Publicēts pirms 7 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Šobrīd uz Latvijas ceļiem strādā jau 42 fotoradari, šogad būs pieslēgti vēl 18, savukārt nākamgad – vēl 40. Drīzumā Ceļu policijai talkā nāks arī 15 pārvietojamie fotoradari un 40 netrafarētas dažādu krāsu un marku automašīnas.
FOTO: Ieva Čīka/ LETA
Ceļu policija par vienu no savām prioritātēm 2017. gadā ir izvirzījusi ceļu satiksmes drošību. Galvenais uzdevums ir ceļu satiksmes uzraudzības uzlabošana. Lai to panāktu, Ceļu policija šogad vairāk uzmanības pievērsīs avāriju un negadījumu novēršanai un atradīsies tādos punktos, kur ir grūti izbraukt un rodas sastrēgumi. Atļautā braukšanas ātruma neievērošanu kontrolēs fotoradari, kuru skaits ir palielinājies visā Latvijā. Mērķis būs sasniegts, ja nākamajā gadā statistikas rādītāji liecinās, ka ir mazāk ceļu satiksmes negadījumu, bojāgājušo un smagi cietušo. LV portāls noskaidroja, kāpēc ir jāmaina Ceļu policijas darba organizācija, kāpēc ir nepieciešams tik daudz fotoradaru un kādi būtu vēlamie rezultāti ceļu satiksmes uzraudzības uzlabošanā.
Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā Valsts policijas (VP) priekšnieks Ints Ķuzis apliecināja, ka uz Latvijas ceļiem turpinās uzstādīt fotoradarus, jo tos nevar ne uzpirkt, ne ar tiem var ko sarunāt. Šobrīd uz Latvijas ceļiem jau strādā 42 fotoradari, šogad būs pieslēgti vēl 18, savukārt nākamgad - vēl 40. Drīzumā Ceļu policijai talkā nāks arī 15 pārvietojamie fotoradari un 40 dažādu krāsu un marku netrafarētas automašīnas. VP priekšnieks ir izdevis arī pavēli par Ceļu policijas darba organizācijas izmaiņām, kuras paredz policistu rotāciju un liegumu policistam darba laikā makā turēt vairāk par 30 eiro. Mērķis ir panākt pretkorupcijas risku mazināšanu – neiespējamu kukuļņemšanu.
2016. gadā ir reģistrēti 157 bojāgājušie, kas ir par 30 personām mazāk nekā 2015. gadā. Tas ir arī vēsturiski zemākais bojāgājušo skaits ceļu satiksmes negadījumos Latvijas jaunlaiku vēsturē. Turpretī ceļu satiksmes negadījumu kopējais skaits ir pieaudzis. Visbiežāk ceļu satiksmes negadījumos bojā iet gājēji. Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes priekšnieks Artis Velšs uzskata, ka pie vainas ir infrastruktūra, jo 60% no visiem ceļu satiksmes negadījumiem, kuros ir bojāgājušie un smagi cietušie, ir notikuši apdzīvotās vietās – pilsētās, kur ir liela satiksmes plūsma un šķērsota iela neatļautā vietā, nevis ārpilsētā, kur ir mazāks apgaismojums un nav speciāli izveidota trotuāra gājējiem.
LV portāls jautā: Kādi bija Ceļu policijas darba pienākumu maiņas iemesli?
Normunds Krapsis, VP Satiksmes drošības pārvaldes priekšnieks:
Ir divi aspekti, kāpēc tapa pavēle un pieņēma lēmumu par darba organizācijas uzlabošanu. Proti, pirmais negatīvais moments bija tas, ka 2016. gadā, salīdzinot ar 2015. gadu, gadījumu, kad Ceļu policijas darbiniekus aizturēja par kukuļņemšanu, bija gandrīz divas reizes vairāk. 2016. gadā bija 15 gadījumi, savukārt 2015. gadā bija tikai 9. Otrs aspekts – satiksmes uzraudzībā jāveicina sabiedrības izpratne par to, ko dara VP un ka VP var uzticēties.
Tālivaldis Vectirāns, Satiksmes ministrijas (SM) Autosatiksmes departamenta direktors:
Tas ir VP kompetencē. No SM puses raugoties, varu pateikt, kam jāpievērš uzmanība. Vajag tieši un ne tikai preventīvi strādāt ar autovadītājiem, lai piespiestu viņus mainīt savu attieksmi pret dalību ceļu satiksmē. Jāsamazina ātrums, tad, cilvēkiem kļūdoties, un cilvēkiem ir tieksme kļūdīties, sekas jebkurā gadījumā būs mazākas. Tas ir jāstāsta, ir jāiepotē jau no mazotnes, ka jābrauc ar ātrumu, kāds ir atļauts. Vienmēr var notikt kas neparedzēts. Piemēram, izskriet meža dzīvnieks, kā bija aļņa gadījumā uz Jelgavas šosejas. Tobrīd kāds var iet bojā. Mums ceļi nav aprīkoti ar aizsargbarjerām kā Vācijā. Tāpēc ir paredzēts ārpus pilsētām 90 km, pilsētās 50 km, uz grants ceļiem 80 km stundā ierobežojums. Un tas ir jāievēro, lai kā gribas uzskatīt, ka esam gan tehniski, gan pieredzes ziņā spējīgi braukt ātrāk.
Pauls Timrots, auto žurnālists:
Manuprāt, efektīvāk būtu palielināt Ceļu policijai algu un samazināt štata vietas. Tad katrs justu atbildību par savu amata vietu, būtu milzīgs risks un maza vajadzība ņemt kukuļus. Jo drastiskāki pienākumi darbiniekiem, jo vairāk jādod pretī, piemēram, lielāka alga vai smukāka forma. Tāda vienpusēja sišana lejā, manuprāt, nav laba darba devēja prakse. Un tie pazemojošie 30 eiro – kā ar tādiem internāta puikām! Tam vīrietim tomēr ir uzticēta pistole un formastērps, bet tagad viņam bāž kabatās roku un prasa, kur ir 30 eiro. Tas neiet kopā. Pazemo darbiniekus. Nedomāju, ka viņi šobrīd jūtas gandarīti par savu izvēlēto profesiju.
Plānots kopumā uzstādīt 100 stacionāros fotoradarus. Kāpēc ir nepieciešams tik liels skaits?
N. Krapsis:
Tāds skaits nepieciešams, lai varētu tos izvietot visā Latvijas teritorijā. Šobrīd jau ir 42 stacionārie fotoradari, tomēr tie vairāk ir novietoti Rīgā un Rīgas reģionā. Nesen uzstādītie jau ir pārējos reģionus, bet ne tik lielā apmērā, kā vēlētos. Tie ir arī vajadzīgi, lai varētu nosegt pēc iespējas vairāk vietu, kurās tas ir nepieciešams, piemēram, melnos punktus, vietas, kurās bieži izdarīti pārkāpumi, kā arī vietas, kur ir intensīva satiksme.
Diemžēl jāsaka, ka liela daļa satiksmes dalībnieku zonās, kurās ir stacionārais fotoradars un brīdinošās ceļa zīmes, atļauto kustības ātrumu ievēro, bet, pabraucot garām šīm vietām, turpina braukt, palielinot ātrumu. Tāpēc ir nepieciešami arī pārvietojamie fotoradari, kuru specifika ir nedaudz citāda – netiek uzstādītas brīdinājuma zīmes. Pārvietojamie fotoradari disciplinē autovadītājus, radot apziņu, ka fotoradars var būt jebkurā vietā. Tā ir pasaules prakse, tas nav Latvijas fenomens.
Tagad krietni biežāk tiek fiksēti izdarītie pārkāpumi, ko pierāda piemērotie sodi un iekasētā nauda. Jāpaiet kādam laikam, lai autovadītāji mainītu braukšanas manieri. Pārvietojamo fotoradaru un netrafarēto automašīnu parādīšanās uz ceļiem dos labāku rezultātu nekā šobrīd. Mašīnas jau ir iegādātas, tās piegādās šī gada maijā. Mērķis ir radīt apziņu, ka policija var būt jebkur un, izdarot kādu pārkāpumu, attiecīgi reaģēs uz to.
T. Vectirāns:
Pagājušā gada rādītāji apliecina, ka rezultāti uzreiz ir krietni labāki – mazāks bojāgājušo skaits. Arī pārvietojamie radari ir vajadzīgi, tie palīdz izvērtēt, kurā vietā ir nepieciešams stacionārais radars. Fotoradars ir instruments, kas ar soda palīdzību zināmā mērā cilvēkiem pastāsta par iespējamām sekām. Sods caur savu maku ir pats iedarbīgākais skološanās veids.
Pasaules prakse rāda, ka, novietojot pārvietojamo fotoradaru, cilvēki salīdzinoši ātri to pamana. Taču vēlāk, kad noņemtas visas konstrukcijas, viņi tāpat atceras un ievēro ātrumu. Kad bija iepriekšējā radaru sāga, kurā mazliet neveiksmīgi bija izvērtēta tehnoloģija, ar privātiem radariem arī panācām diezgan būtisku negadījumu kritumu. Pēdējo piecu gadu laikā mums bija stagnācija. Ievērojamas izmaiņas ir tikai tagad, pēdējā gadā. Tāpēc jāturpina strādāt šajā jomā, lai neatgrieztos sliedē ar mazliet zem vai virs 200 bojāgājušajiem gadā, lai gan 2007. gadā bojāgājušo bija divreiz vairāk – 400 cilvēku.
P. Timrots:
Stacionārajiem fotoradariem nav nekādas vainas. Cilvēki arī nesūdzas, jo nav laupīšanas, kāda tā bija ar iepriekšējiem radariem. Tagad ir labāk, nejūt nekādu negatīvu noskaņu. Stacionārie radari iezīmē problēmu vietas, un cilvēki saprot, ka šeit ir jābrauc lēnāk un kāpēc tā ir jādara.
Pārvietojamie radari vienmēr radīs strīda situācijas. Jēga no tiem ir, bet, tikko tie parādās, Ceļu policijai rodas neoficiāls plāns un savtīgas intereses. Proti, viņiem četri pieci miljoni budžetā "jāsakasa", tāpēc pārvietojamos radarus novietos tā, lai droši var nopelnīt, citādi pašiem policistiem sitīs pa galvu.
Kādi būtu vēlamie rezultāti ceļu satiksmes uzraudzības uzlabošanā?
N. Krapsis:
Lielā mērā uzlabojumi ir saistīti ar finansiālām iespējām. Neinvestējot līdzekļus, nevarēsim uzlabot satiksmes drošību. Vēlamie rezultāti ceļu satiksmes uzraudzības uzlabošanā ir sasniegt 2020. gadā Eiropas Savienības izvirzīto mērķi – uz pusi samazināt gan smagi cietušo, gan bojāgājušo skaitu. Viegli tas nebūs. Ja runājam par bojāgājušajiem, tad atpaliekam no šī grafika. Pagājušais gads bija zemākais punkts Latvijas valsts vēsturē – 157 bojāgājušie. 2020. gadā nedrīkst būt vairāk par 109 bojāgājušajiem.
T. Vectirāns:
Tas izklausās ļoti slikti, ka jau plānojam tik un tik līķus. Mums nevajadzētu plānot bojāgājušo skaitu. Bet diemžēl plāns tomēr ir, jo Valsts kontrole prasa, kur ir izmērāmi jūsu rezultāti, kāds ir plāns. Tas to vien nozīmē, ka mums ir jāsagatavo plāns, ka tik cilvēku kritīs, bet tik mēs izglābsim. Savukārt Eiropas plāns ir no 2010. līdz 2020. gadam samazināt bojāgājušo skaitu par 50%.
Kardināli jau nekas nemainās. Mēs strādājam, un to pierāda manis jau minētais fakts, ka 2007. gadā bojāgājušo bija divreiz vairāk nekā šobrīd. Tie ir mūsu pašu līdzcilvēki, kas nāvei no ķetnām ir jāizrauj ārā.
P. Timrots:
Nozīmīgs faktors ir cilvēku garīgā veselība un labais noskaņojums, apzinīgums. Viņiem ir jājūtas labi. Mums Latvijā ir simtiem pašnāvnieku, un viņi ar šādu noskaņojumu bieži vien iekāpj mašīnā. Tad autovadītājam ir pilnīgi vienalga – kontrolēs, nekontrolēs, pienāks kvīts pēc mēneša vai nepienāks. Kāda starpība, kāds ir sods, ja esi galīgā depresijā. Tādēļ ir jāskatās, lai sabiedrības garīgā veselība būtu labāka. Tad būs mazāk pārkāpumu un negadījumu. Jāsāk domāt par tiem, kuriem ir vienalga. Sabiedrībai kopumā jājūtas jaukāk.
