeni, būt saskarsmē ar saviem draugiem un paziņām, taču papildus tam ļoti daudziem cilvēkiem ir līdz šim neizjusta un negatīva realitāte – īsts karš ļoti tuvu un uztraukums par gaidāmo, bailes no nenoteiktības.

Negatīva realitāte nepārprotami ietekmē ikdienu. Cilvēki iedarbina savas izdzīvošanas stratēģijas, kas paņem laiku un psihes resursus. Seko līdzi notikumiem, apsver izceļošanas vai slēpšanās iespējas, uzkrāj pārtiku un pirmās nepieciešamības preces, piedalās humānās palīdzības sniegšanā, vēlas iestāties Zemessardzē, parāda savu piederību vai atbalstu kādai no grupām, iesaistās diskusijās un strīdos utt.

Jūsu minētā iesaistīšanās diskusijās, nereti strīdos, īpaši sociālajās platformās, vai tā ir vēlama? Vai tas nerada gluži pretēju efektu – cilvēks aktīvi pauž nostāju, taču vienlīdz spriedzi paaugstina?

Varbūt daļa taisnības ir viedoklim, ka sociālie tīkli ir atvēruši Pandoras lādi, dodot tribīni virtuāli ikvienam par jebko, tai skaitā dažādiem meliem, māņiem, viltojumiem, dezinformācijai un propagandai. Tiesa, tai pretī nostājas kritiskā domāšana, tikai liela bēda, ka daudziem tādas vienkārši nav. No otras puses, patiesības, godaprāta un cilvēcības aizstāvjiem nav jāmeklē stūrītis Haidparkā, lai paustu savas ziņas, viedokļus un uzskatus. Viena parādība gan ir pilnīgi skaidra – patiesības un melu pārstāvji spēlē saskaņā ar dažādiem spēles noteikumiem un nevajadzētu būt pārsteigtiem un jutīgiem par to. Starp citu, psihoterapijā negatīvo jūtu apzināta paušana patiesajam adresātam, izraisītājam atnes atvieglojumu.

Ko varam darīt, lai spriedzi mazinātu? Kad būtu jāvēršas pēc palīdzības?

Lai mazinātu spriedzi, jāmazina bailes un trauksmes līmenis. Pragmatiskai apziņai jānomierina satrauktā zemapziņa. Protams, to ir viegli pateikt, taču daudz grūtāk izdarīt. Negatīvā stresa situācijās zinātnieki iesaka iztēloties scenāriju tādai situācijai, no kādas tu visvairāk baidies, un tad izdomāt, ko tu darītu tādā situācijā.

Palīdzība nepieciešama, ja cilvēks pats apzinās vai viņam labvēlīgie cilvēki norāda, ka viņa psihei ir traucējumi, ar kuriem viņš vairs netiek galā – jūtu pasaulē valda tikai afekti un trauksme, zūd motivācija un griba, ir aizplīvurota apziņa, kas ietekmē lēmumu pieņemšanu, miega traucējumu dēļ cilvēks neatpūšas un neatjaunojas.

Visbiedējošākās situācijas scenārija plāns – tas šķiet ekstremāli. Kāds ir tā mērķis? Vai šāds uzdevums cilvēku neiedzen vēl lielākā stresā un izmisumā?

Tā ir neirozinātnē balstīta tehnika, lai mazinātu trauksmi. Tā balstās uz apzinātu jautājumu: ko tu darītu, lai sevi paglābtu vai atvieglotu? Liekot par to domāt, cilvēks pats sevi sagatavo biedējošākam. Spējot iedomāties, tas kļūst saprotams, trauksme krītas, spriestspēja un radošums pieaug, ļaunākais var notikt vai nenotikt, toties ir rīcības plāns – cilvēks ir mobilizēts, nevis satraukts un dezorientēts.

Sociālo tīklu vietnēs cilvēki atzīst, ka, sekojot notikumu gaitai Ukrainā, pavada garas stundas, neizguļas, nespēj iziet no informācijas patēriņa loka. Kādi tam ir riski?

Pilnvērtīgam miegam ir ne tikai “izgulēties” funkcija, bet gan daudzpusīga pozitīva ietekme – atkritumvielu izvadīšana no smadzenēm, atjaunošanās, ontoģenēze, atmiņu apstrāde, saglabāšanās un jūtu sakārtošana. Miega traucējumi negatīvi ietekmē visas organisma sistēmas. Ja cilvēks iestrēgst negatīvas un pretrunīgas informācijas patēriņā, tad viņam būtu jāieslēdz gan diennakts režīms, gan kritiskā domāšana. Ja tas neizdodas, tad jāmeklē ārsta un zāļu palīdzība.

Par laimi, mūsu ikdienas dzīve turpinās, mēs ejam uz darbu un darbā pavadām lielāko daļu sava aktīvā diennakts laika. Cik lielā mērā konkrētajos apstākļos spriedzes mazināšanā būtu jāiesaistās darba devējam? Ko var darīt darba devējs?

Darba devējs šādu situāciju nav radījis. Viņš ir tādā pašā stāvoklī kā visi pārējie, tikai viņa nasta ir vēl lielāka – atbildība par uzņēmējdarbību, par darba rezultātiem, par lēmumiem sarežģītā situācijā, par darba kolektīvu utt., plus iespējama arī ārēja negatīva ietekme (noieta kritums vai tirgus zudums). Arī darba devējam vai vadītājam kā indivīdam, nevis uz papīra rakstītam amatam, būtu nepieciešams atbalsts spriedzes mazināšanai. Tiesa, veiksmīgiem uzņēmumiem varētu būt daudz vairāk resursu, līdzekļu nekā to atsevišķiem darbiniekiem un vadītāji varētu uzklausīt un atbalstīt darbiniekus ne tikai ar naudu, bet ar labu vārdu un padomu.

Šobrīd nav izslēgta konfliktu eskalācija darba kolektīvā starp krievu, ukraiņu u. c. tautību darbiniekiem. Kā šādā situācijā rīkoties darba devējam?

Ja darba devējs/ uzņēmuma vadītājs ir īstens līderis, tad viņš/ viņa apzināti vai neapzināti savā darbā pielieto un/ vai veicina līderības elementus – izpratni, virzību, atklātību, gaisotni un izpildi. Labvēlīga gaisotne kolektīvā ir motivējošs elements, turpretī neveselīga vai naidīga – pilnīgi pretējs. Vēl jāatgādina par daudziem cilvēkiem labi zināmām parādībām, kas notiek neveselīgos vai toksiskos darba kolektīvos, – mobingu un bosingu. Mobings ir apzināta un sistemātiska grēkāža izsmiešana, noniecināšana vai vajāšana, ko veic viņa kolēģi, savukārt bosings – ja to veic vadītājs. Šādas parādības nepārprotami negatīvi ietekmē uzņēmumu un darba kolektīvu. Pieļauju, ka likumdevēji ir paredzējuši attiecīgus likumīgus rīkus, kā ierobežot šādas negatīvas parādības.

Kā rīkoties darba devējam? Balstoties uz minētajiem līderības elementiem – atklātību un motivējošu gaisotni, klātienē izskaidrot darba kolektīvam, ka konflikti, kuru saknes ir negatīvā attieksmē un rīcībā pret citu tautību, rada patiesas problēmas uzņēmumam un tā rezultātiem, visam darba kolektīvam, tai skaitā konfliktos iesaistītajām personām, kā arī paziņot, ka uzņēmuma vadība būs neiecietīga pret toksiskām parādībām, un atgādināt par spēkā esošo tiesisko regulējumu.

Kā izturēties pret cilvēkiem, kas atklāti demonstrē agresīvus uzskatus, tostarp atklāti aizstāv Krievijas agresiju, pamatojot to ar dažādiem iemesliem, kas būtībā attaisno civiliedzīvotāju slepkavošanu?

Jāpieņem, ka, visticamāk, šādu cilvēku psihoemocionālā profilā dominē agresijas jūtas un viņu raksturā esošā vērtību sistēma, kam viņi tic, ir – ka nepieciešams vadonis, ka viņu sociālā grupa vai tautība ir pārāka pār citām, ka viņiem jāatspēko vai jāatriebj vēstures pāridarījums, ka mērķis attaisno līdzekļus u. tml.

Šeit ikdienišķi ir runa par indivīda robežām un to sargāšanu. Proti, paziņot šiem cilvēkiem par saviem uzskatiem un attieksmi un norobežoties no šādiem cilvēkiem. Savukārt valstiski būtu jāierobežo naida runas, kā arī troļļu fermas, kas nav atsevišķi agresīvi cilvēki, bet mērķtiecīga un apmaksāta propagandas mašīna.

Sociālo tīklu vietnēs tiek izplatīti dažādi ideoloģiski video, kuros tostarp latvieši tiek saukti par nacistiem. Var jau teikt – nav ko ņemt galvā! Un tomēr, ja šī retorika tiek pārnesta uz darba, sabiedrisko vidi – kā rīkoties?

Ja tevi nosauc par nacistu vai par fašistu un tu vēl īsti nezini, kas tie bija, kas viņiem raksturīgs, kāpēc tev tiek pielipināta šāda birka, tad iepazīsties ar vēstures faktiem un tu atklāsi, ka nekādi neesi nacists vai fašists un šādi apgalvojumi neatbilst patiesībai.

Tev ir tiesības teikt patiesību savam oponentam, tikai sargā savas robežas un neiekrīti lamatās, proti, Vladimira Uļjanova Ļeņina mazmazbērnu paņēmienos izsmiet, noniecināt, pazemot un draudēt savam oponentam. Es to zinu, jo man savulaik bija jālasa Ļeņina raksti.

Runā par priekšmetu un patiesību.