Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik
Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija gatavo izskatīšanai grozījumus Iepakojuma likumā otrajā lasījumā. Šie grozījumi būtībā ir pirmais solis uz t.s. depozītu sistēmas ieviešanu iepakojuma atkritumu apsaimniekošanā. Tie, kas regulāri apmeklē mūsu kaimiņvalstis Lietuvu un Igauniju, noteikti ir pamanījuši, ka veikalos pastāv iespēja īpašās iekārtās iemest savas tukšās PET pudeles, skārdenes vai dažu produktu stikla pudeles, pretim saņemot par preci iepriekš pārmaksātos 10 centus.
Izskatās jauki, un daudzi Latvijas dabas aizstāvji uz šī ārējā jaukuma diemžēl ir uzķērušies gluži kā uz makšķernieka āķa ar krāšņu vizuli. Taču reāli pastāv virkne būtisku argumentu, kādēļ šī sistēma vairs neder. Tā ir novecojusi.
Pirmkārt, depozīta sistēma attiecas tikai uz aptuveni 6,5% no visa iepakojuma un nieka 1% no kopējā sadzīves atkritumu apjoma (Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras pasūtītais pētījums “Dzērienu iepakojuma depozīta sistēmas ieviešanas izvērtējums”). Sistēmas sākotnējā ieviešana vien pēc visai pieticīgajiem Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) aprēķiniem prasīs 30 miljonus EUR, savukārt operatīvās izmaksas gadā sasniegs 10–12 miljonus EUR.
Otrkārt, visa Latvijas atkritumu apsaimniekošana līdz šim ir balstījusies uz citu, proti, atkritumu konteineru šķirošanas, pieeju. Šajā sistēmā Latvijā jau ir ieguldītas investīcijas tuvu pie 100 miljoniem EUR. Lai atkritumu pārstrādes uzņēmumi segtu izmaksas pārejai uz jauno sistēmu, pēc nozares aprēķiniem, cena par 1 kubikmetru sašķiroto atkritumu varētu pieaugt pat divkārtīgi.
Treškārt, milzu investīcijas ir nepieciešams ieguldīt depozītu pieņēmējiem – pārtikas veikaliem. Ir nepieciešamas plašas telpas PET pudeļu un skārdeņu uzglabāšanai (tās nedrīkst saspiest, lai nesabojātu svītrkodu), ir jāiepērk speciālas iekārtas, galu galā – ir jāpārceno preces un jāiegulda mārketingā. Skaidrs, ka šīs izmaksas gulsies uz pircēju pleciem.
Ceturtkārt, nāksies lauzt gadiem rūpīgi ieaudzinātos Latvijas patērētāju paradumus – PET pudeles un skārdenes ir jāsaspiež, tās jāiemet parasti turpat pie mājas esošajā vieglā iepakojuma pārstrādei domātajā konteinerā! Te pēkšņi ir jāvāc ar tukšu gaisu piepildītas pudeles milzīgos maisos un kaut kā jāmēģina tās nogādāt līdz veikalam. Turklāt nekādi bonusi par šīm mocībām nepienākas – pircējs šādi tikai atgūst 10 centus no aptuveni 15 jau preci pērkot samaksātajiem centiem par katru dzēriena vienību.
Piektkārt, jaunās sistēmas ieviešana uz Latvijas iedzīvotāju rēķina ļaus nopelnīt šauras biznesa nišas pārstāvjiem – jauno iekārtu ražotājiem un uzstādītājiem, iespējams, arī sistēmas operatoram – jaunam monopoluzņēmumam. Latviešu uzņēmumi šajā sektorā nestrādā, toties plašs piedāvājums varētu nākt no mūsu kaimiņu igauņu uzņēmumiem ar skandināvisku īpašnieku sastāvu. Atdodot šo nosacīti ekskluzīvo daļu no sadzīves atkritumiem, uz kā pamata iespējama laba peļņa, privātajās rokās, ar pārējo “nerentablo” atkritumu masu nāksies tikt galā Latvijas pašvaldībām.
Tomēr, iespējams, visbūtiskāk ir tas, ka 16. aprīlī Eiropas Parlaments nobalsoja par pilnīgi jaunu pieeju atkritumu apsaimniekošanā – ar daudz ambiciozākiem mērķiem nekā līdz šim. Tika pieņemtas četras jaunas direktīvas, kuru gala mērķis būtībā ir t.s. aprites jeb bezatlikumu ekonomika (recycling economy), kurā atkritumu mūsdienu izpratnē nav – itin viss, ko patērējam, tiek vai nu pārstrādāts precēs, vai reģenerēts citādi, piemēram, sadedzināts enerģijas iegūšanai.
Kā pieturas punkti šajā ceļā ir paredzēti 2025. gads, kad jābūt pārstrādātiem 55% sadzīves atkritumu, un 2035. gads, kad šis skaitlis pieaug līdz 65%. Savukārt 2030. gadā jāpārstrādā jau 70% visa iepakojuma. “Eurostat” dati liecina, ka 2016. gadā Latvijā tika pārstrādāti nepilni 30%! Uz šī fona milzu investīciju un sabiedrības pūļu ieguldīšana depozīta sistēmā, kas Rietumeiropā bija populāra deviņdesmitajos gados un kas aptver tikai 1% no sadzīves atkritumiem, izskatās pēc šaušanas pa zvirbuļiem ar vecu lielgabalu.
Man ir alternatīvs piedāvājums, kā risināt Latvijai aktuālo problēmu. Nepieciešama daudz ambiciozāka pieeja nekā dārga niekošanās ar šauru atkritumu segmentu dažu ārzemju investoru interesēs. Šajā ziņā pareizā virzienā jau iet, piemēram, Ziemeļvidzemes reģiona pašvaldību izveidotais atkritumu apsaimniekošanas konsorcijs “ZAAO”, kā arī Jūrmalas pašvaldība.
“ZAAO” ir nodrošinājis sistēmu, kurā mājsaimniecības ir ieinteresētas šķirot atkritumus divās kategorijās – pārstrādājamos un nepārstrādājamos, no kuriem pirmie tiek izvesti bez maksas. Papildus visā Ziemeļvidzemē ir ieviesti atkritumu šķirošanas laukumi, kuros nogādājot pārstrādājamos atkritumus var saņemt t.s. “eko” punktus, kas ļauj saņemt ievērojamu atlaidi maksai par atkritumu izvešanu.
Jūrmala tehnoloģiski ir gājusi soli uz priekšu, izveidojot individualizētu atkritumu pieņemšanas sistēmu, proti, konteinerus, kuros tiek nosvērts katras mājsaimniecības nodotais atkritumu apjoms, maksu iekasējot atbilstoši šim nosvērtajam apjomam.
Es uzskatu, ka ir mērķtiecīgi kombinēt abas sistēmas, vienlaikus gan individualizējot atkritumu pieņemšanu, gan piemērojot bonusu sistēmu par pārstrādājamo atkritumu (papīrs, kartons, polietilēna plēves, PET pudeles, skārdenes, stikls, metāls) atdalīšanu no pārējiem. Jo vairāk sašķirotu pārstrādājamo atkritumu jūs nododat, jo vairāk bonusa punktu (kurus, līdzīgi kā lidojumu bonusus u. tml., var izmantot dažādiem pirkumiem un pakalpojumiem par samazinātu cenu) no produktu ražotājiem nopelnāt.
Šāda sistēma ļautu Latvijā rasties jaunai mentalitātei – centieniem šķirot savus atkritumus un savākt tos, kas mētājas visapkārt. Varam dēvēt to par ģimeni bez atkritumiem vai bezatkritumu sabiedrību. Tas būtu patiesi liels solis ES direktīvās izvirzīto mērķu sasniegšanā. Taču šāda apjoma projekta realizācijai, protams, ir nepieciešami centralizēti plaša mēroga atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumi, līdzīgi Vidzemes “ZAAO”. Ar sadrumstalotu, privātās rokās nodotu atkritumu apsaimniekošanas struktūru šo mērķi sasniegt būs grūti.
Sadzīves atkritumu apsaimniekošana ir pašvaldību autonomā funkcija. Nav pieņemami, ka Saeimas komisija izskata būtiskas izmaiņas pašvaldību kompetences jomā un neņem vērā pašvaldību, tai skaitā Latvijas Lielo pilsētu asociācijas, viedokli.
Latvijas Lielo pilsētu asociācija dibināta 2001. gada 23. augustā, lai veidotu ciešāku sadarbību ekonomisko, saimniecisko kontaktu un kultūras jomā starp Latvijas Republikas lielo pilsētu pašvaldībām. LLPA biedri ir 9 lielākās Latvijas pilsētas – Daugavpils, Jelgava, Jūrmala, Liepāja, Rēzekne, Rīga, Ventspils, Valmiera un Jēkabpils.
