Nav īstais brīdis

Ir sena patiesība, ka cilvēkam, lai tas kaut ko krietni darītu, ir vajadzīga pozitīva motivācija. Diemžēl pašlaik, ja runa ir par nodokļu maksāšanu, viss liecina par pretējo. Pirmkārt, saprātīgs cilvēks, maksājot nodokļus, vēlas redzēt un just to augļus. Taču šobrīd un pārskatāmā nākotnē nekas neliecina par ražu no nodokļiem uzturētajās jomās. Gluži pretēji - dažādus samazinājumus piedzīvo veselības aprūpe, izglītība, zinātne un kultūra, sabiedriskais transports, kārtības un drošības uzturēšana, pašvaldību un valsts sniegtie pakalpojumi. Otrkārt, saprātīgais cilvēks ir dzirdējis gan ekonomikas ekspertu, gan nu jau arī valdības vadītāja atziņu, ka iepriekšējā PVN celšana no 18 līdz 21 procentam nav attaisnojusies. Tad kāpēc gan celt vēlreiz? Treškārt, kā zināms saprātīgiem cilvēkiem, valsts nevar nemitīgi dzīvot tikai ar jostas savilkšanu. Tai beidzot ir arī kaut kas jāpelna. Taču valdība joprojām nav tikusi galā ne ar valsts pārvaldes reorganizēšanu efektivitātes vārdā, ne ar kaut cik reālu rīcības plānu ekonomikas atveseļošanai. Valstij kā nav, tā nav arī skaidras nākotnes attīstības vīzijas kopumā. Tad kāpēc gan maksāt tādam, kurš nespēj un nezina kā rīkoties ar naudu? Ceturtkārt, par sabiedrības atsaucību nodokļu maksāšanai neliecina arī tās vispārējais noskaņojums: kā liecina šonedēļ publiskotais "DnB NORD Latvijas barometrs" pētījums, Latvijas iedzīvotāju optimisma pieaugums ir apsīcis un tie ir atgriezušies iepriekšējā, kritiski pesimistiskajā līmenī, kāds tas bija ap bēdīgi zināmo šā gada 13. janvāri.

Tā kā nodokļu politika ir cieši saistīta ne tikai ar lietderības, bet arī ar sociālā taisnīguma aspektu, sevišķi neadekvāts pašlaik izskatās nodoms ieviest progresīvo ienākumu nodokli, sākot no 500 latiem. Diezin vai saprātīgam cilvēkam šķitīs, ka šī ir Latvijā ilgi gaidītā rietumvalstu prakse, kad sabiedrības kopējam labumam vairāk dod bagātais. Taču tieši šī jaunā nodokļa ieviešana, kas faktiski lielākoties sitīs uz nabadzības robežas dzīvojošos, valdības pārstāvju izteikumos pašlaik figurē kā viena no reālākajām iespējām Valsts kases papildināšanai.

Ir diezgan apbrīnojami, ka valdības vīriem un arī SVF pieredzējušajiem pragmatiķiem nav skaidrs, ka šādos apstākļos saniknoto Latvijas iedzīvotāju paredzamākā reakcija uz nodokļu palielināšanu būs rīcība pēc formulas: jo lielāki nodokļi, jo lielāka izvairīšanās no tiem. Ja kāds cer, ka Latvijas iedzīvotāji tagad ņemsies apliecināt eiropeisku domāšanu, ar dubultu sparu metoties maksāt nodokļus nestundā nonākušajai dzimtenei, tad tam nudien nav vietas reālpolitikā.

Ja ir tā, kā saka valdības vadītājs, ka taupīšanas paņēmieni ir Latvijas valdības rokās, bet augusta beigās, septembrī gaidāmas makroekonomiskās attīstības prognozes un skaidrība par pasākumiem SVF prasību izpildei, neko vairāk par vienu mēnesi politiķiem prātot nav atlicis. Saprātīgam cilvēkam, kurš nevēlas empīriski pārliecināties par to, vai revolūcijas Latvijā notiek tikai janvārī, būtu jāsaprot, ka morāli un ekonomiski loģiskākā izvēle ir valsts pārvaldes reorganizācija un ministriju izdevumu samazināšana, nevis mehāniska nodokļu palielināšana.