Var jau būt, ka tā arī ir. Taču tādā gadījumā vietā ir pajautāt: cik konsekventi un neatlaidīgi jaunlatviešu veikuma iemūžināšanā Rīgas pilsētvidē ir bijuši paši latvieši un vispirmām kārtām - inteliģence? Jā, Krišjānim Valdemāram un arī viņa vārdabrālim Baronam Rīgā ir pa ielai. Pa mazai ieliņai ticis arī, piemēram, Jānim Cimzem, Jurim Alunānam, Andrejam Pumpuram. Taču kā ir ar citiem, ne mazāk cienījamiem latvietības modinātājiem?
Izrādās, ka galvaspilsētā daudzu veikums nav atzīts par pietiekamu iemūžināšanai ielas nosaukumā - ne domes kungi par to parūpējušies, ne inteliģence gādājusi. Nu, piemēram, Baumaņu Kārlis. Nav nekāds sīkulis - kā nekā Latvijas himnas sacerētājs un viens no pirmajiem latviešu komponistiem. Lai gan inteliģenti ļaudis zina "Dievs, svētī Latviju!", tās autors ar savu ielu, parku vai ko citu palicis nesvētīts. Daudzi latviešu inteliģenti noteikti būs dzirdējuši arī par Brāļiem Kaudzītēm saistībā ar romānu "Mērnieku laiki". Taču savas ielas ne viņiem abiem kopā, ne katram atsevišķi Rīgā nav. Tas pats sakāms par Juri Neikenu, kurš, kā zināms studentiem un inteliģentiem, bija Dziesmu svētku tradīcijas aizsācējs, līdzīgi arī par latviešu teātra tēvu Ādolfu Alunānu.
Tāpat ar savu ielu vai citu piemiņas vietu Rīgā nav godāti latviešu rakstniecības pionieri: Ernests Dinsbergs, Doku Atis vai, piemēram, Apsīšu Jēkabs.
Simptomātiski, ka gandrīz pilnīgi ārpus 20. gadsimta latviešu piemiņas palikuši 18. un 19. gadsimta baltvācieši, latviešu izglītības veicinātāji. Kā zināms, tieši no pirmo izglītoto zemnieku vides vēlāk attīstījās jau minētā jaunlatviešu kustība. Bet vai Rīgā ir iela, laukums vai kas cits, kas pilsētvidē iemūžinātu, piemēram, Magdalēnu fon Hallarti, kura 18. gadsimta pirmajā pusē izveidoja lielāko zemnieku skolu Vidzemē? Vai ir piemiņas vieta Magnusam Frīdriham Buntebartam, kura vadībā sāka darboties Valmiermuižas skolotāju seminārs? Nē nav. Taču varēja būt.
Kāpēc gan šo visu cienījamo un dažādiem nopelniem bagāto ļaužu piemiņa nav pienācīgi iemūžināta ielu noslaukumos? Varbūt Rīgā vairs nav ielu, kuras varētu šādā veidā pagodināt? Nē, ir gan. Kā jau reiz šajā rubrikā vēstīts, galvaspilsētā netrūkst ielu, kuru nosaukuma nozīmīgums parastam cilvēkam nav izprotams. Laikā, kad rātskungi nespēja atrast vietu pirmā Latvijas ārlietu ministra Meierovica piemiņai, viņiem tāpat kā jebkuram citam interesentam bija iespēja konstatēt, ka pilsētā ir ielas ar dzīvnieku, putnu, ziedu, augļu, dārzeņu, dabas parādību, sadzīves priekšmetu un citiem tikpat neaizstājamiem nosaukumiem.
Varbūt, ja tautas pagātnes varoņu godāšanai trūkst atbilstīgu ielu, ir kāds laukums? To Rīgā gan nav daudz. Un arī nosaukumi jau ir. Par to piemērotību latviešu tautas vēstures piemiņas iemūžināšanai spriediet paši. Lūk, te tie ir: Doma laukums, Vašingtona laukums, Stacijas laukums, Pils laukums, Akadēmijas laukums, Līvu laukums, Herdera laukums. Tas arī laikam viss. Ar latviešu nācijai pozitīvu vēstījumu saistīts ir tikai pēdējais no tiem. Ievērojamajam vācu domātājam un romantisma laikmeta kultūras darbiniekam Johanam Gotfrīdam Herderam, 18. gadsimta otrajā pusē strādājot par Rīgas Domskolas rektoru, radās interese pētīt latviešu mutvārdu tradīcijas.
Vēl atliek tilti. Lūk, ievērojamākie no tiem: Vanšu tilts, Akmens tilts, Salu tilts, Dienvidu tilts, Dzelzceļa tilts, VEF tilts, Slāvu tilts, Deglava tilts, Zemitāna tilts. Pēdējos četrus prozaiski mēdz dēvēt arī par satiksmes pārvadiem. Ja atskaita rakstnieku Augustu Deglavu, pulkvedi Jorģi Zemitānu un izputināto rūpnīcu VEF, pārējiem tiltu nosaukumiem ir visai maz sakara ar kaut ko latviešiem vai vispār jebkādā kontekstā nozīmīgu.
Sevišķi greizi izgājis ar Dienvidu tiltu. Samaksājot milzu naudu, pilsēta tā arī nav jēdzīgi izmantojusi vienreizējo iespēju vēstures priekšā, ko paver tik grandioza objekta kristības. Tā vietā Rīga izšķērdīgi izvēlējusies godāt dienvidus. Turklāt pat šajā ziņā pieļauta aplamība - jaunais tilts Daugavu šķērso pilsētas dienvidaustrumos.
Izrādās, ka galvaspilsētā daudzu veikums nav atzīts par pietiekamu iemūžināšanai ielas nosaukumā - ne domes kungi par to parūpējušies, ne inteliģence gādājusi. Nu, piemēram, Baumaņu Kārlis. Nav nekāds sīkulis - kā nekā Latvijas himnas sacerētājs un viens no pirmajiem latviešu komponistiem. Lai gan inteliģenti ļaudis zina "Dievs, svētī Latviju!", tās autors ar savu ielu, parku vai ko citu palicis nesvētīts. Daudzi latviešu inteliģenti noteikti būs dzirdējuši arī par Brāļiem Kaudzītēm saistībā ar romānu "Mērnieku laiki". Taču savas ielas ne viņiem abiem kopā, ne katram atsevišķi Rīgā nav. Tas pats sakāms par Juri Neikenu, kurš, kā zināms studentiem un inteliģentiem, bija Dziesmu svētku tradīcijas aizsācējs, līdzīgi arī par latviešu teātra tēvu Ādolfu Alunānu.
Tāpat ar savu ielu vai citu piemiņas vietu Rīgā nav godāti latviešu rakstniecības pionieri: Ernests Dinsbergs, Doku Atis vai, piemēram, Apsīšu Jēkabs.
Simptomātiski, ka gandrīz pilnīgi ārpus 20. gadsimta latviešu piemiņas palikuši 18. un 19. gadsimta baltvācieši, latviešu izglītības veicinātāji. Kā zināms, tieši no pirmo izglītoto zemnieku vides vēlāk attīstījās jau minētā jaunlatviešu kustība. Bet vai Rīgā ir iela, laukums vai kas cits, kas pilsētvidē iemūžinātu, piemēram, Magdalēnu fon Hallarti, kura 18. gadsimta pirmajā pusē izveidoja lielāko zemnieku skolu Vidzemē? Vai ir piemiņas vieta Magnusam Frīdriham Buntebartam, kura vadībā sāka darboties Valmiermuižas skolotāju seminārs? Nē nav. Taču varēja būt.
Kāpēc gan šo visu cienījamo un dažādiem nopelniem bagāto ļaužu piemiņa nav pienācīgi iemūžināta ielu noslaukumos? Varbūt Rīgā vairs nav ielu, kuras varētu šādā veidā pagodināt? Nē, ir gan. Kā jau reiz šajā rubrikā vēstīts, galvaspilsētā netrūkst ielu, kuru nosaukuma nozīmīgums parastam cilvēkam nav izprotams. Laikā, kad rātskungi nespēja atrast vietu pirmā Latvijas ārlietu ministra Meierovica piemiņai, viņiem tāpat kā jebkuram citam interesentam bija iespēja konstatēt, ka pilsētā ir ielas ar dzīvnieku, putnu, ziedu, augļu, dārzeņu, dabas parādību, sadzīves priekšmetu un citiem tikpat neaizstājamiem nosaukumiem.
Varbūt, ja tautas pagātnes varoņu godāšanai trūkst atbilstīgu ielu, ir kāds laukums? To Rīgā gan nav daudz. Un arī nosaukumi jau ir. Par to piemērotību latviešu tautas vēstures piemiņas iemūžināšanai spriediet paši. Lūk, te tie ir: Doma laukums, Vašingtona laukums, Stacijas laukums, Pils laukums, Akadēmijas laukums, Līvu laukums, Herdera laukums. Tas arī laikam viss. Ar latviešu nācijai pozitīvu vēstījumu saistīts ir tikai pēdējais no tiem. Ievērojamajam vācu domātājam un romantisma laikmeta kultūras darbiniekam Johanam Gotfrīdam Herderam, 18. gadsimta otrajā pusē strādājot par Rīgas Domskolas rektoru, radās interese pētīt latviešu mutvārdu tradīcijas.
Vēl atliek tilti. Lūk, ievērojamākie no tiem: Vanšu tilts, Akmens tilts, Salu tilts, Dienvidu tilts, Dzelzceļa tilts, VEF tilts, Slāvu tilts, Deglava tilts, Zemitāna tilts. Pēdējos četrus prozaiski mēdz dēvēt arī par satiksmes pārvadiem. Ja atskaita rakstnieku Augustu Deglavu, pulkvedi Jorģi Zemitānu un izputināto rūpnīcu VEF, pārējiem tiltu nosaukumiem ir visai maz sakara ar kaut ko latviešiem vai vispār jebkādā kontekstā nozīmīgu.
Sevišķi greizi izgājis ar Dienvidu tiltu. Samaksājot milzu naudu, pilsēta tā arī nav jēdzīgi izmantojusi vienreizējo iespēju vēstures priekšā, ko paver tik grandioza objekta kristības. Tā vietā Rīga izšķērdīgi izvēlējusies godāt dienvidus. Turklāt pat šajā ziņā pieļauta aplamība - jaunais tilts Daugavu šķērso pilsētas dienvidaustrumos.
