Trīs pīlāru modelī pirmais pīlārs ietver finansējumu budžeta vietām un zinātnes bāzei, otrais pīlārs – finansējumu, kas tiek piešķirts par sniegumu studiju kvalitātes uzlabošanā, savukārt trešais pīlārs paredzēts augstskolu infrastruktūras un studiju programmu uzlabošanai un modernizācijai. Trešo pīlāru veido ES struktūrfondu finansējums.
"Šobrīd jau ir uzlabota pirmā pīlāra finansējuma kārtība, pilnveidoti no valsts budžeta finansēto studiju vietu piešķiršanas kritēriji, kā arī ir apstiprināti jauni pedagogu darba samaksas noteikumi, kas palielina arī akadēmiskā personāla atalgojumu," iepriekš norādījusi Izglītības un zinātnes ministrija (IZM).
Informatīvajā ziņojumā "Augstākās izglītības pārvaldības modernizācijas un jaunā augstākās izglītības finansēšanas modeļa ieviešanas gaita un rezultāti" IZM realizēto vērtē kā ļoti veiksmīgu – augstskolu darbības rādītāji ir būtiski uzlabojušies. Trešā pīlāra ietvaros ar struktūrfondu atbalstu esot uzsākta augstskolu un koledžu studiju programmu infrastruktūras modernizēšana STEM jomās.
Kā jauno modeli vērtē paši augstskolu pārstāvji?
LV portāls jautā: Kā vērtējat trīs pīlāru augstākās izglītības finansēšanas modeli? Kādi jautājumi par finansējuma piešķiršanu augstskolu satrauc nākotnē?
Trīs pīlāru finansēšanas modelis ir solis pareizajā virzienā, tomēr tam nepieciešami precizējumi un, protams, vairāk naudas.
Pirmais pīlārs paredz bāzes finansējumu noteiktam studiju vietu skaitam IZM vai citu ministriju pasūtītā akreditētu studiju programmu klāstā. Ir labi, ka tāds ir ieviests, un tas dod augstskolām zināmu stabilitātes izjūtu, spēju plānot kādu laiku uz priekšu.
Savukārt slikti ir tas, ka finansējums ir nepietiekams, pat salīdzinot ar IZM pašas aprēķinātajām minimālajām vienas studiju vietas izmaksām, piemēram, ekonomikas programmā (šogad 1393 eiro pret aprēķinātajiem 1809 eiro), nemaz jau nerunājot par apjomu, ko reāli tērē tepat Latvijā, piemēram, Rīgas Ekonomikas augstskola (REA), kur vienas ekonomikas programmas studiju vietas izmaksas ir 6000 eiro, no kā 3600 eiro maksā students, 2500 eiro zviedru atbalstītāji. Finansējuma aprēķinā nav iekļautas vairākas šobrīd aktuālas izmaksu pozīcijas, piemēram, interneta izmantošana, kā arī studentu sociālā nodrošinājuma finansējums, kas ir ļoti mazs.
Vēl viens trūkums ir tas, ka finansējums augstskolās nonāk, balstoties uz vēsturiski pa ministrijām sadrumstalotu vietu sadalījumu, tādējādi mēģinot risināt gan reģionālās attīstības, gan politiskās ietekmes problēmas, gan nodrošināt atbilstību reizēm visai apšaubāmi prognozētām darba tirgus attīstības tendencēm.
Iespējams, visā valstī būtu jārīko vienots konkurss uz budžeta vietām, un tajā uzvarējušie reflektanti paši varētu izvēlēties augstskolu, kurā tiek piedāvāta attiecīgā programma. Tiesa gan, šajā gadījumā tāpat būtu nepieciešams rezervēt noteiktu studiju vietu apjomu reģionālajām augstskolām, pretējā gadījumā ne vairs 80% studējošo, bet visi 100% būtu Rīgā. Iespējams, studijas reģionālajās augstskolās būtu jāatbalsta ar kādu īpašu finansējuma koeficientu.
Otrais pīlārs – snieguma finansējums par rezultātiem pētniecībā balstītas augstākās izglītības nodrošināšanā šobrīd ir par 10% no bāzes finansējuma mazāks. Pozitīvais ir tas, ka pīlārs dod iespējas piesaistīt darbam augstskolās jauno paaudzi, veicina zinātniskās darbības un sadarbības ar uzņēmējiem attīstību.
Negatīvā puse ir ne tikai salīdzinoši mazais finansējums, bet arī pīlāra sasaiste ar dažiem pārmērīgiem birokrātiskiem ierobežojumiem, piemēram, lai piesaistītu maģistratūras studentu darbam augstskolā, viņš jāievēl akadēmiskā amatā. Manuprāt, pietiktu ar darba līgumu.
Attiecībā uz trešo pīlāru, kura patlaban īsti nav un kuru paredzēts veidot no ES struktūrfondu programmām, jāsaka, ka labi, ka tāds vispār ir paredzēts. Šķiet, tas varētu sekmēt studiju programmu modernizāciju un augstskolu sadarbību.
Tomēr jānorāda, ka struktūrfondi nebūs mūžīgi. Jautājums – ko darām pēc tam?
Tāpat
struktūrfondu programmu noteikumi un kritēriji vēl nav apspriesti, tāpēc kārtējo
reizi ir risks sapīties pārlieku birokratizētos nosacījumos.
Kopumā runājot par trīs pīlāru modeli, jāatzīst, ka pati ideja ir laba un sevi labi pierādījusi citās valstīs. Tomēr Latvijas gadījumā izpildījums šim modelim nav ideāls.
Pirmkārt, pirmā pīlāra ietvaros piešķirtais finansējums joprojām nenosedz reālās viena studenta sagatavošanas izmaksas. Tā rezultātā veidojas situācija, ka mācībspēkiem ir neatbilstošs atalgojums, valsts augstskolām savas infrastruktūras atjaunošanai ir jāņem aizņēmumi un aprīkojums, kas studentiem ir pieejams studiju procesā, bieži nav salīdzināms ar citās Eiropas valstīs pieejamo.
Savukārt otrā pīlāra ietvaros augstskolām tiek piešķirts finansējums, balstoties uz noteiktiem kvalitātes kritērijiem, kas kā princips ir vērtējams pozitīvi, taču jāatzīst, ka ne visi kritēriji ir paši atbilstošākie, lai izvērtētu augstskolu darbības kvalitāti un to sniegumu. Trešais pīlārs, ko paredzēts piešķirt inovāciju veicināšanai, diemžēl vēl nav pieejams, un to nav plānots piešķirt no valsts budžeta, bet gan finansēt no ES fondiem.
Skatoties nākotnē, rodas jautājums, kā šis finansējuma modelis spēs nodrošināt patiesās studentu sagatavošanas izmaksas. Izmantojot šobrīd īstenoto politiku, kuras ietvaros tiek samazināts budžeta vietu skaits, lai palielinātu samaksu par vienu studentu, ir iespējams virzīties uz patieso studentu sagatavošanas izmaksu segšanu. Tomēr tas vēl vairāk pasliktinās nākotnes darba tirgus piedāvājuma un pieprasījuma disproporciju, kur veidojas liels sociālo zinātņu speciālistu pārpalikums un inženierzinātņu speciālistu iztrūkums. Samazinot budžeta vietas, kas pamatā tiek piešķirtas inženierzinātņu jomā, šo speciālistu iztrūkums darba tirgū veidosies vēl lielāks.
Tāpat, ņemot vērā, ka trešā pīlāra modeli plānots finansēt no ES fondiem, rodas jautājums, kā plānots šo finansēšanas modeli turpināt realizēt pēc ES fondu plānošanas perioda beigām, kad Latvijā būs pieejamā finansējuma samazinājums.
Ieva Nora Gediņa, Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja
Rīgas Stradiņa universitāte noteikti atbalsta IZM iniciatīvas saistībā ar augstākās izglītības finansēšanas modeļa pilnveidošanu un cer, ka IZM rūpīgi izvērtēs katras augstskolas specifiku un vajadzības, lai finansēšanas modelis stiprinātu katras augstskolas konkurētspēju.
Svarīgi ir ņemt vērā augstskolu specifiku un atrast tādus motivācijas rīkus, kas ļauj attīstīt katras augstskolas stiprās puses, rezultātā nodrošinot kopējo Latvijas tautsaimniecības attīstību. Jaunais finansēšanas modelis ir solis tuvāk caurspīdīgai, uz skaidriem kritērijiem balstītai, starp augstskolām koordinētai ilgtermiņa finansēšanas politikai. Zinot, ka augstskolu galvenais, nozīmīgākais resurss ir mācībspēki un pētnieki, būtu svarīgi, ka IZM garantētu pieejamos minimālos finansējuma apjomus vismaz divus vai pat trīs gadus uz priekšu, protams, ar nosacījumu, ka augstskolas izpilda IZM noteiktos kritērijus.
Kā minēts Pasaules Bankas ekspertu ziņojumā, būtu jāmazina finansējuma piešķiršanas fragmentācija un jāvienkāršo dažādie normatīvie akti. Piemēram 1. pīlāra finansējuma sastāvdaļas ("Zinātnes bāze" un "Augstākās izglītības finansējums") regulē divi dažādi normatīvie akti, kas rada nevajadzīgu paralēlu atsevišķu uzskaiti un plānošanu, radot augstskolas aktivitāšu fragmentācijas risku.
Nepieciešams arī pilnveidot informācijas uzskaites standartus un metodoloģijas, lai IZM būtu pieejama ātra un kvalitatīva informācija par augstskolu sasniegtajiem rezultātiem izglītībā un pētniecībā, kā arī informācija par valsts budžeta finansēto absolventu iesaisti Latvijas tautsaimniecībā.
