Eiropas Savienības nākotne kā kopēja pagātne?

Ar katru jauno dalībvalsti ES daudzdzīvokļu ēka kļuva lielāka un attiecīgi kaimiņu attiecības grūtāk risināmas. Ar katru jaunu lēmumu un līgumu, lai uzlabotu mājas pārvaldību, nāca vienošanās, balansēšana, nacionālo interešu īstenošana, izņēmumi (opt-outs), pievienotās deklarācijas, protokoli, grozījumi, atlaides un citi diplomātiski kompromisi. Šie kompromisi padarīja ES arvien sarežģītāku un ikvienam ES jautājumu neprofesionālim nepieejamāku. Rezultātā – neizprotamība, politiskais tirgus, pārpratumi, kategorisms un vienkāršs blefs ir kļuvis par iemeslu tam, ka tieši pirms 60 gadu jubilejas svinībām Eiropas Komisija publicē pārdomas un diskusiju papīru par to, kā Eiropas Savienībai nesabrukt1. Dokuments ir faktisks solis atpakaļ domāšanā par tālāko ES virzību, jo seko pēc dokumenta ar priekšlikumiem Ekonomikas un monetārās savienības pabeigšanai2. Tomēr tas ir noderīgs katram, kura gaidas no dalības ES nav piepildījušās.

ES ir vienmēr piedzīvojusi šādas un līdzīgas krīzes savas pastāvēšanas laikā. Atskatoties var skaidri redzēt, ka katra krīze, kurai ir gājusi cauri ES, ir padarījusi to spēcīgāku. Krīzes ir likušas valstīm apzināties, ka problēmu risināšanai ir nepieciešama lielāka savstarpējā koordinēšana un kopēja regulēšana. Visnesenākie piemēri ir ekonomikas un finanšu krīze, kas rezultējas tostarp kopējos ekonomikas pārvaldības un banku uzraudzības instrumentos eirozonai, gan arī migrācijas krīze, kas rezultējas kopējā ES ārējo robežu uzraudzīšanā un pretterorisma politikā. Līdzīgi arī veidojas Eiropas Aizsardzības savienība un taps pēc-Brexit izpratne par ES un eirozonas veidolu.

Vairāku integrācijas "ciešumu" Eiropa ir kļuvusi par realitāti jau sen. Ne tikai tāpēc, ka ne visas ES dalībvalstis ir eirozonas dalībvalstis. Ne tikai tāpēc, ka ne visas ES dalībvalstis ir Šengenas līguma valstis. Bet arī tādos priekšlikumos kā vienotais ES patents, Eiropas prokurora birojs, finanšu transakciju nodoklis dalībvalstis ir paudušas dažādas līdzdarbošanās gatavības. Tādēļ dabiski un Lisabonas līgumam atļaujot šādu pastiprinātu sadarbību, ir veidojušās vairākas atšķirīgu sastāvu valstu grupas, kuru integrācijas ciešums konkrētā jautājumā ir dažāds. Vairāku ātrumu Eiropas scenārijs (trešais Eiropas Komisijas 1. marta dokumentā) ir eksistējošs un reāls nākotnes scenārijs, ko pavisam nesen atklāti uzsvēra arī Vācija un Beniluksa valstis3. Šis scenārijs noteikti nepadarīs ES struktūru vienkāršāku. Tomēr tas ir risinājums dažu šā brīža politiķu bezkompromisa pārliecībai, ka viņu pretdarbība dalībvalstu vairākumam ilgtermiņā atmaksāsies.

Ne tikai politikas neprofesionālim, bet pat profesionālim šis kārtējais kompromiss gan radīs vēl lielākas grūtības izprast šo sīpola veidola ES institucionāli-tiesisko struktūru. Arī Latvijas lēmumu pieņēmējiem operēt šajā veidojumā būs sarežģītāk. Ar savu līdzšinējo, konsekvento atbalstu ES projektam un stratēģiski izvēlēto dalību Eirozonā Latvija ir pārsteidzoši tālredzīgi nodrošinājusi, politiski un institucionāli, savu vietu Eiropas integrācijas pirmajā ātrumā šobrīd. Tomēr arī turpmāk mums ir jāuzvedas kā pirmā ātruma Eiropas valstij. Tas prasīs ne tikai mājasdarbu pabeigšanu strukturālajās reformās, bet arī vēl aktīvāku Latvijas uzņēmumu integrāciju Rietumeiropas valstu ekonomikās un to uzņēmumu ražošanas ķēdēs.

Visbeidzot, neviens no piedāvātajiem Eiropas Komisijas scenārijiem tā tīrformā nedarbosies. Un vairāku integrācijas ātrumu Eiropa nenozīmē, ka dalībvalstis turpmāk nespēs vienoties par kopēju rīcību. Šā brīža ES, kur pēc ilgāka ciešākas integrācijas perioda (federālisma idejām) ir atgriezusies pieeja, kur ES tiek izprasta kā nacionālu valstu interešu koordinēšanas sistēma (starpvaldību ideja), arī "darīt mazāk, bet efektīvāk" scenārijs (ceturtais) būs klātesošs. Ne visas valstis vēlas ieviest eiro. Ne visas valstis vēlas lielāku koordināciju migrācijas jautājumos. Ne visas valstu politiskās partijas vēlas kopējus standartus bezdarba pabalstu sistēmā vai izglītības politikā. Un tieši Eiropas Aizsardzības savienības veidošana starp valstīm ar atšķirīgām vēsturiskajām izpratnēm par savu militārās drošības politiku būs viena no tām, kur jau drīz varēsim redzēt trešā vai ceturtā scenārija attīstību.

ES kā nacionālu valstu savienības (starpvaldību) idejas atgriešanās balstās dažu politiķu un politisko partiju alerģijā pret Eiropas Komisiju. Tajā pat laikā Ž. K. Junkera vadībā Eiropas Komisija vairs nav tradicionālais neatkarīgs arbitrs, ES līgumu sargātājs, birokrātiskā sistēma, kuras uzdevums ir uzraudzīt pieņemto lēmumu un ES līgumu izpildi. Gan jaunā kārtība, kā pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām tika izraudzīts jaunais Eiropas Komisijas vadītājs, gan Komisijas prezidenta personīgais uzstādījums noteica to, ka šā brīža Eiropas Komisija tiecās kļūt par politisku aktieri. Bet šī politizēšanās bija pārrēķināšanās. Tā bija pārrēķināšanās, jo visas dalībvalstis vēl nebija absorbējušas jauno, strauji paplašināto ES sastāvu un/vai straujo jaunu politiku deleģēšanu kolektīvai lēmumu pieņemšanai. Pārrēķināšanās, kura kļuva par iemeslu vienas dalībvalsts iziešanai no ES un vairāku citu augošai nepatikai pret Eiropas projektu. Rezultātā pārnacionālas koordinācijas vietā ir atgriezies suverēnisms. Nacionālā ideja nebija mirusi. Tādēļ Eiropas Savienībai ir jābūt organizācijai, kas spēj pielāgoties. Eiropas Komisijai ir atkal jābūt neitrālam ES tiesību uzraugam, kurš piedāvā, nevis uzspiež risinājumus. Un, stipri pārfrāzējot britu nacionālista un vēl viena no ES dibinātājiem Vinstona Čērčila slaveno teicienu par demokrātiju,4 – ES nav perfekta, bet tā ir labākā no alternatīvām mūsdienu agresīvajā starptautiskajā vidē.

Eiropas nākotnes perspektīvas, Eiropas Aizsardzības savienības veidošana, ES un Amerikas Savienoto Valstu attiecības, Eiropas ekonomiskā situācija, attiecības ar kaimiņvalstīm, Enerģētikas savienība un citas tēmas padziļināti tiks analizētas augsta līmeņa starptautiskā konferencē Saeimā 2017. gada 3. aprīlī. Konferenci rīko Latvijas Ārpolitikas institūts kopā ar Eiropas Komisijas pārstāvniecību Latvijā un Latvijas Republikas Saeimu.

1Baltā grāmata par Eiropas nākotni. Pārdomas un scenāriji attiecībā uz ES-27 līdz 2025. gadam, Eiropas Komisija,01.03.2017.

2Eiropas Ekonomiskās un monetārās savienības pabeigšana. Eiropas Komisija, 22.06.2015.

2Latvijas intereses Ekonomikas un monetārās savienības pabeigšanā, Latvijas Republikas Finanšu Ministrija, 04.11.2016.

3Merkele: ES līderi varētu vienoties par «dažādu ātrumu» Eiropu, LETA, LSM, 03.02.2017.

4“Neviens neizliekas, ka demokrātija ir visu zinoša. Patiesībā ir ticis teikts, ka demokrātija ir sliktākā no pārvaldes formām, ja neskaita visas tās citas formas, kas laiku pa laikam ir bijušas izmēģinātas.” (No one pretends that democracy is perfect or all-wise. Indeed it has been said that democracy is the worst form of Government except for all those other forms that have been tried from time to time), Runa Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes parlamenta Pārstāvju palātā, 11.11.1947.