ES armijas ideja – domāšana vēlamības kategorijās

Pieaugošie militārie un nemilitārie apdraudējumi, kā arī odiozā Donalda Trampa līderība daudziem politiskajiem līderiem ES liek pārdomāt jautājumu, cik ļoti pati Eiropa var parūpēties par savu drošību un kādas politiskās idejas būtu jāīsteno, lai panāktu lielāku ES autonomiju no ASV drošības jomā. Šajā kontekstā izskan arī ideja, ka ES nepieciešama sava armija.

Jau savā būtībā nereālistiska ideja

Vispirms svarīgi saprast, cik šī ideja ir jau savā būtībā nereālistiska. Pat NATO, kas sastāv no 29 dalībvalstīm un tiek uzskatīta par pasaulē spēcīgāko aliansi, nevar apgalvot, ka tai ir “NATO armija”. Tā ir alianse, kuras spēku veido 29 valstu armijas. Šīs armijas pakļaujas savas valsts galvaspilsētai, nevis NATO centrālajam aparātam Briselē. Pat 5. panta īstenošanas gadījumā dalībvalstis nacionāli lemj, kādā apmērā un ar kādiem līdzekļiem atbalstīt nelaimē nonākušo dalībvalsti. NATO nevar tām uzspiest rīkoties, jo Ziemeļatlantijas līgums ir dalībvalstīm politiski, nevis tiesiski saistošs. Tas pats attiecas arī uz ideju par ES armiju. Turklāt ES gadījumā tā saskaras ar virkni problēmu, lai īstenotu normāli funkcionējošu aizsardzības politiku.

Ideja par Eiropas aizsardzības politiku radās Francijas vadībā pagājušā gadsimta 90. gadu beigās un materializējās 2003. gada Eiropas Drošības stratēģijā. Tā pauda ambīcijas cīnīties ar vairākiem aktuālajiem apdraudējumiem, izmantojot ES dalībvalstu bruņotos spēkus (tobrīd ļoti aktuāls bija terorisma apdraudējums). Piemēram, attīstīt kopējas spējas, īstenot savas militārās operācijas un pat tuvākā nākotnē izveidot ātrās reaģēšanas spēkus – Eiropas Kaujas grupas (līdzīgs koncepts kā NATO ātrās reaģēšanas spēki, tikai krietni mazākā skaitā).

Minētās iniciatīvas tika īstenotas ar ASV ziņu, kas, lai gan aizdomu pilnas raudzījās uz šādu attīstības virzienu, vienlaikus saprata, ka, iespējams, tas kāpinās Eiropas valstu aizsardzības tēriņus un tādējādi samazinās ASV uzlikto slogu. Par Eiropas armiju neviens nedomāja, jo tā nebija politiski īstenojama ambīcija ierobežoto resursu un politisko apsvērumu dēļ. Lielākā daļa ES dalībvalstu bija arī NATO dalībvalstis, kas izraisīja asu kritiku par dublēšanos starp abām organizācijām, ja šāda ambīcija tiktu īstenota.

Līdz ar to ES centās īstenot minētās iniciatīvas, kuras nebūtu provocējošas ne abu organizāciju dalībvalstīm, ne ASV. Piemēram, tā samierinājās ar sava militārā štāba neizveidošanu, kas varētu tikt uzskatīts kā dublējoša institūcija NATO štābiem, un nolēma to “īrēt” no NATO. Neskatoties uz šādu pieeju, ES aizsardzības politika saskārās ar vairākām problēmām.

Visnopietnākie – politiskie šķēršļi

Visnopietnākie šķēršļi, protams, bija politiskie. Apvienotā Karaliste no sākta gala bija kritiski noskaņota pret šāda veida iniciatīvām un centās bloķēt jelkādu progresu šajā jomā. Vairākas “jaunās” NATO dalībvalstis, kuras bija arī ES dalībvalstis (piemēram, Baltijas un Višegradas valstis), ņemot vērā to ierobežotos resursus un risku nokaitināt ASV, bija ļoti pasīvas un aizsardzības politikas iniciatīvu neatbalstošas.

Galvenā kļūda, ko, sākot attīstīt aizsardzības politiku, pieļāva ES politiskie līderi, bija pārlieku lielās ambīcijas, kas jau pašā saknē izraisīja lielu ASV nepatiku. Tā vietā bija jāformulē skaidrs kompetenču sadalījums starp ES un NATO, piemēram, NATO īsteno augstas intensitātes militārās operācijas, savukārt ES veic apmācību, krīzes skartās valsts atjaunošanas pasākumus u. c. Tādējādi tiktu novērsta kritika par dublēšanos.

Tiktu arī atrisināta problēma, kas saistās ar ES dalībvalstu nespēju formulēt, kādas militārās operācijas izvērst krīžu skartajos rajonos un kādiem mērķiem izvērst Kaujas grupas. Drīz vien tika secināts, ka 1500 militārpersonu liels spēks ir pārāk mazs, lai tiktu izvērsts krīzes sākotnējā posmā, kad ir augsta bīstamības pakāpe. Vēlākajos gados vairākas ES dienvidu flanga valstis iestājās par Kaujas grupu izvēršanu ārējās robežas apsardzē, lai cīnītos ar nelegālo migrāciju.

Skaidru mērķu neesamība bieži vien bija pamatā tam, kāpēc ES dalībvalstis nevarēja vienoties. Rezultātā attiecībā uz militārajām operācijām var novērot tendenci – jo tālāk no Eiropas robežas, jo vairāk militāro operāciju, kuras pārsvarā saistītas ar militāro apmācību. Tās pamatā norisinās Francijas bijušās kolonijas valstīs. Savukārt, jo tuvāk Eiropas robežai, jo vairāk ir tieši ES civilo misiju, par kurām politiski ir vieglāk iegūt ES dalībvalstu atbalstu.

Ierobežoti finanšu resursi

Otrs šķērslis bija ierobežotie finanšu resursi, ko ES valstis bija gatavas tērēt aizsardzībai. Lielākā daļa no tām netērēja NATO noteiktos vēlamos divus procentus no iekšzemes kopprodukta, un papildu resursu atvēlēšana ES iniciatīvām bija ļoti problemātiska. Turklāt ES nespēja arī iegūt dalībvalstu atbalstu kopēja aizsardzības fonda izveidei, kas nodrošinātu visu iniciatīvu finansēšanu.

Piemēram, galvenais iemesls, kāpēc ne reizi ES nav izmantojusi savas Kaujas grupas, kas per se (pats par sevi – lat.) ir uzskatāmas par miniatūru ES armijas versiju, ir nesakārtotais finanšu jautājums. Spēkā esošais tā saucamais Atēnas mehānisms paredz visa sloga uzlikšanu uz dalībvalstīm, kuras dežurē konkrētajā rotācijā. Respektīvi, ja rotācijā vadošā valsts izlemtu izvērst kaujas grupu kādā krīzes skartā valstī, visas izmaksas gultos uz rotācijā iesaistītajām valstīm. Gadu laikā šī situācija ir izraisījusi lielākās daļas dalībvalstu asu kritiku, tomēr tik un tā nav izdevies iegūt nepieciešamo politisko atbalstu finansējuma mehānisma pārskatīšanai.

Kas attiecas uz Latvijas iesaisti ES aizsardzības politikas attīstībā, tad sākotnēji tā noteikti bija starp pasīvajām valstīm, koncentrējoties uz NATO, kā arī ņemot vērā ierobežotos finanšu resursus. Taču pakāpeniski Latvija saskatīja, ka dalība ES militārajās operācijās un kaujas grupu rotācijās var sniegt konkrētus nacionālus ieguvumus aizsardzības sektoram.

Starptautisko operāciju pieredze militārpersonām tādās eksotiskās vietās kā Mali vai Somālijas piekraste un politiskā ietekme, ko dalība ES operācijās sniedza rīcībpolitikas veidotājiem, lai saņemtu dalībvalstu atbalstu citos jautājumos, bija svarīgi iemesli, kāpēc Latvija uzsāka un turpina dalību ES militārajās operācijās. Savukārt Kaujas grupas kļuva par ļoti labu platformu, kur zemessargi ieguva apmācību pieredzi starptautiskā vidē.

ES aizsardzības politikas restarts

Neskatoties uz izaicinājumiem, ar kuriem saskaras ES aizsardzības politika, pēdējos gados ir saskatāmi potenciāli uzlabojumi. Tādi apstākļi kā, piemēram, Trampa veltītā kritika ES un “Brexit” ir pavēruši aizsardzības politikas restarta iespēju.

Ar ES 2016. gada Globālo aizsardzības stratēģiju ir aizsāktas vairākas ļoti būtiskas iniciatīvas, kuras varētu virzīt attīstības procesus aizsardzības politikas jomā pozitīvā virzienā.

• Pirmkārt, Emanuela Makrona un Angelas Merkeles vienotais redzējums par to, ka ES ir jārūpējas pašai par savu drošību. Proti, pēc ilgu gadu pārtraukuma ES ir divu spēcīgāko valstu līderība šajā jautājumā.
• Otrkārt, ES ar NATO ir konceptuāli vienojusies par kompetenču sadalījumu un 42 konkrētiem jautājumiem, pie kuriem abas organizācijas strādās kopīgi. Šis ir ļoti nozīmīgs solis, lai izskaustu izseno abu organizāciju “konkurenci”.
• Treškārt, ES beidzot ir gatava tērēt aizsardzībai, izveidojot vairāku miljardu Eiropas Aizsardzības fondu, kas vērsts uz militāro spēju attīstības projektiem, kuros iesaistīti ES aizsardzības industrijas uzņēmumi un pētniecības iestādes. Militāro spēju attīstības projektiem ir izveidota atsevišķa iniciatīva – Pastāvīgā strukturētā sadarbība aizsardzības jomā (tā saucamais PESCO), kurā 25 ES dalībvalstis vienojušās par dalību 17 dažādos projektos. Tradicionāli skeptiskās Baltijas valstis un Polija arī pievienojušās šai iniciatīvai, jo saskata iespēju risināt vairākus jautājumus, kas ir aktuāli pēc Ukrainas krīzes sākšanās. Piemēram, ļoti nozīmīgs projekts ir “militārās Šengenas” izveidošana, kas būtiski atvieglotu ātrās reaģēšanas spēku izvēršamību krīzes gadījumā.

Šobrīd ir pāragri spriest, cik šīs iniciatīvas būs efektīvas un vai tās nepaliks tikai vēlamības formā ierakstītas politiskajos dokumentos. Notiekošie procesi rāda, ka šobrīd tām ir politiskais atbalsts, ir atvēlēti resursi un tās sastāv no konkrētiem praktiskiem tuvākā termiņā īstenojamajiem pasākumiem. Proti, ir kritēriji, pēc kuriem mērīt efektivitāti.

Tāpēc jebkuri skaļi, ambiciozi un provocējoši lozungi par kopējo ES armiju ir vērtējami kritiski, jo tie var mazināt vitāli nepieciešamo politisko atbalstu uzsāktajām iniciatīvām, kurām būtu augsta pievienotā vērtība ES aizsardzības politikas attīstībā.