Kopā ar brāli Mārtiņu esat vieni no retajiem, kas daudz dara, lai galvaspilsēta atgūtu savus kultūrvēsturiskos vaibstus. Esat teicis, ka Kalnciema kvartāla teritorijas sakārtošana prasīja 18 gadus. Savukārt vasaras beigās ieguvāt nomas tiesības attīstīt Āgenskalna tirgu. Daudz lētāk taču ir nojaukt un celt jaunu, nekā restaurēt veco! Kāpēc jūs abus saista vēsturiskā arhitektūra?
Zināmā mērā tā ir gaumes lieta. Var baudīt kā vērtīgu moderno arhitektūru, tā arī vēsturiskas ēkas šarmu. Manuprāt, vēsturiskām ēkām ir zināma priekšrocība – tām sevi nav jāapliecina, bieži vien pietiek ar atjaunošanu un nepieciešamo apkopi, lai vērtība atklātos acu priekšā.
Labi sen kādā intervijā lasīju par kādu skandināvu māju, kur ģimenes gadu simtiem lietotie trauki stāv tai pašā plauktā. Mūsu vēstures dēļ tikai retā ģimene Latvijā var lepoties ar stabilitāti, ko sniedz no paaudzes paaudzē nodots lietiskais mantojums. Arī paši neesam izņēmums, mūsu ģimeni arī skārušas vēsturiskās pārmaiņas. Ar savu darbu ceram dot ieguldījumu, lai Latvija varētu atgriezties telpā, ko jau daudzus gadus būtu varējusi dalīt ar tām Rietumeiropas valstīm, kuru neatkarības vēsture nepārtraukta turpinās gadsimtiem.
Esat rīdzinieki paaudžu paaudzēs. No labas ģimenes. Bērnību un skolas gadus esat pavadījis privātmājā ar dārzu un intervijās esat sacījis, ka dzīvi daudzstāvu mājas dzīvoklī pat nevarot iedomāties. Esat pabeidzis Rīgas 1. Valsts ģimnāziju, bakalaura grādu ieguvāt Rīgas Ekonomikas augstskolā un pēc tam maģistra grādu Jončēpingas Biznesa augstskolā. Tātad pēc izglītības uzņēmējs, bet glābjat kultūrvēsturisko. Kāda ir jūsu dzīves filozofija?
Grūti raksturot tā visaptveroši. Iespējas, priekšrocības, kuras minējāt, apliecina – izglītība ir stūrakmens, jo paver ceļu, ļauj brīvāk izvēlēties nodarbošanos, atrast iespējas darīt to, ko uzskatu par saturīgu, piesaistīt domubiedrus mūsu valstī un aiz tās robežām.
Kalnciema ielas koka arhitektūras ansamblī kopumā ir 27 ēkas, jums ar brāli pieder septiņas no tām. Bet kā jums šķiet, vai valsts un pašvaldība dara pietiekami, lai atbalstītu šādu ēku atdzimšanu? Vai nav tā, ka koka nama īpašniekam par saviem ierobežotajiem līdzekļiem ir jāpalīdz valstij uzturēt tā prestižu?
Restaurācija un kultūras mantojuma saglabāšana, nenoliedzami, prasa daudz no visiem iesaistītajiem. Manuprāt, gadu gaitā arī Latvijā ir arvien vairāk veiksmes stāstu, un to pamatā ir spēja sarunāties, institūciju vēlme saredzēt ieceres būtību, nenokaut ar strupu “nē”, bet meklēt risinājumus.
Kultūrvēsturiskā mantojuma koka ēkās, kas ir daudzdzīvokļu mājas, liels izaicinājums ir iedzīvotāju spēja apvienot spēkus, lai saglabātu un nesagrautu vērtīgo.
Ja var runāt par patiesām briesmām kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā, tad tie ir burta kalpi, lai kādā iestādē arī neatrastos – valsts pārvaldē vai finanšu institūcijās. Mūsu veiksmīgākās ieceres īstenotas tad, kad mums nākuši pretī un arī paši esam bijuši pretimnākoši.
No praktiskās puses, šobrīd jau trešo gadu Rīgas dome īsteno līdzfinansējuma programmu kultūrvēsturiskā būvmantojuma saglabāšanai ar finansējumu līdz 50%, nepārsniedzot 20 000 eiro. Arī Kuldīgas pašvaldība piedāvā līdzīgu finansējuma modeli. Summas nav lielas, taču dod iespēju plašākam iedzīvotāju lokam atjaunot un saglabāt savas vēsturiskās ēkas.
Koka grīdu izgatavošana un būvniecība joprojām ir nozīmīgs jūsu uzņēmējdarbības virziens. Esat Latvijas koka grīdu ražotāja, māju restaurācijas uzņēmuma un Kalnciema ielas atjaunoto māju īpašnieka – SIA “Kalnciema kvartāls” – īpašnieki. Kā izdodas pelnīt un attīstīties?
Mūsu iespēja attīstīties ir virzienu daudzveidībā. Protams, tā nav universāla recepte, jo dažādie virzieni, tostarp arī Kalnciema kvartāla tirgus un kultūras pasākumu organizēšana, prasa nemitīgu pārslēgšanos. Tomēr, ja kāds virziens cieš no ekonomiskajām pārmaiņām vai citiem apstākļiem, šī daudzveidība paver iespēju to balstīt, kamēr tas “atgūstas”. Vēl vairāk – daudzveidība nozīmē arī spēcīgu kolektīvu, kur ikviens ir speciālists savā jomā, grīdu ražotāji palīdz restaurēt ēkas, kultūras speciālisti un atjaunoto telpu īrnieki piepilda tās ar saturu un bieži piedāvā nestandarta risinājumus no sava skatpunkta.
Tiesības turpmākos 30 gadus nomāt Āgenskalna tirgu un tam piegulošo teritoriju šogad maijā ieguva Kalnciema kvartālā saimniekojošais uzņēmums SIA “Kalnciema iela”. Pirmo stāvu paredzēts saglabāt kā tirdzniecības vietu, bet otrais kalpos kā administratīvais korpuss ar iespēju veikt komercdarbību vai izīrēt telpas. Cik izmaksās atjaunošana, un cik ilgu laiku tas prasīs? Bizness, pateicoties vietas atdzimšanai?
Āgenskalna tirgu šajā vietā atklāja 1898. gada 1. janvārī. Tātad tirgum, kuru tagad redzam, apritējuši jau 120 gadi. Pēc pieejamās informācijas zināms, ka līdz 1. pasaules karam šeit tirgojās vairāk nekā 600 tirgotāju. Tas ir ievērojams daudzums, ņemot vērā tā brīža Rīgas iedzīvotāju skaitu.
Plānots, ka Āgenskalna tirgus atjaunotā vēsturiskā ēka durvis vērs pēc trim gadiem un ieguldījumi nepārsniegs piecus miljonus eiro.
Āgenskalna tirgus ir nopietns vietējais centrs, bez tā Pārdaugava būtu citāda. Faktiski pieteicāmies tirgus nomai, jo uz to mudināja daudzi iedzīvotāji un sabiedriskās organizācijas. Arī paši sapratām, ka esam gatavi rīkoties, lai saglabātu šo vietu, cilvēcisko mērogu. Lai gan atjaunošana prasa laiku, līdzekļus un pūles, to krietni atsver cilvēku sapratne un atbalsts. Āgenskalna tirgus saglabāšana pielīdzina Rīgu citu valstu vēsturiskajām metropolēm un stiprina mūsu vēsturisko māju sajūtu.
2017. gadā saņēmāt Francijas Nacionālā Nopelnu Kavaliera ordeni par nozīmīgu ieguldījumu Francijas un Latvijas attiecībās izglītības jomā. Žila Verna Rīgas Franču skolu 2007. gadā pēc Francijas vēstniecības Latvijā ierosmes dibinājusi un pārvalda bezpeļņas organizācija APECEF, kurā esat valdes priekšsēdētājs.
Esmu Žila Verna Rīgas Franču skolas patriots, tomēr APECEF valdē vairs nedarbojos – domāju, tieši tas ļāva mesties uz galvas iekšā Āgenskalna tirgus iecerē. Ikviens, kas brīvprātīgi darbojas izglītības jomā, var apliecināt gandarījumu, ko darbs sniedz, taču vienlaikus zina, ka tas cilvēku paņem pilnībā.
Skola un to pārvaldošā organizācija strauji aug, attīstās, apvieno dažādas tautas un kultūras. To apliecina arī fakts, ka skolai ir kā Latvijas, tā Francijas akreditācija, tās nacionālais sastāvs proporcionāli ir kā Rīgas mikromodelis. Bērni jau no mazām dienām vingrinās savstarpēji saprasties, sarunāties un sadarboties, un caur bērniem to mācāmies arī mēs. Tie nav tukši vārdi, bet pastāvīgs treniņš.
Pats taču esat beidzis Rīgas 1. ģimnāziju, nevis Franču liceju. Kāpēc esat Franču skolas patriots? Kāpēc brīvprātīgi sākāt darboties izglītības jomā?
Piedalījos Žila Verna Rīgas Franču skolas dibināšanā – šī mācību iestāde bija Francijas kultūras centra iniciatīva nu jau pirms 13 gadiem. Skolas izveide man sasaucas ar Rīgas Ekonomikas augstskolu – no vienas puses, Rīgā jau bija iespējas apgūt ekonomiku, kamdēļ gan būtu vajadzīga vēl “zviedru skola”? No otras puses, ja ir iespēja aicināt uz Latviju mācībspēkus no citām valstīm, domāt, kā tepat Latvijā varam apgūt ko vairāk, tas noteikti jāatbalsta.
Manuprāt, valoda ir tikai viens no Žila Verna Rīgas Franču skolas raksturlielumiem. Skolotāji atved savas valsts tradīcijas, domāšanas veidu, skatījumu, kas daudzviet nozīmīgi atšķiras no mūsējā. Vienlaikus skolēni apgūst latviešu valodu, literatūru un matemātiku latviski. Esmu iesaistījies šīs skolas darbā, jo esmu pārliecināts – tiem, kuri paliek te, Latvijā, nepieciešams pēc iespējas plašāks piedāvājums, kā saskarties ar pasauli, uztvert to.
Mani ļoti spēcīgi uzrunā arī skolas principi – prasība cienīt pasniedzējus, tas, ka skolā bez ierunām netiek lietoti mobilie telefoni. Rīga ir starptautiska pilsēta, un katra iespēja gūt starptautisku sākuma izglītību šeit pat stiprina mūs un valsti. Mūsu draugi, Fārenfīldu ģimene, beidzot diplomātisko dienestu Latvijā, izvēlējās neatgriezties ASV, bet nodibināja Rīgas vācu skolu, jo Fārenfīlda kungs ir šveicietis. Turklāt ģimene vēlējās, lai bērni uzaug Rīgā, kas ir ģimenei piemērota. Manuprāt, tā nav konkurente Latvijas skolām, kuras specializējas vācu valodā. Gluži pretēji – jau no bērnudārza vecuma sagatavo bērnus arī tālākām gaitām Latvijas skolās ar spēcīgām svešvalodas zināšanām un tiešu pieredzi saziņā ar citām tautām.
Kā raugāties uz 13. Saeimas vēlēšanu rezultātiem un valdības veidošanas sarunām?
Vēlēšanu rezultāti ir kā analīzes Latvijai – kā organismam, veselības stāvoklim, noskaņojumam tautā. Ideāli būtu, ja tiktu panākts veselīgs līdzsvars starp lietišķu darbu un katra politiskā spēka pārstāvētajām vērtībām, tomēr tas nav vienas dienas darbs.
Uzņēmēji, arī es, mēs esam uz risinājumu orientēti, taču, ja tas ir virsmērķis, tad valsts būtu totalitāra. Tādēļ pacietīgi jāļauj demokrātiskajam sarunu procesam nogatavoties un jācer, ka partiju dažādās izpratnes par valsts labumu radīs kopsaucēju un rūpes par valsti gūs virsroku. Citu risinājumu šobrīd nav.
Arī jaunajā parlamentā ievēlēti daudzi uzņēmēji. Vai uzņēmējiem ir jāiet politikā, un vai pats arī pieļaujat šādu domu?
Politikā jāiet visiem, kuri jūt aicinājumu un gatavību darboties. Es pats šobrīd nevarētu atstāt savu darbu politikas vārdā, jo zinu, ka tad viss iesāktais jāpārtrauc. Nedomāju, ka varu ar pilnu atbildību atbalstīt kādu partiju, ja esmu tur tikai ar vienu kājas īkšķi un neesmu informēts par ikdienas norisēm, kuras var būt gana vētrainas un pretrunīgas. Vai nu esmu pilna laika politiķis, kas velta šim darbam visu savu laiku, vai vēlētājs – vidusceļa man īsti nav. Tādēļ novērtēju tos, kas gatavi atstāt patiešām spēcīgus uzņēmumus, augsti profesionālus amatus, lai strādātu valsts labā. Tomēr tādu nav daudz. Pat brīvprātīgs darbs nevalstiskā organizācijā jau dod ieskatu, cik dažādi viedokļi jāsamierina, lai nonāktu pie darboties spējīga rezultāta. Tam vajadzīgs laiks, pilns darba laiks un vairāk.
Jā, uzņēmējiem ir jāiet politikā, īpaši tad, ja viņiem ir labas iemaņas sarunāties un konstruktīva spēja nolikt otrajā plānā jebkurus apvainojumus lielu un valsts pastāvēšanai svarīgu uzdevumu vārdā.
Esat teicis: ikkatram jādara kaut kas vairāk nekā tad, ja mēs piederētu lielai nācijai, – tas attiecas arī uz izglītību un daudzu valodu zināšanām. Tomēr mūsos ir stiprais “latviešu gēns”, kurā ieguldījušas arī ļoti daudzas citas tautas, un ir pierādījies, ka esam neticami dzīvotspējīga nācija. Kādu redzat valsts nākotni?
Arī turpmāk tas, ka varam lepoties ar savu valsti, prasīs no mums daudz, iespējams, pat vairāk nekā tad, ja mēs būtu ciemiņi citā zemē. Īpašs izaicinājums būs spēja saliedēties, lai nodrošinātu to, ko arī lielas labklājības gadījumā nevaram nopirkt sev katrs pats, individuāli, – sabiedrību, kur uzņemamies atbildību viens par otru. Valsti, kur mēs panākam viens otram pretī.
