Kā sanācis, ka jūs, brāļi un māsa, esat mantojuši zemi Madonas novadā, Gaiziņā, tieši, kur atrodas augstākais Latvijas kalns?
Mans vecvectēvs Jēkabs Gaiziņš zemi nopirka no vācu Lauteres muižas. Kad tas tieši bija, nevaru pateikt, dokumenti ir ASV, iespējams, 19. gadsimta beigās. Zeme atrodas divos pagastos – Vestienas un Bērzaunes, nekustamā īpašuma nodokli maksājam abiem pagastiem. Vecāmāte Otīlija Gaiziņa un vecvectēvs Jēkabs Gaiziņš ar sievu Matildi ir apglabāti Bērzaunes kapos. Kapakmeni 1991. gadā atradu vecajos vācu kapos.
Uz fotogrāfijas var redzēt, ka Latvijas pirmā brīvvalsts perioda laikā Gaiziņa virsotnē bija koka skatu tornis, kura galā plīvoja sarkanbaltsarkanais karogs. Pie vecvectēva, 86 gadus vecā Jēkaba Gaiziņa, savulaik ciemos bija atbraucis pat Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis. Man ir oriģinālā fotogrāfija, kur gan Ulmanis ir nogriezts ar šķērēm nost – padomju laikos jau to nevienam nevarēja rādīt.
Jums pat vēsturiski dzimtā ir uzvārds Gaiziņš. Vai kādam tāds vēl ir?
Nē, vecvectēvs bija pēdējais. Viņam bija meita Otīlija, mana vecāmāte, un dēls, bet viņš bērnībā nomira.
Mēs esam četri bērni – divi brāļi un divas māsas. Es esmu vecākā. No Latvijas emigrējām 1944. gadā, māte devās bēgļu gaitās, kad biju tikai trīs nedēļas veca. Tēvs dienēja Latvijas armijā. Brāļi piedzima bēgļu nometnē Vācijā, bet māsa – jau ASV.
Es tagad domāju, ka vajadzētu man pieņemt dzimtas uzvārdu Gaiziņš. Kāpēc ne?
Tagad man ir vienvirziena biļete uz Latviju. Visu laiku to nevarēju, bija veci, aprūpējami vecāki, bija jāskrien turp un atpakaļ starp Latviju un ASV. Tēvs nomira 2010. gadā, bet māte – pērn, viņi ir apbedīti Latviešu brāļu kapos Katskilos, Ņujorkas štatā. Tēvam uz kapakmens par piemiņu iegravējām uzrakstu "Gaiziņkalna dzimtas dēls".
Tēvs bija ļoti aktīvs Katskilu kapu izveidē, tur apbedī daudzus latviešus no visas ASV. Vienu laiku mans tēvs vadīja kapus, tad mums mājās stāvēja dažādas urnas – Bērziņš, Kalniņš utt., kas bija atsūtītas pa pastu, lai vēlāk kapu svētkos izvietotu speciāli izveidotā vietā.
Esat teikusi, ka jūsu tēvs karoja par Latvijas brīvību, komunisti viņam atņēma brīvību un zemi. Jūsu tēvs aizliedza Gaiziņkalnu pārdot un ieķīlāt, viņš bija tas, kas gribēja, lai kalna galā vienmēr plīvo Latvijas karogs.
Jā, to mūsu dzimta arī cenšas izdarīt. Dāvinājums valstij būs ar noteikumu, ka to nedrīkst ne pārdot, ne ieķīlāt, iznomāt vai nodot apakšnomā. Tam jāpaliek tautas īpašumā un jābūt pieejamam visiem.
Gribu pateikties Gerharda kungam [vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards – red.], ka viņš atrada veidu, kā pieņemt mūsu ģimenes dāvanu, viņš apsolīja formalitātes sakārtot, un mēs sadarbosimies. Es domāju, tas ir ļoti vērtīgi, un priecājos par to. Arī Madonas novads grib sadarboties, es to atbalstu un labprāt iesaistīšos.
Kādas būs tālākās sarunas ar valsti?
Tagad tālāk strādā mūsu advokāts – Matīss Kukainis un Kaspars Cirsis, pārstāvis no valsts puses [VARAM Juridiskā departamenta direktors - red.], kas noskaidroja, kā var uzdāvināt 0,7 hektārus Gaiziņkalna virsotnes. [Pašvaldības teritorijas plānojumā Gaiziņkalna virsotnes teritorija ir noteikta kā publiskās apbūves teritorija, kur minimālā atdalāmā zemes gabala platība ir 1200 m2. - red.]
Pagājušajā gadā es noalgoju mērnieku, lai izmērītu Gaiziņa virsotnes platību. Iepriekš to izdarīja novada pārstāvji, un tas bija pilnīgi ačgārni – viņiem sanāca, ka virsotne aizņem 2,4 ha. Bet tā nav tik liela – tikai 0,7 ha. Šogad mērniece man atdeva visus dokumentus, un es tos iesniedzu novadam, bet novada dome laikam nebija gatava noslēgt nomas līgumu.
2012. gada 14. decembrī Madonas novads skatu torni demontēja, to uzspridzinot, jo tas bija pussabrucis, turklāt pamati nebija ielikti pareizi.
Tolaik, kad zemi atguvām, torni nopirkām par 2000 latiem. Pagastam samaksājām par dzimtas māju, kas padomju laikā tika uzbūvēta uz veciem pamatiem. Pagasts tā vietā gribēja dod kaut ko citu, bet mēs gribējām atgūt tikai to, kas piederēja mums, neko svešu. Tiesājāmies piecus gadus, vecākiem bija grūti uz tiesas sēdēm izbraukāt no Ņujorkas uz Latviju. Ziniet, kādas tās tiesas Latvijā bija? Vecāki atbrauc, bet tiesnesis slims, advokāts – atvaļinājumā. Tā tiesvedība tika vilcināta. Teicu – samaksāsim, jo braukšana no Amerikas uz Latviju arī maksā naudu! Bērzaunes pagastam tolaik bija lieli parādi, un naudu vajadzēja.
Sākotnēji arī nezinājām, ko ar torni darīt. Gribēju ar novadu sarunāt, lai pašvaldība ceļ torni no jauna, un zemi piedāvājām pašvaldībai iznomāt.
Pašvaldība, nomājot no jūsu ģimenes Gaiziņa virsotni, bija cerējusi piesaistīt Eiropas Savienības finansējumu un torni uzcelt.
Novads uzņēmās pļaut zāli, tīrīt sniegu, gādāt par piebraucamo ceļu un celt torni. Līdz šim par visu nevarējām vienoties, bija daudz neskaidrību.
Prese rakstīja, ka, iespējams, pašvaldība torņa atjaunošanā plānoja arī sadarboties ar kādreizējās Ķirsona muižas jauno saimnieku, Krievijas miljonāru, "Latvijas balzama" lielāko akcionāru Juriju Šefleru.
Iepriekšējo kaimiņu Gunāru Ķirsonu mēs visi labi pazinām – viņš, kad sāka Gaiziņkalna apkaimē saimniekot, visus sasauca kopā un iepazinās. Šeflera kungu mēs neviens neesam redzējuši, tikai viņa pārvaldnieku. Tad, kad gaisā dzirdam helikopteru, tad zinām – miljonārs ir klāt.
Ķirsonam Gaiziņa apkaimē ļoti patika. Es viņu vairākas reizes satiku, un viņš vienmēr teica: te ir laba aura.
Vai tā arī ir?
Jā, aura ir ļoti laba.
Tuvojas Latvijas simtgade, tiek īstenoti daudzi projekti, arī Gaiziņa virsotnes sakopšana būtu viens no projektiem. Kāds Gaiziņš izskatās tagad?
Pašreiz Gaiziņš ir tapšanas stadijā, jādara būtu daudz kas. Ceļš arī ir izskalots, būtu jālabo.
Piezvanīju uz Latvijas Lauksaimniecības universitāti un piedāvāju ainavu arhitektūras studentiem, lai uz Latvijas simtgadi izveido Gaiziņkalna virsotni. Ainavisti apsolīja projektu izstrādāt, drīzumā nosūtīšu viņiem virsotnes topogrāfisko plānu. Domāju, tas Gaiziņa virsotnes izskatam ir vislabākais. Ja var vienoties, lai ainavisti vienmēr to dara.
Kas par to maksās?
Ainavu arhitekti apsolīja informēt, cik tas maksās. Līdz dāvinājuma brīdim, ja vajadzēs, samaksāšu pati. Dāvinājums un svinīgā ceremonija oficiāli varētu notikt 2018. gadā, iespējams, līgums varētu tikt parakstīts ātrāk. Šajā gadā piedzima arī mans tēvs – Latvijas valstij 100 un tēvam – 100 gadu. Tas būtu simboliski.
Esat paudusi vēlmi nodrošināt Gaiziņkalna pieejamību sabiedrībai, atjaunojot skatu torni, saglabājot Gaiziņkalna virsotnes dabas un vēsturiskās liecības.
Es jums pastāstīšu, kas tur būs. Pirms vairākiem gadiem kopā ar novada pašvaldību rīkojām torņa skiču konkursu, bet no tā nekas nesanāca. Tas savā ziņā ir labi, jo, skatoties uz jauno torni, gribētu redzēt to latviskā garā. Lai nebūtu tā, ka to tikpat labi var novietot Londonā, Saūda Arābijā vai kur citur. Es arī pati gribētu piedalīties torņa veidošanā. Tagad sadarbojos ar mākslinieku grupu, kuri veidos ideju skici, kuru tālāk jau būs jāvērtē valdībai un jāattīsta tālāk. Torņa galā vienmēr jāplīvo Latvijas karogam, tas gan ir zināms pavisam droši.
Mans tēvs arī ļoti gribēja, lai torņa virsotnē būtu Tālavas taurētāja skulptūra. Nezinu, vai tas izdosies, bet, ja ne - tad varbūt Gaiziņa virsotnē. Pašlaik apsveru, ar kuriem tēlniekiem par to varētu aprunāties. Runāju ar Latvijas Mākslas akadēmiju, bet visas sarunas vēl neesmu pabeigusi.
Virsotnē atrodas interesants ģeodēziskais punkts. Vai esat par to dzirdējusi? 19. gadsimta sākumā divi izcili ģeodēzisti – Strūve un Tenners [Pulkovas observatorijas pirmais direktors Frīdrihs Georgs Vilhelms Strūve un kara topogrāfs, pulkvedis Karls Frīdrihs Tenners – red.] arī Latvijā veica triangulācijas uzmērīšanu. Latvijas teritorijā atrasti četri autentiski Strūves ģeodēziskā loka punkti, divi no tiem iekļauti UNESCO Pasaules mantojumu sarakstā – Jēkabpilī un Sestukalnā.
Mērījumi iet arī pāri Gaiziņa virsotnei. Pirmais ģeodēziskais punkts no 18. gadsimta vairs nav palicis, bet tas ir atjaunots 1904. gadā un vēl atrodas Gaiziņa virsotnē.
Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras Ģeodēzijas nodaļas vadītājs Ivars Liepiņš man apsolīja to arī parādīt. Vēlamies īpaši izcelt tieši Gaiziņkalna augstāko punktu. Te nāks bērni, lai būtu interesanti.
Pirms vairākiem gadiem virsotnē organizējām dažādu konfesiju (luterāņu, katoļu, pareizticīgo un citu) pārstāvju lūgšanu par Latviju – varbūt Latvijas simtgadei arī ko tādu varētu noorganizēt.
Viens zinātnieks man atrakstīja – vajadzētu virsotnē saules pulksteni. Arī interesanta doma, kāpēc ne?
Gaiziņkalna virsotnē gribēšu uzlikt arī dāvinājuma plāksni no manas dzimtas.
Jums ir bieza mape ar senām fotogrāfijām, rakstiem.
Esmu savākusi arī visādas dziesmas par Gaiziņkalnu. Pirms gadiem Rīgā uz ielas satiku Andreju Eglīti [latviešu dzejnieks un trimdas sabiedriskais darbinieks – red.], lūdzu, lai viņš arī uzraksta dzejoli par Gaiziņu. Un viņš uzrakstīja.
Visu mūžu esat nodzīvojusi ASV. Ar ko nodarbojāties?
Beidzu koledžu, studēju vācu literatūru, arī mākslu, biju arī sociālā darbiniece. Kad redzu, kas Latvijā tagad notiek, man sāp sirds. Es gribētu redzēt, kas Latvijā notiek bāreņu namos.
Kādu laiku Latvijā aprūpēju vienu zēnu, kuru savulaik adoptēja uz ASV un kuru pēc tam atsūtīja atpakaļ, jo audžuģimene nevarēja ar viņu tikt galā. Vienu laiku viņš dzīvoja arī pie manis.
Pirmo gadu, kad man bija viesu māja Gaiziņā un es nezināju Latvijas sabiedrības attieksmi, viesu namā viena firma izīrēja telpas uz Jāņiem. Es savukārt otrā nama galā ielūdzu uz svinībām bērnus bāreņus. Tā firma bija tik ļoti aizvainota par to, ka blakus viņiem ir bērni no bāreņu nama. Bet es biju pārsteigta – mēs no ASV ļoti palīdzējām Latvijas bāreņu namiem.
Un vēl es gribētu redzēt slimnīcas, kādas tās ir Latvijā. Mani vecāki kādu laiku dzīvoja šeit, Latvijā, un uzturējās slimnīcās, bet pēc tam atgriezās ASV. Kādēļ? Nevaru sūdzēties par ārstiem, bet aprūpes kvalitāte nebija pieņemama. ASV māte dzīves nogalē bija piesaistīta ratiņkrēslam. Kad bija vajadzība, atbrauca busiņš, iecēla tajā un aizveda tur, kur vajag – uz teātri, pie ārsta. Vai te tā ir?
Cik te ir kāpnēm margu, kur pieturēties? Mana mamma operā vienmēr gāja, pie sienām turoties. Ievērojiet, visur trūkst margas, bet vecam cilvēkam tas ir svarīgi.
Kādreizējās Ķirsona muižas jaunā saimnieka, "Latvijas balzama" lielākā akcionāra Jurija Šeflera pārstāvji jums esot piedāvājuši 2 miljonus par Gaiziņkalna virsotni.
Jā, piedāvāja 2 miljonus eiro. Es teicu, ka vajadzētu padomāt par 20 miljoniem. (Smejas.)
Tad, kad viņš netika galā ar mani, zvanīja manam brālim uz ASV. Šeflera kungs laikam ir ļoti iekārojis Gaiziņkalna virsotni. Tāpēc es arī uzskatu, ka virsotnei ir jāpieder valstij.
Tā uzbāzība ... Vienubrīd tādas nelabas sajūtas bija, ka gribētu no manis tikt vaļā. Pašvaldība ar krievu miljonāru ir kontaktējusies, varbūt viņš ir labs cilvēks. Es nezinu, nepazīstu viņu. Varbūt vajadzētu aicināt iepazīties?
Bet Gaiziņš pieder jūsu ģimenei – māsai un brāļiem, tātad īpašumi jādala uz četrām daļām.
Jā, esam par visu vienojušies, neko nedaru bez savu brāļu un māsas piekrišanas. Es viņus pārstāvu, par visu informēju un aprunājos.
Es esmu kareivīgākā no mums visiem. Varbūt tāpēc, ka vecākā – vienmēr bijis daudz pienākumu, atbildības. Varbūt nemaz nav labi, ka brāļi un māsa tā palaižas – gan jau Inese visu nokārtos.
Šeflera kunga pārstāvētie cilvēki aktīvi uzpērkot īpašumus Viešūra ezera (saukts arī par Kaķīti) un Gaiziņkalna apkārtnē. Viņi pat ir teikuši, ka ASV latviešiem naudu nevajag, ja būtu kāds vietējais – varētu vienoties. Kāda, jūsuprāt, ir situācija Gaiziņa apkaimē?
Bēdīga. Cilvēki paliek veci, bērni ir Rīgā. Ja nav Rīgā, tad ir aizbraukuši uz ārzemēm. Vai viņi nāks atpakaļ uz savām senču mājām, kur nav pat labierīcības? Ūdens ārā, no akas. Nav darba...
Es nevaru viņus vainot. Ja uzreiz piedāvā lielu naudu… Nupat vienam kaimiņam par 70 ha piedāvāja 600 000 eiro. Ja Šeflers ir tik bagāts, domāju, vajadzētu prasīt vairāk.
Uzpircēji iet apkārt visam Kaķīšu ezeram. Es uzrakstīju vēstuli un par to prasīju Vestienas pagastam – ja visu zemi ap ezeru nopirks un tas pilnībā paliks privāts īpašums, kā cilvēki ezeram piekļūs? Viņi man tik gari atbildēja, sarakstīja visādus likumus, neko no tā nesapratu.
Daži [vietējie] vēl tur ir, Visvaldis Lācis [latviešu publicists, valodnieks, vēsturnieks un politiķis, viens no Trešās atmodas līderiem – red.] tur ir, bērni gādā par viņu un palīdz. Vēl ir kādi, kurus pazīstu. Bet kā tas būs nākotnē, kas to lai zina? Jo visiem [uzpircēji] nāk virsū. Naudai ir vara!
Ko darāt ar pārējo zemi – ar 50 ha? Iznomājiet?
Mums ir meži, pļavas. Zemei un viesu mājai ir pārvaldnieki, kuri to visu uzmana un apsaimnieko. Ziemā kalnā slēpo, ir pacēlājs. Redzēs, kā situācija veidosies tālāk.
Viesu māju vajadzētu atjaunot. Savulaik gribēju piesaistīt Eiropas Savienības finansējumu, bet man kaut kā tas neizdevās. Varbūt nebija pareizie konsultanti (smejas). Daži finansējumi būtu bijuši ļoti izdevīgi. Viesu mājā būtu daudz kas atjaunojams, pārbūvējams.
Bijušais prezidents Andris Bērziņš gan ES naudu saņēma savas viesu mājas "Kājiņas" izbūvēšanai.
Nu re kā! Man cilvēki apsolīja palīdzēt ES finansējuma piesaistē, bet, braukājot starp ASV un Latviju, tam nebija īsti laika.
Jā, Ķirsons gan dabūja saviem Gaiziņa apkaimes projektiem ES finansējumu. Es laikam to nemāku.
Skatījos, ka Gaiziņkalna pakājē ir vairākas viesu mājas un kafejnīcas.
Arī man ir neliela kafejnīciņa un viesu māja Gaiziņkalna pakājē, bet grūti saimniekot. Vienreiz nepareizu divu santīmu dēļ pat divreiz nedēļā atbrauca divas Valsts ieņēmuma dienesta (VID) darbinieces un vēl ar šoferi. Pēc tam man nācās braukt taisnoties ne tik vien uz Madonu, bet pat uz Valmieru – likumi esot jāievēro! Un tas viss divu santīmu dēļ!
Ar VID man gāja kā pa celmiem. Viens man teica, ka vajadzēja maksāt kukuļus, bet es maksāju sodus – iznākums tāds pats!
Man bija grāmatvede, kura visu lika darīt pēc likuma. Kā var nopelnīt ar sodiem? Tāpēc arī neatmaksājas ieguldīt.
Cik es biju VID, tur telpas bija labi izremontētas. Būtu labāk slimnīcas izremontējuši!
ASV ciena un atbalsta mazo uzņēmēju. ASV nekad VID nenāktu uz tādu mazu kafejnīciņu. Runāju ar paziņu ASV, pie viņa 100 cilvēki strādāja 30 gadus. Prasīju, cik reizes bija ieradies ieņēmumu dienests? Nekad, viņš atbildēja. Tā ir tāda sīkumainība no Latvijas VID puses.
Kur pavadāt vasaras, ja esat Latvijā? Vai dzimtas mājās Gaiziņā?
Man tur ir dzīvoklītis. Man ir cieša saite ar Gaiziņu, es ar savu tēvu tur savulaik daudz staigāju. To atceroties man nāk asaras. Es tagad staigāju pa takām, pa kurām gāja mans tēvs un vecvectēvs. Senču gars visapkārt.
Teicāt, ka nopirkāt vienvirziena biļeti uz Latviju.
Jā, palikšu tik ilgi, kamēr visu nokārtošu. Māsa ASV palika ar maniem trim suņiem.
Vai kāds no jūsu dzimtas vēl dzīvo Latvijā?
Nē, es viena pati. Ko viņi šeit darīs? Viens brālis ir luterāņu draudzes priekšnieks, otrs ir skolotājs. Māsa ir medicīnas darbiniece. Brāļa dēls izmācījās par advokātu, viņa sieva arī ir advokāte, viņiem tikko piedzima bērniņš. Vai Latvijai vajadzīgi vēl advokāti?
Īsāku vai garāku laiku esat Latvijā jau 20 gadus. Kā te tagad izskatās?
Šogad iebraucu Latvijā un vairāk jutu tukšumu. Braucu pa ielām, kur es kādreiz braucu – nav vairs veikalu. Ja tiešām 300 000 cilvēku ir aizbraukuši, kas tad ies iepirkties? Un, ja neiet iepirkties, kur radīsies nodokļi? Zinu, ka daudzi slēpj patiesos ienākumus. Zinu, ka cilvēki nevar izdzīvot, ja maksā visus nodokļus. Visi to zina, kāda jēga pacelt tos vēl augstāk? Prātīgāk būtu atbalstīt mazos uzņēmējus.
Igauņi Munameģa skatu tornī pirms 12 gadiem valsts līmenī veica atjaunošanas darbus par 640 000 eiro, un tagad tas ir atvērts apmeklētājiem, moderns. Vai esat tur bijusi?
Jā, sen, sen atpakaļ, pirms uztaisīja liftu. Vajadzētu aizbraukt vēlreiz.
