Diezin vai šajā gadījumā būtu spēkā prātula, ka nezināšana neatbrīvo no atbildības vai ka nezināt savas zemes vēsturi ir kauns. Izlasot nosaukumu "Latvijas brīvības cīnītāju diena", nudien pat vēstures zinātājs var izvirzīt dažādas versijas: varbūt tajā tiek godāti Brīvības cīņu dalībnieki, kuri savu varonību apliecinājuši, noturot jaunās valsts brīvību pēc Pirmā pasaules kara? Varbūt tie ir leģionāri, kas, kā tas bieži tiek interpretēts, cīnījās par Latvijas brīvību Hitlera armijas rindās? Varbūt tie ir nacionālie partizāni vai nevardarbīgo tautas kustību dalībnieki, kuri pagājušā gadsimta 80. un 90. gadu mijā nāca ar saukli "Par brīvu un neatkarīgu Latviju!"?
Izrādās, tiek atzīmēts fakts, ka 1920. gada 11. augustā Rīgā parakstīja Latvijas un Padomju Krievijas miera līgumu, ko var uzskatīt par sekmīgu Brīvības cīņu jeb neatkarības kara noslēgumu. Vēstures cienīšanas vārdā der atzīmēt, ka jautājumā par piemērotāko datumu brīvības cīnītāju godināšanai konsekvences nav bijis nekad. 20. gadsimta 20. gados to atzīmēja 22. augustā, pieminot Cēsu kaujas 1919. gadā, kad igauņu un latviešu karaspēks sakāva vācu Landesvēru. Kārļa Ulmaņa režīms to pārcēla uz 11. augustu. Savukārt atjaunotās Latvijas likumā "Par svētku un atceres dienām" par atceres dienu noteikts gan 22. jūnijs - Varoņu piemiņas diena -, gan 11. augusts. Jucekli brīvības cīnītāju pieminēšanas un atceres godāšanas praksē vēl lielāku vieš 23. augustā atzīmējamā Molotova-Ribentropa pakta un Baltijas ceļa gadadiena, kā arī Lāčplēša diena 11. novembrī, atzīmējot Bermonta karapūļa patriekšanu no Rīgas 1919. gada rudenī.
Demokrātiskā valstī nav neizprotama dažādu interešu grupu vēlme panākt viena vai otra vēsturiska datuma noteikšanu par kalendārā iekļaujamu atceres dienu. Neizprotama, kā redzams, ir bijusi politiķu ļaušanās kalendāra padarīšanai par vēstures enciklopēdijas fragmentu izlasi. Šāda prakse, lai kā kāds to censtos apstrīdēt, noteikti nav dzimtās zemes vēstures popularizēšana vai sabiedrības turēšana pie patriotismā balstītām vēstures zināšanām. Pārāk acīm redzamais juceklis varoņu un brīvības godināšanas sakarā vieš gluži pretējo - atbaida sabiedrību no Latvijas vēstures izzināšanas, jo rada priekšstatu, ka tā savā samudžinātībā ir izprotama vienīgi rūdītiem vēsturniekiem.
Diemžēl nekonsekvence vēsturisko notikumu piemiņā, atcerē un godāšanā Latvijā nav tikai vēstures fineses nezinošu indivīdu vai politiķu problēma. Kā ik gadu apliecina ažiotāža ap 16. martu, kas leģionāru atceri izvērš par "fašistu godināšanu ES un NATO dalībvalstī", nekonsekvencei vēsturisku notikumu atzīmēšanā ir starptautiska rakstura sekas, kas allaž noved pie Latvijas reputācijas glābšanas, ne sevišķi rezultatīvi skaidrojot mūsu vēstures peripetijas ārzemēs. Reaģējot uz šo un citām problēmām saistībā ar Latvijas vēstures sarežģīto gaitu un tās pretrunīgo interpretāciju, savulaik eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga, kā arī citi sabiedrības cieņu iemantojuši ļaudis vairākkārt nākuši klajā ar iniciatīvu visu par Latviju kritušo piemiņu atzīmēt vienā konkrētā datumā - Lāčplēša dienā, 11. novembrī. Grūti iedomāties jēdzīgāku risinājumu.
Var saprast, ka Latvijā, pieminot 1941. un 1949. gada masu deportācijas, tiek atzīmētas divas Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas - 14. jūnijs un 25. marts. Taču arī 6. decembris noteikts kā Pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena. Kā atceres diena noteikta arī 17. jūnijs - Latvijas Republikas okupācijas diena. Kā jums šķiet, vai nav par daudz?
Uz līdzīgām domām vedina jau minētā Konstitucionālā likuma "Par Latvijas Republikas valstisko statusu" pieņemšanas un Latvijas Republikas faktiskās neatkarības atjaunošanas diena, jo ir jau Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas diena 4. maijā. Šo abu atzīmējamo dienu nosaukumu līdzība mulsina, turklāt pirmā no tām ne ar ko tiešā veidā neatgādina par pašu vēsturisko notikumu - puča izgāšanos Maskavā 1991. gada 21. augustā.
Vēsture vienmēr ir bijusi un būs pakļauta dažādiem skatījumiem. Taču svētku un atceres dienu ideja ir vēstures faktu pārdomāta izcelšana, piešķirot tiem valsti apdzīvojošās sabiedrības akceptētu vērtības dimensiju. Lai labotu līdzšinējās kļūdas un nepieļautu tās nākotnē, droši vien labākais risinājumus svētku, atceres un piemiņas dienu noteikšanai ir vajadzības gadījumā sasaucamas kompetentas speciālistu un sabiedrības pārstāvētas lēmējinstitūcijas izveidošana, kuras rekomendācijas ņemtu vērā Saeima. Iespējams, šādu institūciju varētu radīt uz jau esošās Valsts prezidenta kancelejas Vēsturnieku komisijas bāzes.
