Tāpat kā daudzi citi valstiski nozīmīgie vēstures notikumi un procesi, arī 1991. gada janvāra barikādes ir apvītas mītiem. Un šie mīti ne vien rada zināmu šo norišu interpretāciju, bet arī nereti liedz tās pilnvērtīgi izprast, sevišķi runājot par paaudzi, kas minētos notikumus nav piedzīvojusi.
1991. gada barikāžu laiks jau vairākus gadus ir neatņemama valsts atceres politikas un kolektīvās atmiņas sastāvdaļa. Tomēr neatkarīgi no ilgstošā laika posmā veidotajiem pieredzes un pagātnes stāstiem arvien lielāku izaicinājumu veido paaudžu nomaiņa un tas, ka šo stāstu veidotāji daudzas lietas, balstoties savā pieredzē, uztver par pašsaprotamām un vispārzināmām, lai gan daļai mērķauditorijas par tām nav ne mazākās nojausmas.
Protams, pētnieku lokā tā nav problēma, bet plašākā sabiedrībā izpratne par vēlīnā padomju perioda reālijām ir ļoti virspusēja, kas liedz pilnvērtīgi saprast arī barikāžu laika notikumus un to vietu globālajā vēsturē. Runājot par barikāžu laiku, mēs pamatā runājam par aktīvām darbībām – ko atsevišķi cilvēki un sabiedrība kopumā darīja –, mazāk pievēršoties pasīvajiem procesiem PSRS sabrukšanas laikā, kam arī bija būtiska ietekme uz notikušo.
Barikāžu atceres laikā ir jācenšas pievērst uzmanību vismaz dažiem spilgtākajiem procesiem sabiedrībā, kas veda pie Atmodas, valstiskās neatkarības atjaunošanas un barikāžu laika vienotības iespējamības, bet kas līdz šim ir palikuši aktīvo Latvijas neatkarības aizstāvju darbību atceres ēnā. Proti, ir jācenšas aptvert, kāds tad bija sabiedriskā noskaņojuma un informētības fons, uz kura norisinājās Trešā atmoda.
Perestroika
Lai saprastu, kāpēc bija iespējama tāda vienotība un nacionālisms, kas ļāva Latvijas Tautas frontei (LTF) pārņemt varu Padomju Latvijā un atjaunot valstisko neatkarību, ir jāpievērš lielāka uzmanība tam, ko cilvēki domāja un ko zināja par norisēm PSRS kopumā. Latvijas Atmodas vēsture nav izprotama atrauti no PSRS perestroikas vēstures saprašanas, kas diemžēl bieži vien paliek atrauta no barikāžu laika pieredžu un vēstures vēstījumiem un pētījumiem.
Būtiskākais, kā visbiežāk trūkst barikāžu un Atmodas laika vēstures stāstā, ir perestroika. Ir skaidrs, ka pārmaiņas valsts pārvaldē sākās, pirms vēl sociālie procesi uzjundīja Latvijas sabiedrībā. Tomēr tieši Gorbačova reformas ne vien ļāva šiem sociālajiem procesiem uzvirmot, bet arī bija konkrēti priekšsoļi, lai līdz tam nonāktu. Latvijas vēsturē par to runā maz, jo šī politika veidojās ārpus Latvijas agrāk, nekā sociālās pārmaiņas skāra vietējo sabiedrību, un šejienes politiķi tajā nebija plaši iesaistīti.
Tomēr aplūkot Atmodas procesus atrauti no perestroikas procesiem ir aplami. Perestroika ļāva notikt Atmodai, un Atmoda bija neatņemama perestroikas sastāvdaļa.
Samizdats un tamizdats
Viena no Gorbačova reformu iezīmēm kopš 1987. gada bija tā saucamā atklātības politika. Tās ietvaros sabiedrībā veidojās aktuālo sociālpolitisko procesu apspriešanas un “mazajam cilvēkam” tuvu problēmu risināšanas prakse, kuru mērķis, bez šaubām, bija radīt ne vien to risināšanas mehānismus, bet arī ilūziju par efektīvu līdzdalību un partijas tuvināšanos tautai. Samērā ātri šīs prakses attīstījās ārpus iecerētajiem rāmjiem, un turpmāka vārda brīvības ierobežošana kļuva neiespējama, jo tā sagrautu visus sabiedrības uzticības pamatus, kurus Gorbačova politika centās izveidot.
Līdz ar atklātām diskusijām par komunālajiem, ražošanas un sabiedrības vadības, un kompartijas kļūdu atzīšanas jautājumiem izvirzījās arī kultūrvēsturiski jautājumi. Neapšaubāmi, nozīmīgu lomu spēlēja arī rietumvalstu radioraidītāju tuvums un padomju iestāžu nespēja tos pilnībā noslāpēt. Jau kopš 1986. gada 25. septembra pakāpeniski samazinājās atsevišķu Rietumu radioprogrammu slāpēšana. 1987. gadā sākās aizliegto rakstnieku reabilitācija.
Arī Latvijā oficiālā un iepriekš neapšaubāmā vēstures kursa lēna un pakāpeniska pārvērtēšana sākās jau pirms leģendārās Mavrika Vulfsona runas LPSR Radošo savienību plēnumā 1988. gada 2. jūnijā. Vēsturisko notikumu traktējumu kritika bija neatņemama jauno politisko diskusiju sastāvdaļa. Pēc tam, kad sākās publiska un politiska M. Vulfsona runas un Molotova–Ribentropa pakta pārvērtēšana, šie vēsturiskie jautājumi kļuva arī par laikmetīgās politikas Gordija mezglu – sociālistiskā plurālisma principu ieviešana ļoti ātri noveda pie propagandistisko vēstures mītu noraidījuma, kas savukārt noveda pie kompartijas autoritātes sagrūšanas. Turklāt Baltijā kolektīvajā atmiņā vēl bija dzīvas tiešas atmiņas no pirmskara laika – tas būtiski atšķīra Baltijas republikas no pārējās PSRS.
Roks, džinsi un košļenes
Vispārējais plaša patēriņa preču deficīts un zemā kvalitāte pašmāju ražojumiem, kā arī Rietumu izstrādājumu pārākuma atzīšana un tieksme pēc rietumnieciskuma sekmēja samērā strauju Rietumu preču – apģērba, mūzikas, audiotehnikas u. c. – izplatību, protams, nelegāli. Tas notika arī tādēļ, ka bija samazinājusies represiju iespējamība un palielinājusies drosme.
Jau 80. gadu otrajā pusē sociālistiskā plānveida ekonomika bija zaudējusi sāncensībā ar demokrātisko kapitālismu pašmāju tirgū. Pavisam droši var apgalvot, ka rokenrols, džinsi un košļājamās gumijas vai, pareizāk sakot, PSRS īstenotās politikas nespēja nodrošināt sabiedrības pieprasījumu pēc patēriņa precēm, ko simbolizēja šie Rietumu izstrādājumi, sagrāva pēdējo sabiedrības jaunākās daļas ticību sociālistiskās nākotnes iespējamībai.
Vienlaikus ar Rietumu precēm strauji izplatījās arī iepriekš daudz stingrāk cenzētie literārie darbi un tajos paustās idejas. Pasternaka, Solžeņicina, Gumiļeva un daudzu citu autoru darbi arvien vairāk, arvien atklātāk tika izplatīti un pavairoti samizdatā – kā Krievijā, tā Latvijā –, kas līdz ar cenzūras samazināšanos lika pamatus oficiālā kursa apšaubīšanai arī citās jomās.
Nekaunīgu politisko anekdošu straujā popularitāte vien ir atsevišķa pētījuma vērta. Jāsaka gan, ka Latvijā šie procesi tikai seko norisēm Maskavā. Nereti tiek “piemirsts” tas, ka Latvijas informatīvā telpa nav atraujama no tālaika progresīvajiem izdevumiem Krievijā – “Literaturnaja Gazeta”, “Ogoņok” u. c. –, tāpēc mums, izvērtējot idejisko strāvojumu attīstību Latvijā, daudz nopietnāk ir jāņem vērā Krievijas disidentisko ideju un aizliegtās mākslas ietekme.
Černobiļa un Afganistāna
Perestroikas sākumu iezīmēja Černobiļas kodolkatastrofa, kuras seku likvidācijā pirmajā ešalonā piedalījās ap 1000, bet kopumā – vairāk nekā 6000 cilvēku no Latvijas. Vairāk nekā 3600 cilvēku piedalījās Afganistānas karā, kurš ilga līdz pat 1989. gadam. Abi šie PSRS varas akti radīja neatgriezenisku traumu sabiedrībā. Kā viens, tā otrs notikums būtiski iedragāja sabiedrības ticību padomju varas godaprātam un loģikai – ticību padomju varai kā tādai.
Turklāt Afganistānas karš ne vien lika pamatus varas kritikai un pat atklātam naidam, bet arī sagrāva padomju armijas uzvarētājas tēlu. Padomju tanki, bruņutehnika un to izmantošanas taktikas šajā konfliktā parādīja savās vājās vietas, kam bija nozīme arī barikāžu laika aizsardzības taktiku plānošanā. Liela daļa iesaucamo no Latvijas bija dienējuši tieši tehniskajās vienībās, un šī pieredze un zināšanas, protams, ietekmēja arī barikāžu veidošanu.
LTF un 4. maijs
Pirmās nosacīti alternatīvās vēlēšanas notika jau 1987. gada 21. jūnijā, kad vēlēšanām tika reģistrēts vairāk kandidātu, nekā bija deputātu vietu. Jau šajās vēlēšanās bija precedenti, kad padomju vadītāji un citas augstas amatpersonas netika pārvēlētas padomju sastāvā.
Alternatīvo izvēļu radīšana un varas kritikas pieļaušana 1987. gadā izvērtās arī polemikā par arodbiedrību, valdības un kompartijas lomu lēmumu pieņemšanā, nereti asām diskusijām arodbiedrībās kalpojot par zibensnovedēju pret varas pārstāvjiem vērstās negācijās, tādā veidā radot ilūzijas par patiesu plurālismu un sabiedrības iesaisti vadības lēmumu pieņemšanā.
Ir svarīgi atzīmēt arī to, ka arodbiedrības, ņemot vērā ievērojamo tajās iesaistīto sabiedrības locekļu skaitu, ieņēma nozīmīgu lomu padomju sabiedrības kontroles mehānismu klāstā. Arvien vairāk iezīmējās, ka kompartija nespēj mobilizēt sabiedrību, kas tik ļoti bija nepieciešams Gorbačova reformu īstenošanai un kompartijas konservatīvā, reakcionārā spārna nomākšanai.
Tā paša 1987. gada vasarā aktivizējās sabiedriski politisku diskusiju klubu un perestroikas atbalsta organizāciju veidošana, kā arī alternatīvu vēlēšanu ieviešana kompartijas iekšienē. Savukārt 1988. gada vasarā tika veidotas jau plašākas “tautas frontes” viscaur Padomju Savienībā: Igaunijā, Lietuvā, Latvijā, Armēnijā, Azerbaidžānā, arī daudz kur Krievijā.
1988. gada 17. jūnijā Igaunijas Tautas fronte aizsāka diskusiju par “centra” un “republiku” pilnvaru pārdalīšanu un 16. novembrī pieņēma deklarāciju par republikas likumdošanas prioritārumu, kas Krievijas historiogrāfijā pazīstama kā “suverenitāšu parāde”. 1989. gada 26. maijā līdzīgu deklarāciju izdeva Lietuvas, 28. jūlijā Latvijas un līdz 1990. gada 15. decembrim – visu pārējo republiku Augstākās Padomes.
Pavisam noteikti ir skaidrs, ka Latvijas Tautas frontes ceļš uz neatkarības atjaunošanas proklamēšanu nebija nošķirams no pārējiem demokratizācijas un PSRS sabrukšanas procesiem. Tautas fronte ceļā līdz uzvarai LPSR AP vēlēšanās un neatkarības deklarācijas pieņemšanai nozīmīgs stratēģiskais pagrieziena punkts bija LTF II kongress, kurā tika pieņemta politiskā izšķiršanās par pilnīgu neatkarību, bet taktiski nozīmīgas bija uzvaras gan LPSR vietējo padomju vēlēšanās, gan uzvara PSRS AP vēlēšanās, kas ļāva sagatavot atbalsta bāzi šī stratēģiskā lēmuma realizācijai.
- 1988. g. 8. oktobris LTF dibināšana;
- 1989. g. 26. marts – PSRS AP vēlēšanas;
- 1989. g. 7.–8. oktobris – LTF II kongress;
- 1989. g. 10. decembris – LPSR vietējo padomju vēlēšanas;
- 1990. g. 18. marts – LPSR AP vēlēšanas;
- 1990. g. 4. maijs – LPSR AP pieņem deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.
Tbilisi, Pekina, Baku
PSRS centrālās varas un padomju armijas varas darbi Tbilisi un Baku pievērsa ārkārtīgi lielu Latvijas sabiedrības uzmanību un radīja milzīgu sašutumu sabiedrībā. Par tiem rakstīja vietējā prese. Cilvēkiem bija daudz ciešāki personīgie kontakti ar citu republiku iedzīvotājiem, un ziņas tika saņemtas arī nepastarpināti. Pret PSRS varas darbiem protestēja ne vien LTF, kas cieši sadarbojās ar Armēnijas un Azerbaidžānas Tautas frontēm, bet arī dažādas kompartijas struktūras.
1989. gada 9. aprīlis var tikt nosaukts par dienu, kad Gorbačova reformas bija izgājušas ārpus Gorbačova politikas rāmjiem. Sekojot šiem notikumiem, arī Latvijas sabiedrībā strauji nostiprinās pilnīgas neatkarības ideja. Ja sākumā pēc Tbilisi notikumiem vēl valdīja zināma neziņa un naivums, ka tas varētu būt saistīts ar reģionālās mentalitātes iezīmēm, tad brutāla miermīlīgas demonstrācijas apspiešana Pekinā (Tjananmeņas laukumā) lika pamatus izpratnei, ka komunisma reformēšanas centieniem ir pielikts punkts visā pasaulē, ko tikai nostiprināja turpmākā vardarbības eskalācija.
Vienotība un saspīlējums
Līdz ar Gorbačova reformu apgriezienu uzņemšanu būtiska šķelšanās iezīmējās arī komunistiskajā partijā – kā PSKP, tā arī LKP rindās. Viens no nozīmīgākajiem barikāžu un kopumā Atmodas laika mītiem ir par vienotību – vai vismaz par latviešu tautas vienotību cīņā par neatkarību. Var piekrist, ka reakcionāro, konservatīvo komunistu darba valoda bija krievu, tomēr ir jāsaprot, ka sašķeltība sabiedrībā balstījās uz ideoloģiska, nevis etniska vai lingvistiska pamata. LTF izmantoja visas iespējas uzrunāt nelatviešus, un Latvijas Tautu foruma atbalsts neatkarības kustībai bija ārkārtīgi nozīmīgs neatkarības atjaunošanas posmā.
Sabiedrība lielā mērā sašķēlās administratīvi ideoloģiski – liels skaits pēckara iebraucēju, kas bija integrējušies vietējā sabiedrībā un atbalstīja demokratizāciju, bija LTF atbalstītāju rindās, savukārt interfronte balstījās padomju armijas un lielo PSRS centrālās varas padotības rūpnīcu strādniekos, kas nebija un negribēja integrēties vietējā sabiedrībā. Gorbačova reformu atbalstītājos un konservatoros sašķēlās arī komunistiskā partija. Turklāt, vērtējot tālaika sabiedrības sašķeltību, nereti tiek “aizmirsts”, ka tie paši lielo rūpnīcu strādnieki pēc PSRS sabrukšanas palika tepat, turklāt piedzīvoja visas 90. gadu pārmaiņu traumatiskās vilšanās. Tāpat liela daļa no padomju armijas kontingenta, izvācot armiju 1994. gadā, tika demobilizēta un palika tepat.
Arī konfrontācijas asums starp reformatoriem jeb tā saucamajiem gaišajiem komunistiem, konservatoriem un neatkarības aizstāvjiem – dažādas raudzes nacionālistiem un vienkārši neformāļiem – nereti vismaz daļēji paliek ārpus pozitīvajiem Atmodas laika vēstures vēstījumiem. Perestroikas, Atmodas un barikāžu laika sabiedrība ir daudz “krāsaināka” un daudzveidīgāka, nekā tas tiek parādīts lielākoties melnbalti ietonētajos vēstījumos.
Sevišķi, ja runājam par atklāto interfrontes atbalstītāju mēģinājumu iebrukt Latvijas Augstākās Padomes ēkā 1990. gada 15. maijā – uzreiz pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas –, kā arī slēptajiem spēka demonstrācijas, diversijas un, kā vēlāk tos nosauca, terora aktiem 1990. gada rudenī – gatavojot augsni tiešai PSRS prezidenta pārvaldes ieviešanai. Ņemot vērā sabiedrībā zināmās un sāpīgi pārdzīvotās “centra” un “perifērijas” atbalstītāju asiņaino sadursmju sekas citviet PSRS, šo notikumu un padomju spēka struktūru loma šajā laikā ir nenovērtēta. Lai gan pastāv būtiskas kopīgas iezīmes starp notikumiem Latvijā un citviet PSRS, šo notikumu izprašana var palīdzēt arī aizpildīt robus informācijā par norisēm Latvijā.
1991. gada janvāris Viļņā un Rīgā
Viļņas notikumi parādīja, ka padomju varas spēka struktūru vardarbība pret civiliedzīvotājiem iespējama ne vien “nedaudz mežonīgajās”, no mums attālinātajās un svešajās Kaukāza un Aizkaukāza republikās, bet arī “civilizētajā”, eiropeiskajā un brālīgajā Padomju Savienības daļā. Notikumus Lietuvā latvieši uztvēra daudz personiskāk. Līdz 13. janvārim līdzīgus varas ekscesus daudzi centās norakstīt uz kādām vietējām mentalitātes īpatnībām.
Nepievēršoties barikāžu laika notikumiem per se, gribu vērst uzmanību vienam 20. janvāra notikumus raksturojošam faktam. Proti, gan historiogrāfijā, gan kolektīvajā atmiņā mēs akcentējam barikāžu upurus – bojāgājušos. Tomēr šāds akcents ne vien liedz pilnvērtīgi saprast traģēdijas raksturu, bet arī rada pamatu zināmiem mītiem par Podnieka grupas iznīcināšanu. Tas, ka starp 11 ievainotajiem divi ir ārzemju (Somijas, Krievijas) žurnālisti, ir ievērības cienīgs fakts.
Augusta pučs un neatkarības atzīšana
Protams, ka ar barikāžu laika saspīlējuma beigām un fizisko barjeru novākšanu no Rīgas centrālajām ielām nekas netika atrisināts. Kļuva skaidrs, ka ne vien tālās Aizkaukāza vai Āzijas republikās, bet arī pie mums visnotaļ reāli ir vardarbīgi, asiņaini padomju varas saturēšanas scenāriji. Kļuva skaidrs, ka iepriekš īstenotā Gorbačova atklātības, demokratizācijas un pārbūves politika ir beigusies, un tās beigās aktīvu lomu ir nospēlējušas t. s. spēka struktūras – padomju armija un PSRS Iekšlietu ministrijas padotības vienības, OMON. Un bija skaidrs, ka turpmākie notikumi norisinās ārpus Latvijas un aiz slēgtām durvīm.
Līdz pienāca 1991. gada augusts.
Protams, ka par Augusta puču un tā izgāšanos Krievijā, tāpat par tā atbalstītāju veiktajām darbībām, Latvijā ir ļoti daudz jautājumu. Atbildes uz tiem vai nu slēpjas Krievijas arhīvos, vai nav atrodamas vispār. Tomēr līdz ar puča izgāšanos kļuva skaidrs, ka PSRS tādā formā, kādā tā pastāvēja līdz tam, vairs pastāvēt nevar. Sabiedrības vairākums un tā priekšstāvji nebija gatavi klusējot paciest plašas represijas un atteikšanos no perestroikas laika sasniegumiem – pirmkārt, jau attiecību normalizēšanās ar Rietumiem un to attīstības sasniegumu baudīšanas. Kapitālisms bija uzvarējis, un, balstīdamies uz tirgus principiem, tas pieprasīja arī demokratizāciju, kas savukārt paģērēja arī mazākuma viedokļa ņemšanu vērā – šajā gadījumā baltiešu tieksmi izrauties no PSRS.
Jāatzīst gan, ka pilnībā 1990. gada 4. maijā sāktais pārejas periods un neatkarības apšaubīšanas iespējamības periods noslēdzās nevis līdz ar Latvijas Republikas Augstākās Padomes 21.08.1991. konstitucionālā likuma "Par Latvijas Republikas valstisko statusu" pieņemšanu, bet ar Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas prezidenta 24.08.1991. dekrētu par Latvijas Republikas neatkarības atzīšanu, kas tika pārapstiprināts ar PSRS Valsts domes lēmumu par Latvijas Republikas neatkarības atzīšanu 1991. gada 6. septembrī.
Atcere, atcerēšanās un aizmiršana
Protams, šodien, atminoties 30 gadu senu pagātni, mēs runājam pavisam par kaut ko citu – šo notikumu atceri, atcerēšanos un vietu šodienas tiesisko reāliju konstrukcijā. LTF uzvara un Neatkarības deklarācijas pieņemšana nav “tikai” vēsturisks notikums, tā ir viens no mūsdienu konstitucionālās un starptautiskās sistēmas pamatiem. Tas ir demokrātijas un taisnīguma pamats Latvijā.
Vienlaikus perestroikas laika saspīlējums sabiedrībā netika novērsts, tādēļ, runājot ar jaunāko paaudzi, jo sevišķi svarīgi ir sniegt pēc iespējas plašāku un saprotamāku šo vēstures notikumu skaidrojumu. Mēs runājam nevis par vēsturisku fotogrāfiju ģimenes albumā, bet gan par spoguli, kurā ik dienu varam rast izskaidrojumu šobrīd notiekošajam. Īpaši pēc tam, kad Krievijas varas elitē pārsvaru guva bijušie konservatori – PSRS sabrukuma apraudātāji –, kas cenšas apšaubīt tālaika notikumu leģitimitāti un graut mūsdienu pasaules ģeopolitiskos un konstitucionālos pamatus.
Lielākoties manis minētais nesagādā lielas problēmas pētniekiem. Pārējo, jo sevišķi pēc 1991. gada dzimušās sabiedrības daļas, uzmanības pievēršana šiem jautājumiem, manuprāt, var palīdzēt skaidrāk izprast tālaika notikumus un mūsu Latvijas konstitucionālos pamatus. Tomēr, runājot par atceres formalizēšanu un institucionalizēšanu, ir svarīgi paturēt prātā, ka tāda klasiska un visaptveroša barikāžu laika vēsture vēl ilgi netiks uzrakstīta un katram sabiedrības loceklim ir savs nedaudz – vai pat būtiski – atšķirīgs viedoklis vai atmiņas.
Šobrīd atrodamies tikai avotu apzināšanas un koncepciju veidošanās posmā. Barikāžu laiks ir kā Prāgas astronomiskais pulkstenis – ārkārtīgi interesants un nozīmīgs sava laika mantojums. Tomēr, tāpat kā pulkstenim, arī pagātnei aiz krāšņās ciparnīcas slēpjas smalks un sarežģīts mehānisms, bez kura iepazīšanas arī notikušo pilnvērtīgi izprast nav iespējams.
