Mūsu valdošie politiķi oligarhus, kur nu vēl to ietekmi uz valsts pārvaldi, nesaskata. Savukārt plebeji, tas ir, tauta un opozīcija, par oligarhiem vien runā! Saprotams, ka ne jau tāpēc, ka tiem pietrūktu varas. Kam taisnība?
Interesanti, ka par definīciju lielu domstarpību nav - oligarhs esot persona, kas apveltīta ar politisko, ekonomisko un mediju varu un tās visas izmanto ne gluži sabiedrības interešu labā, piekrīt gan politiķi, gan politikas pētnieki. Domas dalās jautājumā par to, vai Latvijā šādi kungi dzīvo. Valdošie politiķi, sitot pie raženās krūts, apgalvo, ka nu tik ietekmīgu ļaužu te nav un nevar būt. Savukārt pretējā nometne saka, ka ir, un norāda uz trim kungiem, no kuriem viens ir ar hūti, kuru nēsājot, visticamāk, kādu laiku nebūs manāms, otrs ir ar bārdu un skumji rezignētu, bieži vien pārmetošu skatienu, bet trešais nepamatoti tiek saukts par atslēdznieku.
Saprātīgs cilvēks atbildes uz neskaidriem jautājumiem meklē autoritatīvos avotos. Piemēram, vēstures literatūrā un svešvārdu vārdnīcā. Literatūrā, pieminot antīko Spartu, teikts, ka šajā grieķu polisā, lai gan formāli augstākās varas turētāja bijusi tautas sapulce, tā demokrātijas principus praktiski īstenot nav spējusi, jo reālā valsts iekārta bijusi oligarhija - vara koncentrējusies nelielas ietekmīgu aristokrātu grupas rokās. Savukārt vārdnīcā literāri un gramatiski korektā latviešu valodā teikts: oligarhija ir nedaudzu vara jeb valdīšanas forma, kurā valsts vara pieder nelielai cilvēku grupai, kā arī šāda cilvēku grupa. Savukārt oligarhs - bagāts cilvēks, kas spēj ietekmēt politiskus procesus.
Tā, lūk. Vai minētie trīs kungi nav bagāti? Jautājums vienkāršs - ir. Vai tie spēj ietekmēt politiskos procesus? Jautājums, kā jau teikts, strīdīgs. Vai arī sarežģīts? Varbūt atbilde jāmeklē fenomenā, kas uzreiz nepakļaujas loģiskam izskaidrojumam - kāpēc koalīcijas politiķi, par spīti visiem politiskās pašsaglabāšanās likumiem, tik noturīgi "nenorobežojas" no personām, par kurām viens pēc otra klajā nāk krimināli kompromitējoši materiāli. Taču varbūt uz jautājumu par oligarhiju Latvijā būtu vieglāk atbildēt, vienlaikus atbildot arī uz jautājumu, kāpēc Latvijā ir kungi, kas caur kokiem neredz mežu.
Interesanti, ka par definīciju lielu domstarpību nav - oligarhs esot persona, kas apveltīta ar politisko, ekonomisko un mediju varu un tās visas izmanto ne gluži sabiedrības interešu labā, piekrīt gan politiķi, gan politikas pētnieki. Domas dalās jautājumā par to, vai Latvijā šādi kungi dzīvo. Valdošie politiķi, sitot pie raženās krūts, apgalvo, ka nu tik ietekmīgu ļaužu te nav un nevar būt. Savukārt pretējā nometne saka, ka ir, un norāda uz trim kungiem, no kuriem viens ir ar hūti, kuru nēsājot, visticamāk, kādu laiku nebūs manāms, otrs ir ar bārdu un skumji rezignētu, bieži vien pārmetošu skatienu, bet trešais nepamatoti tiek saukts par atslēdznieku.
Saprātīgs cilvēks atbildes uz neskaidriem jautājumiem meklē autoritatīvos avotos. Piemēram, vēstures literatūrā un svešvārdu vārdnīcā. Literatūrā, pieminot antīko Spartu, teikts, ka šajā grieķu polisā, lai gan formāli augstākās varas turētāja bijusi tautas sapulce, tā demokrātijas principus praktiski īstenot nav spējusi, jo reālā valsts iekārta bijusi oligarhija - vara koncentrējusies nelielas ietekmīgu aristokrātu grupas rokās. Savukārt vārdnīcā literāri un gramatiski korektā latviešu valodā teikts: oligarhija ir nedaudzu vara jeb valdīšanas forma, kurā valsts vara pieder nelielai cilvēku grupai, kā arī šāda cilvēku grupa. Savukārt oligarhs - bagāts cilvēks, kas spēj ietekmēt politiskus procesus.
Tā, lūk. Vai minētie trīs kungi nav bagāti? Jautājums vienkāršs - ir. Vai tie spēj ietekmēt politiskos procesus? Jautājums, kā jau teikts, strīdīgs. Vai arī sarežģīts? Varbūt atbilde jāmeklē fenomenā, kas uzreiz nepakļaujas loģiskam izskaidrojumam - kāpēc koalīcijas politiķi, par spīti visiem politiskās pašsaglabāšanās likumiem, tik noturīgi "nenorobežojas" no personām, par kurām viens pēc otra klajā nāk krimināli kompromitējoši materiāli. Taču varbūt uz jautājumu par oligarhiju Latvijā būtu vieglāk atbildēt, vienlaikus atbildot arī uz jautājumu, kāpēc Latvijā ir kungi, kas caur kokiem neredz mežu.
