Dīkstāves pabalsti – kāpēc tik mazi?

Pēc Valsts ieņēmumu dienesta (VID) sniegtās informācijas, līdz 20. aprīlim izmaksāti dīkstāves pabalsti kopumā 4 792 584 eiro apmērā. No tiem 4 538 292 eiro saņēmuši 17 605 darbinieki pēc 3308 uzņēmumu iesniegumiem. Savukārt pēc 1047 pašnodarbināto personu iesniegumiem izmaksāti pabalsti 254 293 eiro apmērā. Šajā laikā atbalsts atteikts 2240 uzņēmumiem un 877 pašnodarbinātajiem.

Dīkstāves pabalsta apmērs ir atkarīgs no darbinieka vidējiem ienākumiem pēdējo 6 mēnešu laikā, taču tas nevar būt lielāks par 700 eiro mēnesī. Kopumā vidējais izmaksātā pabalsta apmērs vienam darbiniekam ir bijis 259 eiro. Maksimālo pabalsta apmēru, 700 eiro, saņēmuši tikai 773 darba ņēmēji. 14 488 cilvēkiem jeb 87% darba ņēmēju izmaksātais pabalsts nepārsniedza minimālo algu jeb 430 eiro, bet 302 cilvēki saņēmuši pabalstu, kas mazāks par 20 eiro.

No pabalstam pieteiktajiem darbiniekiem 35% pārstāv izmitināšanas un ēdināšanas nozari, 12% – vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības un auto un motociklu remonta nozari, 11% – mākslas, izklaides un atpūtas nozari. 

Reaģējot uz situāciju, 23. aprīlī Ministru kabinets pieņēma noteikumus par dīkstāves palīdzības pabalstu darba ņēmējiem un pašnodarbinātajām personām, kuras skārusi Covid-19 izplatība. Jaunie noteikumi paredz, ka tiem darba ņēmējiem un pašnodarbinātajiem, kuriem Covid-19 izplatības radītās krīzes ietekmē dīkstāves pabalsts ir ļoti zems, vai arī tiem, kuri nekvalificējas dīkstāves pabalstam darba devēja neatbilstības dēļ, būs pieejams dīkstāves palīdzības pabalsts 180 eiro apmērā (tas noteikts par pabalsta minimumu). 

LV portāls jautā:

Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem 2019. gadā mēneša vidējā darba samaksa pēc nodokļu nomaksas bija 793 eiro, bet vidējais dīkstāves pabalsts ir tikai 259 eiro. Par ko liecina dīkstāves pabalstu mazais apmērs? Vai tas izgaismo aplokšņu algu problēmu Latvijā?

Mārtiņš Āboliņš

Bankas “Citadele” ekonomists

Foto: Evija Trifanova, LETA

No dīkstāves pabalstu apmēra ļoti tālejošus secinājums nevajadzētu izdarīt, un neko īsti jaunu tas neatklāj. Pirmkārt, šo pabalstu sāka izmaksāt tikai no 14. marta, tādēļ 250 eiro faktiski ir attiecināmi tikai uz pusi no mēneša.

Otrkārt, vidējo algu vai augstāku Latvijā saņem tikai aptuveni trešdaļa nodarbināto, savukārt algas mediāna jeb alga, ko saņem vismaz puse nodarbināto, pēc nodokļu nomaksas pērn bija 613 eiro.

Treškārt, CSP aprēķinātā vidējā alga arī nav tas pats, kas apdrošināšanas iemaksu alga, jo CSP vidējo algu rēķina pilna laika vienībā, nepilnas slodzes algu izsakot pilnā slodzē. Piemēram, pēc CSP datiem, 2018. gadā vidējā alga Latvijā bija 1003 eiro pirms nodokļu nomaksas, savukārt vidējā apdrošināšanas iemaksu alga – tikai 839,13 eiro.

Nav noslēpums, ka aplokšņu algu saņēmējiem faktiskais nostrādātais stundu skaits bieži ir lielāks, nekā tiek uzrādīts.

Visbeidzot, šīs krīzes dēļ šobrīd vissmagāk ir cietuši viesnīcas un restorāni, kā arī tirgotāji un dažādu pakalpojumu sniedzēji, un šajās nozarēs atalgojums ir zemāks nekā vidējais.

Pēteris Strautiņš

Bankas “Luminor” galvenais ekonomists

Foto: Ieva Leiniša, LETA

Nav šaubu, ka aplokšņu algas ietekmē statistikā atspoguļoto algu lielumu, tās arī ietekmē pieejamo dīkstāves pabalstu summu. Taču līdz ar to starpība starp datos atspoguļoto algu lielumu nevar būt iemesls diezgan mazajai pabalstu summai. Iespējams, dīkstāves pabalstiem vairāk pieteikušies tieši tādi uzņēmumi, kuri ir maksājuši aplokšņu algas. Ja pieņem, ka šāda prakse ir rezultāts sliktai finansiālajai situācijai, tad te varētu būt loģiska saistība – šādi uzņēmumi ātrāk vērsušies pēc palīdzības.

Varbūt mazo pabalstu summu izskaidro arī tas, ka šī krīze visvairāk ir skārusi restorānu un viesnīcu nozari. Tajā ir viens no zemākajiem algu līmeņiem, klīst arī runas, ka šajā nozarē aplokšņu algu līmenis ir virs vidējā.

Arnis Sauka

Rīgas Ekonomikas augstskolas (SSE Riga) profesors un Ilgtspējīga biznesa centra direktors, SSE Riga “Ēnu ekonomikas indeksa” līdzautors

Foto: Ieva Makare, LETA

VID ar nodokļu maksātāju naudu atbalsta tos, kuri maksā nodokļus: tas ir loģiski un pareizi. No otras puses – VID, aprēķinot pabalstus, vērtē algu nodokļus. Citu valstu piemēri rāda: ja cilvēkus atstāj bez ienākumiem, sekas var būt dramatiskas – zagšana u. c.

Manuprāt, vajadzētu noteikt minimālo pabalsta summu, kurai jābūt vismaz 100 eiro lielai, nedrīkstētu cilvēkus atstāt bez iztikas līdzekļiem [23. aprīlī valdība atbalstīja noteikumus par dīkstāves palīdzības pabalstu, nosakot zemāko slieksni – 180 eiro. Red. piezīme]. Latvijā cilvēki kaut kādus nodokļus tomēr maksā, piemēram, pievienotās vērtības nodokli. Ja pabalstā tiek izmaksāti 4–5 eiro – tāds ir zemākais pabalsts –, tad šādi netiek uzlabota situācija, tikai sadārdzinās administrēšanas izmaksas.

Aleksis Jarockis

Finanšu ministrijas Komunikācijas departamenta direktors

Foto: Sintija Zandersone, LETA

Atbilstoši Dr. A. Saukas pētījuma rezultātiem Latvijā, līdzīgi kā visās trijās Baltijas valstīs, nozīmīgākā ēnu ekonomikas komponente 2018. gadā bija aplokšņu algas, kas Latvijā ir 43,5% no kopējās ēnu ekonomikas, bet Igaunijā un Lietuvā – attiecīgi 54,5% un 43,2%.

VID 2019. gadā veica pētījumu par to, kā mainījusies situācija valstī nedeklarētās darba samaksas jeb aplokšņu algu jomā. Dati par 2018. gadu liecināja, ka tā joprojām ir visnotaļ izplatīta parādība. 2018. gadā nedeklarētās darba algas īpatsvars komercsektorā bija 19,3%, un, salīdzinot ar 2017. gadu, tas ir samazinājies par 0,6 procentpunktiem. Kopumā nedeklarētie neto algas ienākumi varētu būt 1,07 miljardus eiro lieli.

2019. gadā septiņās nozarēs vidējā darba samaksa mēnesī par pilnas slodzes darbu bija lielāka nekā vidējā valstī (šādās nozarēs: finanšu un apdrošināšanas darbība, informācijas un komunikācijas pakalpojumi, enerģētika, valsts pārvalde, profesionālie, zinātniskie un tehniskie pakalpojumi, ieguves rūpniecība un karjeru izstrāde, kā arī veselība un sociālā aprūpe). Savukārt vismazākā vidējā darba samaksa bija izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu nozarē, citu pakalpojumu (ietver sabiedrisko, politisko un citu organizāciju darbību, individuālās lietošanas priekšmetu un mājsaimniecības piederumu remontu, ķīmisko tīrītavu, frizieru, skaistumkopšanas, apbedīšanas un citus pakalpojumus) nozarē un izglītības nozarē.

Pēc VID datiem, vispārējā nodokļu maksāšanas režīmā strādājošo ēdināšanas uzņēmumu darbinieku vidējie darba bruto ienākumi 2020. gada februārī bija 570 eiro, izmitināšanas nozarē – 727 eiro, mazumtirdzniecībā – 690 eiro.

Ēnu ekonomika valstī 2018. gadā bija 24,2% no valsts iekšzemes kopprodukta (IKP), liecina SSE Riga “Ēnu ekonomikas indekss”. Kas būtu jādara, lai mazinātu ēnu ekonomiku?

Mārtiņš Āboliņš, bankas “Citadele” ekonomists:

Nedomāju, ka ir ātri un viegli veidi, kā mazināt ēnu ekonomiku, un par šo problēmu jau gadiem daudz tiek runāts. Noteikti palīdzētu mazāks darbaspēku nodokļu slogs, it īpaši zemāk atalgotajā galā, stingrāka kontrole un soda neizbēgamība, kā arī vienlīdzīga konkurence iekšējā tirgū. Pēdējais ir būtisks aspekts, arī domājot par dažādiem mazo nodokļu režīmiem, jo vispārīgajā nodokļu režīmā strādājošie uzņēmumi šobrīd ir nostādīti nevienlīdzīgā situācijā.

Tādās nozarēs kā, piemēram, taksometru pārvadājumi, kā arī ēdināšana un būvniecība, problēma ir arī liela uzņēmumu mainība – uzkrātās nodokļu parādsaistības netiek nomaksātas, bet tiek regulāri mainīti uzņēmumi un darbība turpināta. Šī krīzes situācija ļoti spilgtā veidā atgādina par daudzu darbinieku ļoti zemo sociālo aizsardzību.

Pēteris Strautiņš, bankas “Luminor” galvenais ekonomists:

Par ēnu ekonomikas īpatsvaru Latvijā ir dažādi pētījumi. Jāsaprot, ka nav nekādu cerību šo īpatsvaru izmērīt pilnīgi precīzi, bet var teikt, ka ēnu ekonomikas īpatsvars ir ap 20%.

Ēnu ekonomika ir atkarīga no daudziem faktoriem, kurus var mainīt tikai ļoti pakāpeniski, tāpat kā vispārējo labklājības līmeni. Nav valstī vadības pults, ar kuru varētu pēc izvēles radīt jebkuru iekšzemes kopprodukta (IKP) uz vienu iedzīvotāju vai ēnu ekonomikas līmeni.

Ēnu ekonomikas īpatsvars ir atkarīgs gan no valsts, uzņēmumu un iedzīvotāju attiecību kvalitātes, gan ekonomikas struktūras, gan “represīvo” struktūru darba kvalitātes, gan vispārējā labklājības līmeņa. Tāpat ēnu ekonomikas īpatsvaru ietekmē arī ekonomikas cikls. Augšupejas ciklā uzņēmumu dienaskārtība ir attīstība, kas prasa labu sadarbību ar finansētājiem, kuri savukārt vēlas redzēt labu finansiālo situāciju “uz papīra”. Līdz ar to ieguvumi no darbošanās ēnu ekonomikā samazinās, bet riski pieaug.

Savukārt lejupslīdes laikā par svarīgāku mērķi kļūst izdzīvošana. Palielināt apgrozījumu ir grūti vai neiespējami ārēju apstākļu dēļ, tāpēc mainās dienaskārtība. Ekonomikas izaugsmes periodā kopš 2010. gada ēnu ekonomikas īpatsvars samazinājās, diemžēl ir risks, ka šogad tas pieaugs.

Taču var darīt daudz, lai ēnu ekonomikas īpatsvars atkal samazinātos nākotnē. Cilvēki mācās no pieredzes. Ja viņi redzēs, ka sabiedrība solidarizējas ar tiem, kuri ir bijuši solidāri arī labajos laikos, tas ir, maksājuši nodokļus, tas ietekmēs uzvedību nākotnē. Krīzes laikā kaut kādā ziņā jāpalīdz visiem, bet priekšroka jādod tiem, kuri nav slēpuši ienākumus ēnu ekonomikā.

Arnis Sauka, Rīgas Ekonomikas augstskolas (SSE Riga) profesors un Ilgtspējīga biznesa centra direktors, SSE Riga “Ēnu ekonomikas indeksa” līdzautors:

2019. gada ēnu ekonomikas pētījumu publiskosim maija beigās vai jūnijā. Īpašas izmaiņas situācijā neredzu. Laikā, kad ekonomika iet uz leju, ēnu ekonomika kāps. Jautājums – par cik?

Izskatās, ka būs dziļa krīze, bet to ir grūti paredzēt. Liela daļa ieviesto atbalsta mehānismu problēmas atliek. Piemēram, bankas iedzīvotājiem atliek kredīta maksājumus – var kādu laiku maksāt tikai procentus, bet tas viss uzkrājas.

Krīzes vēl īsti nav, tas ir tikai sākums: ja pandēmija turpināsies, varam sagaidīt daudz lielākas krīzes sekas un ilgāku laiku. Kad krīze iestāsies, viss parādu slogs iedzīvotājiem paliks un vajadzēs darīt visu iespējamo, lai izdzīvotu.

Ja valsts nedomās par būtiskām izmaiņām nodokļu politikā, visticamāk, uzņēmumi optimizēs, ko vien varēs. Tas notika 2008. gadā, un tas notiks tagad. Arī iedzīvotāji – vienai daļai nebūs izvēles, būs jāpelna nauda, kā to varēs.

Nenoteiktība ir liela, un, jo ilgāk tā pastāvēs, jo lielākas var būt problēmas un ekonomikas kritums. Valstīm būs jāizšķiras, vai ilgstoši “stopēt” ekonomiku vai mazināt ierobežojumus, kas tiks darīts uz cilvēku dzīvību rēķina. Tie ir ļoti skarbi lēmumi. Es uzskatu, ka neviena nauda nav dzīvības vērta.

Kā samazināt ēnu ekonomiku? Ir jāskatās uz nozarēm. Būvniecības nozare, piemēram, dod 7–8% no IKP, kopā ar saistītajām nozarēm – pat 25% no IKP. Ja viss iet uz leju, tā var būt nopietna problēma valstī, tad var plūdināt iekšā pašvaldības un valsts pasūtījumus, Eiropas naudu, lai būvniecība “nenomirst”.

Ir arī jautājums, kādā veidā pielāgot nodokļu politiku. Varbūt ir jāprasa maksāt mazākus nodokļus, lai cilvēkiem nebūtu jākrāpjas.

Valstij ir vajadzīgs plāns, kādā veidā samazināt pandēmijas ietekmi, rēķinoties ar to, ka šī pandēmija ilgs vairākus gadus.

Aleksis Jarockis, Finanšu ministrijas Komunikācijas departamenta vadītājs:

2020. gadā beidzas termiņš valsts iestāžu darba plānam ēnu ekonomikas ierobežošanai 2016.–2020. gadam. Līdz ar to Finanšu ministrija ir sākusi plānot jaunu periodu. Iepriekšējā plāna īstenošanas laikā realizētie pasākumi ir snieguši pozitīvu ietekmi uz ēnu ekonomikas samazinājumu Latvijā, kā arī uz noteiktām tautsaimniecības nozarēm.

Tomēr ekonomikas attīstība, globalizācija, sociālās un demogrāfiskās pārmaiņas, jaunu komercdarbību formu rašanās, digitālās vides izmantošana komercdarbībā, pieaugošie kibernoziedzības riski, kā arī citi faktori nosaka nepieciešamību meklēt jaunus veidus mērķtiecīgu pasākumu īstenošanai.

Protams, ka ēnu ekonomikas izpausmes risku būtiski var palielināt ar Covid-19 vīrusa izplatību saistītās sekas, kas ietekmēs finanšu stāvokli noteiktās tautsaimniecības nozarēs un valstī kopumā.

Finanšu ministrijas redzējumā ēnu ekonomikas mazināšana ir kopīgs visu nozaru ministriju darbs, tāpēc jāpārskata ēnu ekonomikas ierobežošanas pasākumu plānošanas process un jāparedz lielāks īpatsvars nozaru ministrijas ekspertu un noteiktas darbības jomas ekspertu veiktajai ēnu ekonomiku veicinošo faktoru/risku identificēšanai, to novērtēšanai un pasākumu īstenošanai. Ēnu ekonomikas ierobežošanas procesā izmantojot risku pārvaldības elementus, tiktu mazināta noteiktu risku ietekme.

2020. gadā Finanšu ministrija sākusi veidot valsts pētījumu programmu “Ēnu ekonomikas mazināšana ilgtspējīgas ekonomikas attīstības nodrošināšanai”. Tās mērķis ir veicināt, lai valsts politikas plānošanā un noteiktu lēmumu pieņemšanā tiktu izmantoti zinātniski pētījumi.

***

Ministru kabineta rīkojuma Nr. 103 “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” aktuālā versija un citi ar Covid-19 saistītie valdības pieņemtie normatīvie akti ir pieejami vietnes likumi.lv sadaļā “Covid-19”. Visus aktuālos normatīvos aktus oficiālais izdevējs “Latvijas Vēstnesis” publicē nekavējoties pēc to saņemšanas.