Pirms apmēram desmit gadiem, kad tikāmies, tikko bijāt atjaunojuši nodegušo veikaliņu un bistro. Jums bija vīzija, ka Rāmkalni kļūs par šīs apkārtnes centru, kur cilvēkiem patīkami tikties. Šķiet, ka tas ir izdevies.
Jā, noteikti, tikai scenārijs izvērtās mazliet citāds, jo atnāca krīze. Ja sākotnēji bijām plānojuši, ka Rāmkalnos attīstīsim tikai sabiedrisko ēdināšanu, tirdzniecību un tūrisma pakalpojumus, tad krīze papildus iecerētajam piespieda sākt nodarboties ar pārtikas ražošanu arvien lielākā apmērā. To arī esam īstenojuši. Pašlaik pašu ražoto produktu klāsts ir diezgan plašs, ražojam saldējumu, pelmeņus, konditorejas izstrādājumus, kūpinām vistiņas.
Krīzes laikā sapratām, ka cilvēki negrib tik bieži ēst ārpus mājām un braukt ar rodeļiem, laivām. Tāpēc sākām pamazām mēģināt ražot dažādus produktus. Sukādes izrādījās "visjaudīgākās". Man arī pašam patīk šī doma – ražot produktus no Latvijā audzētām ogām un augļiem. Tagad jau esam tik tālu, ka daļu no tā, ko pārstrādājam, izaudzējam paši. Šķiet, tas ir viens no Latvijas ceļiem, jo ir tīra zeme, strādīgi cilvēki. Tomēr, grozies, kā gribi, esam zemnieku tauta. Tas ir labs variants, ka varam uztaisīt kvalitatīvu produktu, kuru, piemēram, eksportējam uz Japānu. Lieliski!
Pirms diviem gadiem, jūlija vidū, atklājāt jauno sukāžu ražotni "Rāmkalni Nordeco", kura ir viena no modernākajām un lielākajām Baltijā. Tajā bija plānots ražot sukādes, pastilas, sīrupus, kā arī ieviest vairākus jaunumus, tostarp sukādes šokolādes glazūrā un dažādus bezalkoholiskos dzērienus. Vai plāni ir piepildījušies?
Jā, ir jauna rūpnīca, mēs cītīgi strādājam. Gadā pārstrādājam gandrīz 200 tonnas svaigo augļu un ogu, realizējam vairāk nekā 170 tonnas gatavās produkcijas – sukādes, sīrupus, sukādes šokolādē, pastilas.
Tikko, jūnija sākumā, uz "Rimi" lielveikaliem aizvedām trīs veidu dabīgo limonādi.
Lasīju, ka viens no jūsu uzņēmumiem nodarbojas ar lauksaimniecību – audzē cidonijas, rabarberus, ķirbjus, dzērvenes – un savu izejvielu īpatsvaru sukāžu ražošanā plānojat palielināt.
Cidonijas ir sastādītas 18 hektāros, no tiem četros krūmi jau ražo. Pamazām ražojošās platības nāks klāt: nākamgad vēl divi, bet pēc tam jau liels lēciens – 12 hektāri, kuriem tagad ir divi gadi.
Esam iestādījuši 4000 rabarberu stādu.
Latgalē ar dzērvenēm ir apstādīti 10 hektāri, no tiem šogad varētu ražot trīs. Lielogu kultivēto dzērveņu ražošana mūsu uzņēmumam ir jaunums. Trakums, ka viss ir jādara ar rokām. Lauku gan sagatavo ar traktoru, bet ar rokām izkaisa stīgas, tikai pēc tam ar traktoru tās iestrādā zemē. Par posmu – stīgu izkaisīšanu uz lauka – apmēram ir skaidrs, kā to var mehanizēt. Taču Latvijā lielogu dzērveņu audzēšana ir maza nozare, nav pārāk daudz tehnoloģiju, kā atvieglot darbu.
Vēl mums ir mazliet upeņu un aroniju. Otro gadu savām vajadzībām pilnā apjomā audzējam ķirbjus.
Kas ir tālākos plānos?
Lielākās "Top" kultūras – dzērvenes, ķirbjus, cidonijas un rabarberus – trīs četru gadu termiņā izaudzēsim paši. Pie jaunās rūpnīcas jaudas, iespējams, būs pat tā, ka izaudzētais paliks pāri, bet šajā aspektā problēmu nesaskatām. Skaidrs, ka ķirbis ir viengadīga kultūra – cik vajadzēs, tik iestādīsim. Arī rabarberus audzējam tik daudz, cik pašiem vajadzīgs. Savukārt cidonijas un dzērvenes ir ļoti pieprasīta izejviela. Pat ja paliks pāri, būs pārprodukcija, pārdosim tās svaigā veidā.
Raidījumā "Latvija var" stāstījāt, ka sākāt biznesu šajā vietā pirms apmēram 17 gadiem ar vienu laivu piestātni un māsu kā zvanu koordinatori. Pēc tam tikai nāca bistro, pārtikas veikaliņš un atpūtas pakalpojumi.
Tā arī bija. Biju nopircis zemi un jau zināju, ka būvēsim atpūtas parku, bet, lai pamazām iekustinātu vietu un sāktu strādāt preču zīme "Rāmkalni", uztaisījām laivu nomu. Bija pavasaris, un tas neprasīja lielus ieguldījumus – vienu mašīnu ar piekabi un sešas laivas. Tā arī sākām. Paralēli projektējām objektus un sākām tos būvēt.
Laivu noma strādā vēl tagad, arī rodeļi griežas.
Arī slēpošanas kalns strādā.
Ziemas pēdējos gados gan ir šaubīgas, bet, tā kā riski ir plaši sadalīti, no tūrisma sezonām vai nesezonām nebaidāmies. Mums visu laiku ir ko darīt.
Jūs ne tikai ražojat, bet arī uzturat, ja tā var teikt, Rāmkalnu auru. Maijā notika jau septītais atpūtas bāzes "Rāmkalni" rīkotais laivošanas sezonas atklāšanas pasākums "Laivu karnevāls".
Rāmkalni ir kā dzīvesveids. Mēs, tā komanda, ar kuru kopā esam jau 17 gadus, visu laiku ko jaunu izdomājam. Piemēram, krīzes laikā organizējām koncertus un pat teātra izrādes, lai kaut kā visu iekustinātu un cilvēki par mums zinātu un atcerētos. Koncerti ziemas sezonā Rāmkalnos notiek joprojām.
Sakāt, ka krīze spieda darīt to un to. Vai cilvēki pēc tās ir atkopušies?
Domāju, pilnībā ne, arī ekonomika ir trausla. Ne velti esam attīstījuši ražošanu. Sukāžu jomā pievēršamies eksportam, braukājam pa izstādēm. Eksports arī pamazām aug – martā tas jau bija apmēram puse no saražotā. Taču eksporta apjoms pa mēnešiem mainās – mums ir lieli klienti, kas pasūta ne katru, bet katru otro mēnesi. Tāpēc bilance "staigā", bet ar tendenci uz pieaugumu.
Eksportējam uz Japānu, Ķīnu, ASV, Beļģiju. Protams, esam Baltijā.
Eksports jau ir ilgtermiņa darbs. To ir viegli saprast: ja uzrodas kāds, kas grib produkciju izplatīt noteiktā tirgū, ar to ir jāiepazīstina pircēji, kamēr izveidojas pieradums un cilvēki sāk pirkt preci. Ļoti reti notiek tā, ka uzreiz varam nosūtīt lielus apjomus, bet arī tā ir bijis. Taču pārsvarā tirgu nākas iekarot palēnām.
Žāvētu augļu un ogu ražošana Latvijā ir samērā izplatīta. Kā izjūtat konkurenci?
Konkurence ir, bet pagaidām vietas pietiek visiem. Ja skatās eksporta kontekstā, Latvija pasauli pabarot nevar. Tas ir pozitīvi, tas nozīmē, ka mēs šeit varam attīstīt pārtikas ražošanu, jo pasaule grib ēst. Ir jāiet uz to, ka asociējam sevi ar kvalitāti un ekoloģisku pārtiku, lai cilvēki zina, ka esam Eiropā un mūsu ražošana ir labā līmenī.
Skaidrs, ka ir stereotipi par Latviju kā postpadomju teritoriju. Daudzi ārzemnieki, kad atbrauc, ir pārsteigti – par ražošanas līmeni, kārtību un kvalitāti. Vakar tikos ar spāņiem, kuri bilda, ka viņi laikam ir eksotiskākais Rāmkalnu sukāžu galamērķis, bet tā nebūt nav.
Skaidrs, ka tas nozīmē tikai vienu – mums vismaz gadi 50 jāstrādā ar melnu muti, kamēr Latvijai būs vismaz līdzīgs tēls kā Somijai, Zviedrijai – lai cilvēki saprot, ka tā ir Eiropas sastāvdaļa, ka tai var uzticēties.
Darba mums ir daudz, bet es teiktu, ka pārtikas ražotāji spodrina Latvijas tēlu. Esmu bijis daudzās izstādēs un nekad neesmu dzirdējis, ka kāds teiktu ko sliktu par Latviju. Tie, kas zina, saka, ka baigi forši, ir labi.
Bet daudzi nezina.
Es teiktu – gandrīz neviens nezina.
Pērn Patentu valde Rāmkalnu preču zīmi ir atzinusi par "Gada preču zīmi – pasaulei". Ko nozīmē šāda atzinība?
Jā, esam atzīti kā labākā preču zīme pasaulei. Latvijas eksperti uzskata, ka "Rāmkalni" ir labs zīmols pasaules tirgu iekarošanai. Ja skatāmies vismaz Baltijas kontekstā, kur tirgū startējam ar savu preču zīmi, tad mūsu zīmols noteikti nav slikts. Arī Japānā startējam ar mūsu preču zīmi, to darīsim arī Somijā un Zviedrijā. Mēs visiem sadarbības partneriem prasām – kā jums patīk mūsu preču zīme? Atbilde ir: jā, kāpēc ne, interesanti. Ir jau daudz tādu jocīgu zīmolu, piemēram, "Jägermeister", kuru arī neviens nevar izrunāt. Tie cilvēki, ar kuriem strādājam, saka, ka preču zīme skaidri norāda, ka tas ir autentisks. Zīmola logotips ir figurāls, diezgan spēcīgs un aktīvs. Nav bijis nevienas reizes, kad kāds paskatītos un teiktu, nē, vīri, ar šo preču zīmi tirgū – nekādā gadījumā. "Rāmkalnu" preču zīme ļoti labi strādā arī vietējā tirgū.
Tagad daudz līdzekļu tiek piešķirts atbalstam jaunuzņēmumiem – ir biznesa eņģeli, "Attīstības finanšu institūcijas "Altum"" programmas, Eiropas Savienības fondu nauda. Vai nācies kādu no tiem izmantot?
Strādājam ar Eiropas Savienības fondiem, ar Lauku atbalsta dienestu ražošanas attīstības kontekstā. Iestrādes ir diezgan lielas, bet tieši jaunuzņēmumu kontekstā nekvalificējamies, esam par lielu.
Kā vērtējat piešķirtos līdzekļus? Ir dzirdēts – ja dod grantus, tas ir kā par velti dāļāt naudu.
Tā nav, vienmēr ir jāsaprot: ja naudu sadala starp daudziem projektiem, tā simtprocentīgi "nenostrādās". Bieži vien tā nav arī projektu realizētāju vaina. Gluži vienkārši – dzīve ir tik daudzšķautnaina un neprognozējama, ir tik daudz faktoru, kas nosaka to, vai bizness aizies vai neaizies, ka garantijas nav nekur. No otras puses – ja nemēģinām un nedarām, tad ir vēl sliktāk. Latviju tagad pasaulē pazīst ļoti vāji. Ja vēl dažādos veidos valstiski neatbalstīsim uzņēmumus, tad nepazīs nemaz. Mums nemaz nav ko apvainoties – vēl ilgus gadus cītīgi ir jāstrādā. Un, ja vēl notur latiņu, ka no Latvijas nāk tikai labas lietas... Būtībā tā arī ir – mēs jau sliktas lietas neražojam un neeksportējam. Nav jau cilvēkiem sajūtas, ka tas, kas ražots Latvijā, ir slikts.
Kāda jums pašam pieredze ar biznesa projektiem?
Tieši tā, kā teicu, – viena lieta aiziet, cita – neaiziet. Tas jau ir normāli, kā ar jebkuru lietu, jo ir daudzi faktori – viens , ko pats vari izdarīt, bet otrs, kas nav atkarīga no tevis, piemēram, atnāk krīze un visi brīvi. Ko vari izdarīt? Neko! Reizēm ir tā, ka nostrādā pēc labākās sirdsapziņas, bet vienalga kaut kas nesanāk. Bet dažreiz ir tā, ka mazliet kaut kas ir jāizdara un viss aiziet kā pa sviestu.
Tagad lielas cīņas norit ap jauno nodokļu reformu: par trīs procentpunktiem plānots samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokli, reinvestētai peļņai būs nulles procentu likme. Kas ir traucējošie faktori biznesā?
Man liekas, ka problēmas sakne ir tā, ka no Latvijas aizbrauc daudz cilvēku, ka tirgus visu laiku sarūk. Problēmas ir tik kompleksas un tik daudzās vietās kaut kas ir jāsakārto, ka nosaukt kaut ko vienu ir nereāli. Galvenā problēma ir tā, ka esam jauna valsts un arī jauna tauta, mums ir daudz jākļūdās. Tur nav universālas atslēgas.
Pagājušogad no Latvijas aizbrauca 18 800 cilvēku, viena mazpilsēta. Manuprāt, tas ir ļoti daudz un ļoti satraucoši.
Protams, tas ir daudz. Piemēram, Zilupē audzējam lielogu dzērvenes un tur fiziski nav, kam strādāt, jo nav cilvēku. Ja braucu pa Latviju un īpaši pa Latgali, ir skumja sajūta, kad redzi – ir mājas, ir lauki, bet cilvēku nav. Ir tik daudz pamestu māju, un tas tiešām ir bēdīgi. Savukārt, lai to visu sakārtotu un savestu kārtībā, ir vajadzīgs laiks un pieredze – gan katram atsevišķi, gan visai tautai kopumā.
Vai tagad, tik dinamiskā tehnoloģiju laikmetā, mums ir laiks gaidīt 50 gadus, kamēr samācīsimies no savām kļūdām?
Nav jau variantu, nevaram pārlēkt kādam posmam. Nevar bērns no pirmās klases pēkšņi pabeigt augstskolu otrā gadā – viņam ir jānomācās 12 klases un pēc tam augstskolā. Citādi tas nav iespējams. Puni jāuzsit gan biznesam, gan valstij.
Jā, var kaut ko saraut un kaut ko izdarīt labi. Piemēram, eksporta kontekstā ir patīkams valsts atbalsts – Zemkopības ministrija un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra strādā, var arī just, ka šajā ziņā valdībā beidzot ir vienots viedoklis: uzņēmēji ir vajadzīgi, jo pelnām naudu valstij un dodam darbu cilvēkam.
Teicāt, ka lielākā problēma Latvijā ir cilvēku aizbraukšana. Kā, jūsuprāt, šo problēmu var atrisināt?
Sakārtojot ekonomiku. Nav vienotas receptes – neskaitāmās vietās ir daudz kas jāizdara, lai sistēma strādātu. Bet, protams, eksporta kontekstā ir svarīgi, lai produkta pašizmaksa būtu pēc iespējas mazāka, lai mēs būtu konkurētspējīgi. Mums ir dārga ražošana. Jā, esam lētāki nekā Šveice un Zviedrija, bet nodokļu slogs ir augsts. Arī resursu cenas visu laiku kāpj. Savukārt tirgus nav tik elastīgs.
Otrs variants – konkurējam ar kvalitāti, ar produktu. Rāmkalni tā arī dara, tāpēc esam interesanti eksporta tirgos. Skaidrs, ka tam ir jābūt arī valsts ceļam – strādājam un konkurējam ar produktiem, kuriem ir augsta pievienotā vērtība. Viennozīmīgi, tādēļ ka esam pārāk mazi. Nevaram kā Ķīnā – paņemt ļoti daudz cilvēku un to izdarīt. Nav variantu, mums ir jābūt gudrākiem.
Pasaulē sukāžu tirgū konkurējat ar lielajiem ražotājiem.
Par laimi, esam garšīgi, skaisti un interesanti. Skaidrs, ka esam nišā, "premium" segmentā, bet nišas produkti pasaules tirgos ir vienmēr. Pēc tiem ir pieprasījums.
Vēlme nodarboties ar biznesu jums esot bijusi jau skolā. Raidījumā "Latvija var" atcerējāties, kā ar klasesbiedru ceļmalā tirgojāt siermaizītes. Esat arī teicis, ka tēvs licis bērnībā daudz strādāt – vasaras bijušas kā darba un atpūtas nometne. Kas ir tas, kāpēc jūs nosliecāties par labu uzņēmējdarbībai?
Tas ir interesanti, tas ir radoši, tā ir attīstība caur radošumu. Man tas sagādā prieku – ka mēs kaut ko izdomājam, realizējam un tas strādā. Droši vien tāpēc. Tā ir lielāka patstāvība.
Jums ir ekonomista izglītība?
Nē, jurista.
Tad varējāt iet tēva (zvērināts advokāts Andris Grūtups – red.) pēdās.
Jā, droši vien varēju to darīt. Es arī labi mācījos, man bija labas sekmes un studējot jurisprudence patika. Taču jau vidusskolas laikā sāku nodarboties ar biznesu. Pēc augstskolas mani bizness saistīja daudz vairāk, jo tas ir dinamisks, dzīvs un ir tā patīkamā sajūta, ka kaut ko izdari un cilvēki ir ļoti priecīgi, saka labus vārdus. Skaidrs, ka biznesā ir jāpelna nauda, bet, no otras puses, vairojam arī prieku. Piemēram, nesen nopirkām kārtējo aizaugušo lauku, to iztīrīsim, sakopsim un pēc pāris gadiem kaut ko iestādīsim.
Man patīk sajūta, ka kaut ko savedam kārtībā, kaut ko radām, attīstām. Vienkārši cilvēcīgi patīk. Bija kaut kas aizaudzis, netīrs un nesmuks, un palēnām ieviešam kaut kādu kārtību. Man patīk darīt.
Lai labāk saprastu, kas un kā ir jāaudzē, šoziem Priekuļos pat izglītojos lauksaimniecībā – ieguvu pirmā līmeņa profesionālo izglītību.
Esat arī teicis, ka tēvs jums iedeva makšķeri, bet neiedeva zivi. Kāpēc izvēlējāties attīstīt tieši Rāmkalnus?
Tāpēc, ka es te blakus dzīvoju, esmu uzaudzis, viss ir sanācis ļoti organiski. No viena stūrīša sākām kaut ko darīt, un tā tas viss ir aizgājis. Ar rīkstītēm nestaigāju un spēka vietu nemeklēju (smejas)!
Ir arī racionāli apsvērumi – esam labā vietā, tepat ir Valmieras šoseja, aiz muguras – Vidzemes šoseja, ir skaists skats, blakus Gauja. Vieta ģeogrāfiski ir ļoti laba. Sakrita visi apstākļi. Tas nebija vieglprātīgs un emocionāls lēmums - o, iepatikās!
Ko vēl gribat izdarīt šeit, Rāmkalnos?
Attīstīt un uzlabot gan ražošanu, gan Rāmkalnus kopumā – daudzas mazas, konkrētas lietas, kuras palēnām sakārtojam.
Pašreizējā biznesa fāzē ir ļoti daudz darba – gribu savest kārtībā lauksaimniecisko ražošanu, lai tā strādātu kā sistēma. Ražošanā un pārdošanā tas ir jau izdevies. Vairāk tās ir sistēmiskas lietas, kas ir jāiestrādā, lai riteņi grieztos.
Pats galvenais jebkurā biznesā ir pārdošana. Ja skatāmies uz perspektīvu – attīstām lauksaimniecību un koncentrējamies uz pārdošanu. Var jau visu ko saražot, bet, ja tas netiek pārdots, tam nav nekādas jēgas.
Pirms intervijas "Lursoft" gribēju apskatīties "Rāmkalni Nordeco" finanšu datus, bet tie vēl nebija pieejami. Taču atradu, ka pērn nodokļos esat samaksājuši gandrīz 250 000 eiro.
Ne jau velti Siguldas dzemdību namā ir termins "Rāmkalnu mammas". Pie mums strādā daudz sieviešu, skaidrs, ka viņas iet dekrētā, un viens no faktoriem ir arī mūsu politika kā darba devējiem – maksājam visus nodokļus, ir sociālās garantijas. Tas ir arī mūsu pienesums valstij. Komanda – vairāk nekā simts cilvēku, kas šeit strādā, – ir ļoti laba. Tā ir mūsu galvenā bagātība.
Cik daudz pats strādājat?
Stundas neskaitu, bet dienas ir garas. Tie, kas ir biznesā, strādā visu laiku. Tu jau nevari izslēgt prātu, domā visu laiku.
